35. Pāvestības mērķi

Ķēniņu pavēles, vispārēji koncili un laicīgas varas atbalstīti baznīcas dekrēti bija tie soļi, ar kuriem pagānu svinamā diena aizsniedza savu augsto goda vietu kristīgajā pasaulē. Pirmais atklātais panākums svētdienas ievērošanas uzspiešanā bija Konstantīna izdotais likums. (321. g. pēc Kristus - skat. pielikumā) Šis edikts prasīja, lai "godājamā saules dienā" atpūstos visi pilsētnieki, kamēr lauciniekiem vēl atļāva turpināt savus darbus. Kaut arī sākotnēji tas bija tikai pagānu likumdošanas akts, tomēr imperators to uzspieda pēc savas vārdos apliecinātās kristietības pieņemšanas.

Tā kā ķeizariskā pavēle nešķita pietiekošs atvietojums dievišķajai Autoritātei, tad kāds bīskaps Eusebijs, kas meklēja valdnieku labvēlību un draudzību, glaimojot Konstantīnam, izvirzīja apgalvojumu, ka Kristus Sabatu esot pārcēlis uz svētdienu. Jaunās doktrīnas pierādīšanai tas nedeva nevienu liecību no Rakstiem. Eusebijs arī pats neapzināti atzīst tās nepareizību, jo, norādot uz izmaiņas īstajiem motīviem, saka: "Visu to, ko pienākas darīt Sabatā, mēs esam pārcēluši uz Kunga dienu." (4) Bet, lai arī cik nepamatoti bija šie argumenti par labu svētdienai, tie tomēr cilvēkus iedrošināja samīt kājām Kunga Sabatu. Visi, kas vēlējās, lai pasaule viņus godā, pieņēma šo populāro svētku dienu.

Līdz ar pāvestības nostiprināšanos turpinājās arī saules dienas paaugstināšanas darbs. Kādu laiku vēl zemkopībā aizņemtie ļaudis no baznīcas apmeklēšanas brīvajā laikā strādāja savus lauku darbus, un arī septīto nedēļas dienu joprojām uzskatīja par Sabatu. Bet ar laiku tomēr tika panākta pilnīga pārmaiņa. Visiem, kas ieņēma svētus amatus, saules dienā aizliedza spriest tiesu jebkurā civilā strīdā. (575) Drīz pēc tam izdeva pavēli visām iedzīvotāju šķirām saules dienā atturēties no parastajiem darbiem, brīvajiem cilvēkiem piedraudot ar naudas sodu, bet kalpiem – ar rīkstēm. Vēlāk bagātos jau sodīja, atņemot pusi no viņu mantas, un beidzot, ja kāds vēl turpināja pretoties, to padarīja par vergu. Zemākajām iedzīvotāju šķirām draudēja izsūtīšana trimdā uz visu mūžu.

Atsaucās arī uz dažādiem brīnumiem. Plaši tika stāstīts, ka kāds zemkopis, kurš svētdienā gatavojies uzart savu lauku, vispirms ar dzelzs gabalu mēģinājis iztīrīt arklu, un tad šis dzelzs viņam iedūries rokā tik stingri, ka tam ar to vajadzējis nostaigāt divus gadus, "ciešot ārkārtīgi lielas sāpes un kaunu". (5)

Vēlāk pāvests izdeva norādījumus, ka draudzes priesteriem svētdienas pārkāpēji jābrīdina un jāpavēl viņiem iet uz baznīcu skaitīt lūgšanas, lai neizsauktu kādu lielu nelaimi pār sevi un kaimiņiem. Kādā baznīcas sanāksmē stāstīja piemēru, kas kopš tā laika ir kļuvis plaši zināms un kuru izlietojuši pat protestanti, jo, lūk, kādā svētdienā strādājošos cilvēkus esot nonāvējis zibens. "Ir acīm redzams," vēlāk runāja prelāti, "ka Dieva nepatika smagi gulstas uz šīs dienas neievērotājiem." Tad izlaida uzsaukumu, lai priesteri un sludinātāji, ķēniņi un firsti, kā arī visi uzticīgie ļaudis "ar visiem spēkiem cenšas un gādā, ka šī diena saņemtu tai pienākošos godu un par slavu kristietībai ar vēl lielāku godbijību tiktu ievērota nākamos laikos". (6)

Kad saprata, ka ar baznīcas pavēlēm vēl nepietiek, tad lūdza pasaulīgās iestādes, lai tās izdod likumus, kas ļaužu sirdis pildītu ar bailēm un spiestu tos saules dienā, tas ir, svētdienā, atturēties no darba. Romā sasauktajā sinodē no jauna un ar vēl lielāku spēku un svinīgumu apstiprināja visus iepriekšējos lēmumus. Tos iekļāva arī baznīcas likumos, ko pilsoniskās autoritātes realizēja dzīvē gandrīz visā kristīgajā pasaulē. (7)

