Un Pāvils sacīja: "Ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši." (1. Kor. 15:16-18) Ja jau četrus gadu tūkstošus taisnie mirstot tūlīt būtu nonākuši Debesīs, kā tad Pāvils varētu sacīt, ka, ja nav augšāmcelšanās, tad "tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši"? (547) Tādā gadījumā jau nebūtu vajadzīga nekāda augšāmcelšanās.
Mocekļa nāvē mirušais Tindls, runājot par stāvokli nāvē, sacīja: "Es atklāti atzīstos, ka neesmu pārliecināts, ka viņi jau atrastos pilnā godībā, kādā ir Kristus un Dieva izredzētie eņģeļi. Tāda mācība nav ietverta nevienā manas ticības apliecības punktā, jo, ja tas tā jau būtu, tad sludināt miesas augšāmcelšanos būtu pilnīgi veltīgs pasākums." (1)
Tas ir nenoliedzami, ka cerība uz nemirstīgu svētlaimi tūlīt pēc nāves ir novedusi pie plaši izplatītas nevērības pret Bībeles mācību par augšāmcelšanos. Šo noslieci ievēroja Dr. Ādams Klārks, sacīdams: "Šķiet, ka pirmie kristieši mācību par augšāmcelšanos vērtēja daudz augstāk, nekā to dara tagad! Kāpēc tā? Apustuļi to pastāvīgi sludināja un, tā mācot, pamudināja Dieva pielūdzējus būt čakliem, paklausīgiem un priecīgiem. Bet viņu pēcteči mūsu dienās tikai reti to vēl piemin! Kā apustuļi sludināja, tā pirmie kristieši ticēja; kā mēs sludinām, tā tic mūsu klausītāji. Evaņģēlijā nav nevienas mācības, kas būtu vēl vairāk uzsvērta, un pašreizējā sludināšanas sistēmā nav doktrīnas, kas būtu vēl vairāk atstāta novārtā!" (2)
Tā tas ir turpinājies, līdz krāšņā augšāmcelšanās patiesība tagad gandrīz pilnīgi aizmirsta un pazaudēta no kristīgās pasaules redzesloka. Kāds izcils reliģisks rakstnieks, paskaidrojot Pāvila vārdus 1. Tes. 4:13-18, saka: "Ieprieca, ko sniedz mācība par taisno svētīgo nemirstību, mums aizvieto šo apšaubāmo doktrīnu par Kunga otro nākšanu un der visiem praktiskiem mierināšanas nolūkiem. Mēs ticam, ka Kungs nāk, mums mirstot. Tas mums jāgaida un uz to jābūt modriem. Mirušie jau ir iegājuši godībā. Viņi negaida bazūni, kas vēstītu tiesas tuvošanos un svētlaimi."
(548) Gatavojoties atstāt savus mācekļus, Jēzus neteica, ka tie drīz nāks pie Viņa. "Es noeju jums vietu sataisīt," Viņš sacīja. "Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis." (Jāņa 14:2,3) Arī Pāvils noteikti apliecina, ka "Pats Kungs nāks no Debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei, tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tapsim aizrauti gaisā padebešos, pretī Kungam. Tā mēs būsim kopā ar Kungu vienmēr." Un tad piebilst: "Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!" (1. Tes. 4:16-18) Cik krasi gan šīs mierinājuma vēstis atšķiras no iepriekš citētās universālistu sludinātāja uzrunas. Pēdējais sērojošos draugus mierināja ar apgalvojumu, ka, lai cik grēcīgs būtu bijis mirušais, līdz ar beidzamo elpas vilcienu tas tiek uzņemts eņģeļu sabiedrībā. Bet Pāvils saviem brāļiem norāda uz Kunga nākšanu nākotnē, kad tiks salauztas kapa važas un "Kristū mirušie" uzmodināti jaunai dzīvei.
Pirms kāds var ieiet svētlaimes mājokļos, ir jāizmeklē viņa lieta; raksturiem un darbiem jātiek pārbaudītiem Dieva priekšā. Visus tiesās atbilstoši ierakstiem grāmatās un atalgos saskaņā ar viņu vārdiem. Un šī tiesa nenotiek, cilvēkam mirstot. Ievērojiet Pāvila vārdus: "Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem." (Ap.d. 17:31) Šeit apustulis skaidri pasaka, ka tiesai ir noteikts laiks, kas toreiz vēl bija nākotnē.
