Dievs ar spēku neietekmēs neviena gribu vai saprātu. Verdziska paklausība Viņam nepatīk. Kungs ilgojas, lai Viņa roku radījumi To mīlētu, tāpēc ka Viņš ir mīlestības cienīgs. Radītājs vēlas, lai tie Viņam paklausītu tāpēc, ka vērtē Viņa gudrību, taisnību un augstsirdību. Un visi, kam būs pareiza izpratne par Viņa raksturu, Kungu tiešām mīlēs, jo tos valdzinās šīs Viņa apbrīnojamās īpašības.
Laipnības, žēlsirdības un mīlestības pamatlikumi, kurus mācīja un izdzīvoja mūsu Pestītājs, ir Dieva gribas un rakstura noraksts. Kristus apliecināja, ka Viņš nav mācījis neko citu kā vienīgi to, ko saņēmis no sava Tēva. Dievišķās valdības pamatlikumi pilnīgi saskan ar Pestītāja vārdiem: "Mīliet savus ienaidniekus." (542) Dieva sods pār ļaundariem būs taisnīgs, tas būs par labu visam Universam un pat tiem, kam jāsaņem Viņa neatvairāmais spriedums. Kungs tos darītu laimīgus, ja to varētu panākt, saskaņojoties ar Viņa valdības likumiem un rakstura taisnību. Viņš tos pastāvīgi apņem ar savas mīlestības apliecinājumiem, dāvinot iespēju iepazīties ar Viņa likumiem un piedāvājot savu žēlastību, bet tie nicina šo mīlestību, neņem vērā Viņa bauslību un atraida žēlastību. Pastāvīgi saņemot Dieva dāvanas, tie Devējam nedod pienākošos godu, tie Viņu ienīst, jo zina, ka Dievam grēks ir pretīgs. Kungs ilgi panes tādu stūrgalvību, bet beidzot pienāks izšķirošā stunda, kad tiks izlemts katra liktenis. Vai Viņš tad šos dumpiniekus atstās pie sevis? Vai Viņš tos spiedīs darīt Viņa prātu?
Tie, kas par savu vadoni izvēlējušies sātanu un pakļāvušies viņa varai, nebūs sagatavoti nākt Dieva tuvumā. Viņu raksturā būs nostiprinājies lepnums, viltība, izlaidība un nežēlība. Vai tad viņi varētu nākt Debesīs, lai mūžīgi dzīvotu kopā ar tiem, kurus šeit virs zemes nicināja un ienīda? Melim patiesība nekad neliksies patīkama; lēnprātība nevarēs apmierināt augstprātību un lepnumu; skaidrība nebūs pieņemama samaitātajam un pašaizliedzīga mīlestība neliksies pievilcīga savtīgam cilvēkam. Kādu gan prieka avotu Debesis varētu piedāvāt ļaudīm, kas visā pilnībā nodevušies alkatībai un laicīgām interesēm?
Vai tie, kuru dzīve pavadīta cīņā pret Dievu, pēkšņi varētu pacelties Debesīs un skatīt augsto un svēto pilnības stāvokli, kāds tur pastāvīgi valda, – kur ikviena dvēsele pildīta ar mīlestību, kur ikviena seja staro priekā, kur atskan brīnišķīga mūzika par godu Dievam un Jēram un nemitīgas gaismas straumes izlejas pār atpestītajiem no Tā vaiga, kas sēž uz goda krēsla, – vai tie, kuru sirdis pildījis naids pret Dievu, patiesību un svētumu, varētu savienoties ar Debesu pulkiem, lai kopīgi dziedātu slavas dziesmas? Vai viņi varētu panest Dieva un Jēra godību? Nē, un vēlreiz nē, tiem jau tika dāvāti pārbaudes gadi, lai veidotu Debesīm derīgu raksturu, bet viņi nekad nav mācījušies Debesu valodu, un tagad jau ir par vēlu. Dzīve, kas pavadīta, pretojoties Dievam, viņus padarījusi Debesīm nederīgus. (543) Tur valdošā skaidrība, svētums un miers būtu tiem pastāvīgas mokas, Dieva godība būtu kā rijoša uguns. Viņi ilgotos aizbēgt no šīs svētās vietas. Viņi apsveiktu iznīcību, lai tikai varētu paslēpties no tā vaiga, kurš nomira, piedāvājot glābšanu visiem cilvēkiem. Pārkāpēju likteni ir apzīmogojusi viņu pašu izvēle. To izslēgšana no Debesīm notiek saskaņā ar viņu pašu personīgo izšķiršanos un no Dieva puses ir taisnīga un žēlsirdīga.