Tomēr Rakstu autoritātes trūkums saules dienas svētīšanai radīja ne mazumu grūtību. (576) Ļaudis apšaubīja savu mācītāju tiesības atcelt Jehovas skaidros vārdus: "Septītā diena ir Kunga, tava Dieva, Sabats", lai tā vietā pagodinātu saules dienu. Bībeles liecības trūkuma aizvietošanai tika meklēti dažādi veikli izdomājumi. Kāds saules dienas aizstāvis, kas apmēram divpadsmitā gadsimtā apmeklēja Anglijas baznīcas, sastapās ar uzticīgu patiesības liecinieku pretestību, un viņa pūles bija tik neauglīgas, ka tas šo zemi pat uz laiku atstāja, cenšoties sameklēt pierādījumus, kas apstiprinātu viņa mācības. Atgriežoties viņš visu vajadzīgo bija sagādājis, tādēļ savā turpmākajā darbā guva daudz lielākus panākumus. Viņš sev līdzi atveda rakstu vīstokli, kas it kā esot nācis no paša Dieva un saturēja saules dienas svētīšanai nepieciešamo pavēli, kā arī baznīcas draudus nepaklausīgo iebiedēšanai. Viņš stāstīja, ka šis vērtīgais dokuments – tikpat nekrietns viltojums kā iekārtojums, ko tas aizstāvēja, – esot nokritis no debesīm un atrasts Jeruzālemē uz svētā Sīmaņa altāra Golgātā. Patiesībā tā īstais izcelsmes avots bija pāvesta pils Romā. Krāpšanu un viltojumus baznīcas varas un labklājības veicināšanai pāvestīgā hierarhija visos laikmetos ir uzskatījusi par pilnīgi likumīgu rīcību.

Šis raksts aizliedza strādāt no pulksten trijiem sestdienas pēcpusdienā līdz saules lēktam pirmdienā, un apgalvoja, ka tā autoritāte apstiprināta ar daudziem brīnumiem. Izplatījās ziņas, ka ļaudis, kas strādājuši pāri šai noteiktajai stundai, esot paralizēti. Kāds dzirnavnieks, kurš mēģinājis malt graudus, ieraudzījis miltu vietā plūstam asins straumi, līdz dzirnavu rats, neskatoties uz spēcīgo ūdens straumi, esot apstājies. Kāda sieva, kas mēģinājusi krāsnī izcept maizi, izņēmusi to jēlu, lai gan krāsns bijusi ļoti karsta. Kāda cita, kas sagatavojusi mīklu cepšanai devītajā stundā, bet, nolēmusi pagaidīt līdz pirmdienai, nākošajā dienā atradusi, ka dievišķā spēkā mīkla pati izveidojusies klaipos un bijusi jau izcepusies. Kāds vīrs, kurš cepis maizi sestdienas vakarā pēc atļautā laika, otrā rītā, to pārlaužot, esot ievērojis, kā iztek asinis. (577) Ar šādiem bezjēdzīgiem un māņticīgiem izdomājumiem saules dienas, tas ir, svētdienas, aizstāvji pūlējās pierādīt tās svētumu. (8)

Skotijā, kā arī Anglijā svētdienas ievērošanai lielāku cieņu panāca, pievienojot tai daļu senā Sabata. Bet attiecībā uz laiku, kas jāuzskata par svētu, prasības bija dažādas. Skotijas karaļa izdotais edikts ziņoja, ka "sestdienu jau no pulksten divpadsmitiem dienā vajag uzskatīt par svētu" un, sākot no šīs stundas līdz pirmdienas rītam, neviens "nedrīkst iesaistīties laicīgos darbos". (9)

Bet, neskatoties uz visām pūlēm pamatot svētdienas svētumu, katoļi paši atklāti atzina Sabata dievišķo autoritāti un to aizstājošā iestādījuma cilvēcisko izcelsmi. Sešpadsmitajā gadsimtā pāvestības piekritēju koncils skaidri paziņoja: "Lai visi kristieši atceras, ka Dievs iesvētīja septīto dienu un to atzina un ievēroja ne tikai jūdi, bet gan visi, kas apgalvojuši, ka godā Dievu, tomēr mēs, kristieši, viņu Sabatu esam pārmainījuši pret Kunga dienu." (10) Tie, kas viltoja dievišķo likumu, nebija neziņā par sava darba raksturu. Viņi apzināti paaugstinājās pāri Dievam.

Viens no raksturīgākajiem piemēriem, kā Roma izturējās pret tiem, kas tai nepiekrita, ir ilgstošās un asiņainās valdiešu vajāšanas, kuru viena daļa ievēroja Sabatu. Par savu uzticību ceturtajam bauslim līdzīgi cieta arī citi. Sevišķi nozīmīga ir Etiopijas un Abesīnijas draudžu vēsture. Drūmajā Viduslaiku tumsā pasaule it kā bija pazaudējusi no sava redzesloka Centrālāfrikas kristiešus, tādēļ tie daudzus gadsimtus netraucēti varēja dzīvot saskaņā ar savu ticību. Tomēr beidzot Roma atskārta viņu esamību un drīz vien viltus ceļā panāca, ka Abesīnijas imperators atzina pāvestu par Kristus vietnieku. Šim solim sekoja arī citas piekāpšanās. Izdeva ediktu, kas aizliedza Sabata ievērošanu, piedraudot ar visbargākajiem sodiem. (11) Bet pāvestības tirānija kļuva par tik smagu jūgu, ka abesīnieši nolēma to nokratīt no sava kakla. Pēc briesmīgas cīņas katoļus padzina, un atkal tika atjaunota senā ticība. (578) Draudzes priecājās par savu brīvību un nekad neaizmirsa Romas viltības, fanātismu un despotisko varu. Ļaudis jutās apmierināti savrupajā karaļvalstī, arī turpmāk paliekot nepazīstami pārējai kristīgajai pasaulei.