Arī Jūda runā par to pašu laiku: "Eņģeļus, kas savu augsto kārtu nav sargājuši, bet savu dzīvokli atstājuši, Viņš ar mūžīgām saitēm ir paturējis zem tumsības uz lielās dienas sodu." Un tālāk citē Ēnoha vārdus: "Redzi, Kungs nāks ar saviem daudz tūkstošiem svētiem tiesu turēt pār visiem." (Jūdas 6,14,15, Glika tulk.) Jānis paskaidro, ka viņš redzēja "mirušos, mazos un lielos, stāvam (549) Dieva priekšā un grāmatas tapa atvērtas; (..) un mirušie tapa tiesāti pēc rakstiem grāmatās". (Atkl. 20:12, Glika tulk.)
Bet, ja mirušie jau bauda Debesu svētlaimi vai sāpēs lokās elles mokās, kāpēc tad vēl būtu vajadzīga kāda tiesa? Dieva Vārda mācības šajos svarīgajos punktos nav ne neskaidras, ne pretrunīgas, tās var saprast pat visvienkāršākie cilvēki. Bet kādu gudrību vai taisnību godīgs cilvēks var saskatīt šajā tik plaši izplatītajā teorijā? Vai gan taisnajiem pēc viņu lietas izmeklēšanas tiesā būtu vajadzīga uzslava: "Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps, (..) ieej sava Kunga priekā", ja tie jau ilgus laikmetus atrastos Viņa tuvumā? Vai gan ļaunos izsauks no moku vietas uzklausīt visas zemes Soģa spriedumu: "Ejiet nost no Manis, jūs, nolādētie, mūžīgā ugunī"? (Mat. 25:21,41) Ak, kāds izsmiekls! Kāda apkaunojoša Dieva gudrības un taisnības nicināšana!
Dvēseles nemirstības teorija bija viena no tām viltus doktrīnām, ko Roma, aizguvusi no pagānisma, iekļāva kristīgās pasaules reliģijā. Mārtiņš Luters to pieskaitīja "drausmīgajām pasakām, kas veido Romas dekrētu mēslu kaudzi". (3) Paskaidrojot Salamana mācītāja vārdus, ka mirušie nezina nenieka, reformators teica: "Tas ir vēl tālāks pierādījums, ka mirušiem nav (..) apziņas. Viņš saka, ka tur nav pienākuma un nekādas apziņas, nav nekādu zināšanu un gudrības. Salamans atzīst, ka mirušie ir aizmiguši un neko nejūt. Mirušie guļ, nerēķinot dienas vai gadus, bet, kad viņi uzmodīsies, tiem liksies, ka gulējuši varbūt tikai kādu minūti." (4)
Svētajos Rakstos nekur nav atrodams ziņojums, ka gan taisnie, gan netaisnie saņemtu atalgojumu jau līdz ar nāvi. (550) Sentēvi un pravieši nav atstājuši tāda veida liecības. Kristus un Viņa apustuļi par to nav devuši nekādus norādījumus. Bībele skaidri māca, ka mirušie tūlīt neaiziet uz Debesīm. Viņi tiek rādīti kā guloši līdz augšāmcelšanās brīdim. (1. Tim. 4:14; Īj. 14:10-12) Tajā pašā dienā, kad pārtrūkst sudraba virve un saplīst zelta trauks (Sal. māc. 12:6), iet bojā visi cilvēka nodomi. Kas noiet kapā, tie iegrimst klusumā. Viņi nezina neko, kas tiek darīts zem saules. (Īj. 14:21) Nogurušajiem taisnajiem šī dusa ir svētīga. Laiks, ilgs vai īss, viņiem ir tikai kā mirklis. Viņi guļ, un Dieva bazūne tos uzmodinās brīnišķai nemirstībai. "Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā (..). Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: "Nāve ir aprīta uzvarā." (1. Kor. 15:52-54) Izsaukti no dziļā miega, viņi turpinās domu, kur tā savā laikā pārtrūka. Kā pēdējais bija nāves bailes, doma – ka tie nonāk kapa varā. Un, uzceļoties no kapa, viņu pirmā priecīgā doma atbalsosies uzvaras saucienā: "Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?" (1. Kor. 15:55)