Līdzīgi plūdu ūdeņiem arī lielās dienas ugunis liecinās par Dieva lēmumu, ka ļaunie cilvēki nav dziedināmi. Tiem nav nekādas vēlēšanās pakļauties dievišķajai autoritātei. Viņu prāts pieradis dumpoties, un, dzīvei beidzoties, ir jau par vēlu vērst domu gājumu pretējā virzienā, par vēlu atteikties no pārkāpumiem pretī paklausībai, no naida – pie mīlestības.
Saudzējot slepkavas Kaina dzīvību, Dievs pasaulei sniedza piemēru, kāds būtu rezultāts, ja grēciniekam atļautu dzīvot, lai tas neierobežoti varētu turpināt nodoties netaisnībai. Kaina mācības un iespaida piemērs vadīja grēkā viņa pēcnācēju pulkus, līdz "cilvēku ļaunums augtin auga virs zemes" un "viņu sirdsprāts un tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu". "Zeme bija Dieva priekšā izvirtusi un pilna varasdarbu." (1. Moz. 6:5,11)
Žēlojot pasauli, Dievs iznīcināja tās ļaunos iedzīvotājus Noas laikā . Žēlastībā Viņš lika iet bojā samaitātajiem Sodomas iemītniekiem. Izmantojot sātana krāpjošo spēku, netaisnības darītāji iegūst līdzjūtību un zināmu apbrīnošanu, tādā veidā arī citus pavedinot uz sacelšanos. Tā notika Kaina un Noas dienās un Ābrahāma un Lata laikā, tā ir arī tagad. Žēlastībā uz Universu Dievs beidzot iznīcinās piedāvātās piedošanas atmetējus.
(544) "Grēka nopelns ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā." (Rom. 6:23, Glika tulk.) Kā dzīvība ir taisno mantojums, tā nāve būs ļauno daļa. Mozus Izraēlam paziņoja: "Es šodien esmu nolicis tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu." (5. Moz. 30:15) Nāve, par ko runā šīs rakstvietas, nav tā, kuru pasludināja Ādamam, jo viņa pārkāpuma sodu cieš visa cilvēce. Tā ir "otrā nāve", kas nolikta pretstatā mūžīgajai dzīvībai.
Ādama grēka rezultātā nāve ir nākusi pār visu cilvēci. Visi līdzīgi noiet kapā. Un, pateicoties atpestīšanas plānam, visus atkal uzcels no kapiem. "Būs taisno un netaisno augšāmcelšanās" (Ap.d. 24:15), "jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti". (1. Kor. 15:22) Tomēr starp abām uzmodinātajām ļaužu šķirām būs atšķirība. "Visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā; tie, kas labu darījuši, lai celtos augšā dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšā sodam." (Jāņa 5:28,29) Kas tiks atrasti cienīgi, lai celtos augšā dzīvībai, tie būs "svētlaimīgi un svēti". "Pār tādiem otrai nāvei nav varas." (Atkl. 20:6) Turpretī tiem, kas ar grēku nožēlošanu, atgriešanos un ticību nebūs ieguvuši piedošanu, nāksies saņemt pārkāpumu sodu – "grēka algu". Viņi cietīs sodu, atšķirīgu kā ilgumā, tā arī spēkā, katrs "atbilstoši saviem darbiem", un visi ies bojā otrajā nāvē. Tā kā Dievs atbilstoši savai taisnībai un žēlastībai nevar izglābt grēcinieku viņa grēkos, tad Viņš atņems tam esamību, uz ko attiecīgais cilvēks būs zaudējis tiesības savu pārkāpumu dēļ un kurai viņš sevi būs pierādījis par necienīgu. Inspirēts rakstnieks saka: "Vēl mazu brīdi, un bezdievīgā vairs nebūs. Tu raudzīsies uz viņa vietu, bet viņu tur vairs nesaskatīsi." (Ps. 37:10) Un cits vēstī: "Būs tā, it kā tie tur nekad nebūtu bijuši." (Obadjas 16, Glika tulk.) (545) Apklāti ar kaunu, tie nogrims bezcerīgā, mūžīgā aizmirstībā.
