[593] "Pie bauslības un liecības: ja tie tā nerunās, tad auseklis tiem neausīs." (Jes. 8:20, Glika tulk.) Dieva ļaudīm Raksti doti kā drošs vadonis, kas tos pasargās no viltus mācītāju iespaida un tumsas garu maldinošās varas. Sātans izlieto katru iespēju, lai cilvēkus aizkavētu iepazīties ar Bībeli, jo tās skaidrie izteicieni atmasko viņa melus. Katra atmoda Dieva darbā liek ļaunuma valdniekam vēl rosīgāk strādāt, un tagad viņš sakopo visus savus spēkus izšķirošajai cīņai pret Kristu un Viņa sekotājiem. Mūsu priekšā drīz sāks norisināties pēdējais lielās pievilšanas darbs. Antikrists vēlēsies mūs pārsteigt ar saviem apbrīnojamiem pasākumiem. Viltojums tik ļoti līdzināsies patiesajam, ka bez Svēto Rakstu gaismas tos vienu no otra nevarēs atšķirt. Katrs paziņojums un katrs brīnums noteikti jāpārbauda ar Rakstu liecībām.
Tos, kas centīsies paklausīt visiem Dieva baušļiem, izsmies un apkaros. Viņi varēs pastāvēt tikai tad, ja paliks pie Dieva. Lai izturētu priekšā esošo smago pārbaudījumu, tiem noteikti jāiepazīstas ar Dieva prātu, kā tas atklāts Viņa Vārdā. Tie Kungu spēs pagodināt tikai tad, ja būs ieguvuši pareizu izpratni par Viņa raksturu, valdību un nolūkiem un ja viņi paši darbosies saskaņā ar tiem. Pēdējā lielajā cīņā pastāvēs vienīgi tie, kas būs nostiprinājušies Bībeles patiesībās. (594) Katrai dvēselei būs jāiztur smags pārbaudījums: vai es paklausīšu Dievam vairāk nekā cilvēkiem? Izšķirošā stunda jau ir klāt. Vai mūsu kājas stāv stingri uz Dieva nemainīgā Vārda klints? Vai mēs esam gatavi nelokāmi aizstāvēt Dieva baušļus un Jēzus ticību?
Pirms krusta nāves Pestītājs saviem mācekļiem paskaidroja, ka Viņu nonāvēs un Viņš atkal no kapa celsies augšā; lai Viņa vārdus ierakstītu dziļi šo cilvēku sirdī un prātā, tur klāt bija arī Dieva eņģeļi. Bet mācekļi vēl gaidīja laicīgu atbrīvošanu no Romas jūga un tādēļ nespēja pieļaut domu, ka Viņam, kurā koncentrējās visas cerības, jāmirst apkaunojošā nāvē. Vārdi, ko tiem vajadzēja atcerēties, bija izdzisuši no atmiņas, un, kad pienāca pārbaudījuma brīdis, tie izrādījās tam nesagatavoti. Jēzus nāve viņu cerības iznīcināja tik pilnīgi, it kā Kungs nekad nebūtu tos iepriekš brīdinājis. Pravietojumi arī mums nākotni atklāj tikpat skaidri, kā to mācekļiem rādīja Kristus vārdi. Notikumi, kas saistīti ar pārbaudes laika noslēgumu un sagatavošanos bēdu laikam, ir skaidri aprakstīti. Bet ļaužu pulki šajās svarīgajās patiesībās ir tik neizprotoši, it kā tās tiem nekad nebūtu atklātas. Sātans ir modrs uztvert un izdzēst katru iespaidu, kas cilvēkiem varētu palīdzēt izglābties, un tāpēc bēdu laiks tos atradīs nesagatavotus.
Kad Dievs zemes iedzīvotājiem sūta tik svarīgus brīdinājumus, kurus attēlo ar debess vidū lidojošu eņģeļu sludināšanu, tad Viņš arī prasa, lai katra ar prāta spējām apveltīta būtne ņem vērā šo vēsti. Briesmīgajām sodībām, kas paziņotas pret zvēra un tā tēla pielūgšanu (Atkl. 14:9-11), visus vajadzētu iedrošināt čakli pētīt pravietojumus, lai uzzinātu, kas ir zvēra zīme un kā iespējams izvairīties no tās pieņemšanas. Bet ļaužu masas novērš ausis no patiesības un pievēršas pasakām. Skatīdamies uz pēdējām dienām, apustulis Pāvils sacīja: "Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību." (2. Tim. 4:3) (595) Šis laiks jau ir atnācis. Ļaužu pulki neko negrib zināt par Bībeles patiesībām, tāpēc ka tās runā pretī grēcīgās, pasauli mīlošās sirds tieksmēm un sātans tiem sagatavo patīkamas maldu mācības.