Āfrikas draudzes Sabatu ievēroja tā, kā to bija ievērojusi katoļu baznīca pirms savas pilnīgās atkrišanas. Paklausot Dieva pavēlei, viņi svētīja septīto nedēļas dienu, bet atbilstoši baznīcas paradumam atturējās no darba arī svētdienā. Ieguvusi augstāko varu, Roma samina kājām Dieva Sabatu, lai celtu godā savējo, bet Āfrikas draudzes, kas gandrīz tūkstoš gadus palika paslēptas, nepiedalījās šajā atkrišanā. Pēc nonākšanas Romas virskundzībā, tās piespieda atmest īsto Sabatu un ievērot viltoto, bet līdz ar neatkarības atgūšanu tās atkal atgriezās pie paklausības ceturtajam bauslim. (Skat. Pielikumā.)

Šie pagātnes ziņojumi skaidri atklāj Romas naidu pret īsto Sabatu un tā aizstāvjiem, kā arī līdzekļus, kurus baznīca izlietoja pašas radītā iestādījuma nostiprināšanai. Dieva Vārds māca, ka šīs norises atkārtosies, kad svētdienas paaugstināšanā Romas katoļi apvienosies ar protestantiem.

Atklāsmes grāmatas 13. nodaļas pravietojums vēstī, ka vara, ko attēlo zvērs ar jēram līdzīgajiem ragiem, piespiedīs "zemi un tās iedzīvotājus" pielūgt pāvestību – šeit simbolizētu ar zvēru, kas "līdzīgs pardelim". Zvērs ar diviem ragiem aicinās arī "zemes iedzīvotājus celt tēlu zvēram"; vēl tas pavēlēs visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, brīviem un vergiem", pieņemt "zvēra zīmi". (Atkl. 13:11-16) (579) Mēs jau runājām, ka vara, ko simbolizē zvērs ar jēram līdzīgajiem ragiem, ir Savienotās Valstis un ka šis pravietojums piepildīsies, kad Savienotās Valstis uzspiedīs svētdienas ievērošanu, ko Roma izvirza kā sevišķu tās virskundzības atzīšanas zīmi. Bet šajā goda parādīšanā pāvestībai Savienotās Valstis nebūs vienas. Romas iespaids zemēs, kas kādreiz atzina tās virskundzību, nepavisam nav iznīcināts. Un pravietojums norāda uz tās varas atjaunošanu. "Viena no viņa galvām bija kā uz nāvi ievainota, bet tā nāves brūce atkal tika dziedināta. Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu." (Atkl. 13:3) Nāves vainas radīšana norāda uz pāvestības gāšanu 1798. gadā. Bet pravietis tālāk saka, ka "nāves brūce atkal tika dziedināta. Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu". Arī Pāvils skaidri liecina, ka grēka cilvēks pastāvēs līdz Kristus otrai atnākšanai. (2. Tes. 2:8) Līdz pašām laika beigām tas turpinās savu pievilšanas darbu. Un Atklāsmes grāmatas sarakstītājs par pāvestību skaidro vēl sekojošo: "To pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kuru vārdi nav rakstīti (..) Jēra dzīvības grāmatā." (Atkl. 13:8) Kā Vecajā, tā Jaunajā pasaulē pāvestība tiks pagodināta ar svētdienas iestādījuma ievērošanu, jo tas balstās vienīgi uz Romas baznīcas autoritāti.

Jau vairāk kā pus gadsimtu pravietojumu pētītāji Savienotajās Valstīs pasaulei ir norādījuši uz šo liecību. Un pašreizējos notikumos ir vērojama strauja virzīšanās uz priekšu pretī šī pravietojuma piepildījumam. Protestantu mācītāji apgalvo, ka svētdienas svētīšanai ir dievišķa autoritāte, tomēr pierādījumu no Svētajiem Rakstiem viņiem trūkst tāpat kā pāvestības aizstāvjiem, kas Dieva pavēles trūkumu aizvietoja ar izdomātiem brīnumiem. Nākotnē vēl būs dzirdami apgalvojumi, ka par svētdienas pārkāpšanu cilvēkus piemeklēs Dieva sodības, šos uzskatus jau sāk izvirzīt. (580) Arvien populārāka kļūst kustība par svētdienas likuma ieviešanu piespiedu kārtā.