Tā tiks darīts gals grēkam un visām no tā izrietošajām sāpēm un ciešanām. Dziesminieks saka: "Tu esi (..) iznīcinājis bezdievīgos, viņu vārdus Tu esi izdzēsis uz mūžu mūžiem. Naidnieki ir gājuši bojā un ir satriekti gruvešos uz mūžīgiem laikiem." (Ps. 9:6,7) Jānis, skatoties uz priekšu mūžībā, atklāsmē dzird visu Universu aptverošu slavas dziesmu, ko netraucē nekāda nesaskaņa. Viņš dzird ikvienu radījumu Debesīs un uz zemes pagodinām Dievu. (Atkl. 5:13) Tur nebūs nekādu pazudušu dvēseļu, kas zaimotu Radītāju, sāpēs lokoties nekad nebeidzamās mokās; nekādu nelaimīgu būtņu ellē, kuru kliedzieni sajauktos ar atpestīto dziesmām.
Maldi par dabīgo nemirstību dod pamatu doktrīnai par apziņu nāvē – doktrīnai, kas, tāpat kā mācība par mūžīgām mokām, runā pretī Svētajiem Rakstiem, saprāta balsij un mūsu cilvēciskajām jūtām. Saskaņā ar šo populāro uzskatu atpestītie Debesīs zina visu, kas notiek virs zemes, un sevišķi labi pazīst šeit palikušo draugu dzīvi. Bet, ja mirušie zinātu dzīvo bēdas, būtu liecinieki savu mīļo izdarītajiem grēkiem, redzētu viņu sāpes, ciešanas un vilšanās gadījumus, kādu gan laimi tas viss viņiem varētu sagādāt? Kā gan tie, kuru domas kavētos pie viņu draugiem virs zemes, spētu baudīt Debesu svētlaimi? Un cik ārkārtīgi satraucošs ir uzskats, ka, tiklīdz cilvēks beidz elpot, tā grēkus nenožēlojošo dvēseles tūlīt tiek nodotas elles liesmām! Kādi sāpju dziļumi tad jāizjūt tiem, kas redz savus draugus nesagatavotus grimstam kapā, ieejam mūžīgās ciešanās un mūžīgos grēkos! Šīs mokošās domas jau daudzus ir novedušas līdz ārprātam.
Ko par to visu saka Raksti? Dāvids zina stāstīt, ka cilvēks nāvē neko neapzinās. "Cilvēka garam jāiziet, viņam jāpaliek atkal zemes kārtā, tai dienā visi viņa nodomi iet bojā." (Ps.146:4, Glika tulk.) (546) Salamans sniedz tādu pašu liecību: "Dzīvie zina, ka tiem jāmirst, bet nomirušie nezin it nekā. Viņu mīlestība un viņu ienaidība, un viņu skaudība jau ir iznīkusi, un tiem nav vairs daļas nemūžam pie nekā, kas notiek pasaulē. Ne darba, ne padoma, ne ziņas, ne gudrības nav kapā, kur tu noej." (Sal. māc. 9:5,6,10, Glika tulk.)
Kad, atbildot uz Isķijas lūgšanu, viņa dzīvība tika pagarināta par piecpadsmit gadiem, pateicīgais ķēniņš nesa Dievam slavu par Viņa lielo žēlastību. Sava lielā prieka iemeslus tas atklāj dziesmā: "Ne jau apakšzemē slavē tevi, ne jau nāve teic Tavu slavu, un ne tie, kas apgūlušies kapa tumsā, cerē uz Tavu patiesību. Nē! Bet dzīvie, jā, dzīvie slavē Tevi tā kā es šodien (..)." (Jes. 38:18,19) Populārā teoloģija māca, ka taisnie mirušie jau atrodas Debesīs, kur tie bauda svētlaimi un ar nemirstīgu mēli slavē Dievu, bet Isķija nāvē nesaskatīja tādas krāšņas izredzes. Ar viņa vārdiem saskan arī dziesminieka liecība: "Nāvē Tevi nepiemin; kas kapā Tevi slavēs?" "Nomirušie Kungu neslavēs, nedz tie, kas nogrimuši klusumā." (Ps. 6:5; 115:17, Glika tulk.)
Pēteris Vasarsvētku dienā sludināja, ka sentēvs Dāvids "ir nomiris un aprakts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. (..) jo Dāvids nav uzkāpis Debesīs".(Ap.d. 2:29,34) Fakts, ka Dāvids paliek kapā līdz augšāmcelšanās dienai, pierāda, ka taisnais pēc nāves tūlīt nenonāk Debesīs. Vienīgi pateicoties augšāmcelšanai un spēkam, ko dod Kristus augšāmcelšanās, beidzot Dāvids varēs sēdēt pie Dieva labās rokas.