Bet Dievam virs zemes būs tauta, kas par visu doktrīnu mērauklu un visu reformu pamatu uzskatīs Bībeli un vienīgi Bībeli. Ne izglītoto vīru domas, ne zinātnes slēdzieni, ne garīdznieku koncilu ticības apliecinājumi vai lēmumi, kuru ir tikpat daudz un kas ir tikpat pretrunīgi kā viņu pārstāvētās draudzes, ne vairākuma balss, – nekas no šeit minētā, ne atsevišķi ņemot, ne kopā, nav jāuzskata par pierādījumu par vai pret kādam reliģiskās pārliecības punktam. Pirms kādas doktrīnas vai priekšraksta pieņemšanas mums vajadzētu prasīt skaidru apstiprinājumu ar "Tā saka Kungs".
Sātans pastāvīgi mūsu uzmanību pūlas pievērst cilvēkiem, bet ne Dievam. Viņš ļaudīm par padomdevējiem ieteic bīskapus, draudžu ganus un teoloģijas profesorus, lai novērstu tos no Bībeles, kur tiem pašiem būtu iespējams uzzināt savu pienākumu. Un tad, pārvaldot šo vadoņu prātu, viņš tūkstošus var ietekmēt atbilstoši savai gribai.
Kad Kristus nāca sludināt dzīvības vārdus, vienkāršā tauta Viņu labprāt klausījās, un daudzi ticēja, pat no priesteriem un virsniekiem. Tomēr augstie priesteri un tautas vadoņi bija apņēmušies Viņa mācības noliegt un atzīt par nederīgām. Lai gan tie veltīgi bija centušies atrast pie Jēzus kādu vainu, lai gan tie nevarēja nesajust Viņa vārdus pavadošā dievišķā spēka un gudrības iespaidu, tomēr ietiepīgi palika pie saviem aizspriedumiem; tie atmeta pat visskaidrākos pierādījumus par Viņa Mesijas sūtību, lai nejustos spiesti kļūt par Kristus mācekļiem. Un šie Jēzus pretinieki bija vīri, kurus tauta jau no bērnības bija mācījusies godāt, kuru autoritātes priekšā bija pakļāvusies bez ierunām. Tādēļ tie jautāja: "Kāpēc mūsu virsnieki un rakstu mācītāji netic Kristum? Vai tad šie dievbijīgie cilvēki Viņu nepieņemtu, ja Tas būtu Mesija?" (596) Tā šo skolotāju iespaids jūdu tautu noveda pie sava Glābēja atmešanas.
Gars, kas kādreiz darbojās priesteros un virsniekos, šodien atklājas pie daudziem, kas ar cildinošiem vārdiem runā par savu dievbijību. Tie nevēlas meklēt Rakstos pamatojumu šim laikam dotajām sevišķajām patiesībām. Tie atsaucas uz savu skaitu, bagātību un popularitāti, ar nicināšanu raugoties uz patiesības aizstāvjiem, tāpēc ka to ir maz un tie ir trūcīgi un neatzīti ļaudis, kuru ticība tos šķir no pasaules.
Kristus paredzēja, ka nepiederošas autoritātes piesavināšanās, kādu piekopa rakstumācītāji un farizeji, nemitēsies arī pēc jūdu izklīdināšanas. Viņa pravietiskajam skatam atklājās cilvēciskās autoritātes iejaukšanās sirdsapziņas pārvaldīšanas nolūkos, kas baznīcai visos laikmetos ir bijis ārkārtīgi briesmīgs lāsts. Un Viņa asās apsūdzības rakstumācītājiem un farizejiem, kā arī brīdinājumi ļaudīm nesekot šiem aklajiem vadoņiem ir uzrakstīti par mācību nākamajām paaudzēm.
Tiesības izskaidrot Rakstus Romas baznīca patur garīdzniecībai. Apgalvojot, ka vienīgi garīdznieki ir spējīgi saprast Dieva Vārdu, tā atrada iespēju vienkāršajai tautai to nedot. Lai gan Reformācija darīja Rakstus pieejamus visiem, tomēr tas pats Romas aizstāvētais princips ļoti daudzus protestantu baznīcu locekļus attur no personīgas Bībeles pētīšanas. Tie tiek radināti pieņemt Rakstos ietvertās atziņas baznīcas izskaidrojumā, un, ja tās nesaskan ar viņu ticības apliecību vai baznīcas vispāratzīto mācību, tūkstoši neuzdrošinās ticēt kaut kam citam, lai cik skaidri tas arī būtu atklāts Dieva Vārdā.
Neskatoties uz to, ka Bībelē ir daudz brīdinājumu pret viltus mācītājiem, daudzi tādā veidā ir gatavi savas dvēseles uzticēt garīdzniecības gādībai. Šodien tūkstošiem reliģisku cilvēku savas ticības atsevišķiem punktiem nespēj dot nekādu citu pamatojumu kā vienīgi to, ka viņu garīdznieki tā mācījuši. (597) Pestītāja atklātās patiesības tie atstāj gandrīz neievērotas, turpretī nešaubīgi uzticas sludinātāju vārdiem. Bet vai sludinātāji ir nekļūdīgi? Kā mēs savu dvēseli varam uzticēt viņu vadībai, ja Dieva Vārds neapstiprina, ka tie ir gaismas nesēji? Morālas drosmes trūkums novirzīties no pasaules iemītās takas daudziem liek sekot mācītu cilvēku pēdās, un nepatika pašiem pētīt Bībeli tos bezcerīgi sasaista maldu važās. Viņi redz, ka Rakstos ir skaidri atklāta šim laikam dotā patiesība, viņi jūt, ka tās sludināšanu pavada Svētā Gara spēks, tomēr tie atļauj garīdznieku pretestībai sevi novērst no gaismas. Lai gan prāts un sirdsapziņa ir pārliecināti, šīs nomaldinātās dvēseles neuzdrīkstas domāt savādāk kā mācītāji, un viņu personīgais spriedums, viņu mūžīgās intereses tiek upurētas citu neticībai, lepnumam un aizspriedumiem.
Sātans strādā visdažādākos veidos, lai savus gūstekņus sasaistītu ar cilvēciskiem iespaidiem. Viņš sev manto tūkstošus, sapīdams tos mīlestības zīda saitēm ar ļaudīm, kas ir Kristus krusta ienaidnieki. Lai arī kam cilvēki būtu pieķērušies – vecākiem, bērniem, laulātajiem draugiem vai kādai sabiedrībai –, rezultāts būtībā ir viens un tas pats: patiesības pretinieki cenšas iespaidot sirdsapziņu, un dvēselēm, kas nonākušas viņu ietekmē, nav pietiekami drosmes vai patstāvības, lai paklausītu savai pienākuma izpratnei.
Patiesība un Dieva pagodināšana ir nešķiramas lietas. Ja mūsu sniedzamības robežās ir Bībele, tad nav iespējams godāt Dievu ar maldīgiem uzskatiem. Daudzi apgalvo, ka nav nozīmes, kam cilvēks tic, ja tikai viņa dzīve ir pareiza. Bet dzīvi veido ticība. Ja mums ir sasniedzama patiesības gaisma, bet mēs nolaidības dēļ neizlietojam priekšrocību to dzirdēt un redzēt, tad īstenībā to atmetam, jo izvēlamies labāk tumsu nekā gaismu.
"Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr aizved nāvē." (Sal. pam. 16:25) Ja ir dotas visas iespējas uzzināt Dieva gribu, tad nezināšana nav attaisnojums maldiem un grēkam. (598) Cilvēks ceļojot var nonākt vietā, kur iespējams aiziet dažādos virzienos, bet rādītājs norāda, kur katrs no ceļiem aizved. Ja viņš ceļa rādītāju ignorē un izvēlas virzienu, kas pašam šķiet pareizāks, tad ļoti iespējams, ka tas aizies pa nepareizu ceļu, kaut arī savu gājumu pa to tālāk turpinātu godīgi un neliekuļoti.
Dievs mums ir devis savu Vārdu, lai mēs iepazītos ar tā mācībām un paši uzzinātu, ko Viņš no mums prasa. Kad pie Jēzus atnāca bauslības mācītājs un jautāja: "Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?", Pestītājs viņam norādīja uz Rakstiem, sakot: "Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi?" Nezināšana neattaisno ne jaunu, ne vecu; tā viņus neatbrīvo no soda par Dieva bauslības pārkāpšanu, jo viņu rokās ielikts uzticīgs šo likumu principu un prasību izklāstījums. Ar labiem nodomiem vien nepietiek, nepietiek, ja cilvēks dara tikai to, ko uzskata par pareizu vai ko sludinātājs nosaucis par labu. Uz spēles ir likta viņa dvēseles izglābšana un tāpēc tam pašam vajadzētu pētīt Rakstus. Lai cik stipra ir viņa pārliecība, lai kā viņš paļaujas, ka sludinātājs zina, kas ir patiesība, tas tomēr nav drošs pamats. Viņam pašam ir dota karte, kurā uzrādītas visas zīmes ceļā uz Debesīm, lai cilvēkam nekur nevajadzētu apmierināties tikai ar minēšanu.