Cilvēka prāts nav spējīgs novērtēt ļaunumu, ko atnesusi maldu mācība par mūžīgām mokām. Bībeles reliģija, kas pilna ar mīlestību un laipnību un tik bagāta līdzjūtībā, tiek aptumšota ar māņticību un ietērpta šausmās. Ja padomājam, cik nepareizās krāsās sātans ir attēlojis Dieva raksturu, vai tad varam brīnīties, ka no mūsu žēlsirdīgā Radītāja baidās un viņu pat ienīst? Atbaidošie un nepareizie uzskati par Dievu, kurus pasaulē atbalstījuši no kanceles sniegtie nepamatotie argumenti, tūkstošus, pat miljonus ir padarījuši par skeptiķiem un neticīgajiem.
Teorija par mūžīgām mokām ir viena no viltus doktrīnām, kas veido Bābeles negantības vīnu, ko tā dod dzert visai pasaulei. (Atkl. 14:8; 17:2) Tiešām nav saprotams, kā Kristus kalpi kādreiz varēja pieņemt tik ķecerīgus uzskatus un vēl sludināt tos no svētās katedras. Tāpat kā viltus sabatu, viņi tos aizņēmās no Romas. Tas tiesa, ka tā mācījuši lieli un labi vīri, bet viņiem nebija tādas gaismas par šo lietu, kāda dota mums šodien. Tādēļ tie būs atbildīgi vienīgi par to gaismu, kas spīdēja viņu laikā; mēs savukārt esam atbildīgi par gaismu, kas spīd mūsu dienās. Ja mēs novēršamies no Dieva Vārda liecības un piekrītam viltus doktrīnām tikai tāpēc, ka tās mācījuši mūsu tēvi, (537) tad nostājamies zem lāsta, kas izteikts pār Bābeli: mēs dzeram no tās netiklības dusmu vīna.
Ļoti daudz cilvēku, kuros mācība par mūžīgām mokām izraisa sašutumu, nonāk pretējos maldos. Viņi redz, ka Raksti Dievu atklāj kā mīlestības un līdzjūtības pilnu Būtni, tādēļ nespēj ticēt, ka Viņš savus radījumus varētu nodot mūžīgi degošas elles ugunīm. Bet, domājot, ka dvēsele jau dabīgi ir nemirstīga, tie secina, ka beidzot tiks izglābti visi cilvēki. Daudzi uzskata, ka Bībelē draudi uzrakstīti vienīgi tādēļ, lai ar iebaidīšanu ļaudis vadītu uz paklausību, bet ka burtiski tie nekad nepiepildīsies. Tā grēcinieks var dzīvot tālāk savtīgās izpriecās, ignorējot Dieva prasības, un tomēr gaidīt, ka beidzot saņems Viņa labvēlību. Tādi uzskati, kas ļaunprātīgi izmanto Dieva žēlastību, bet neievēro Viņa taisnību, miesīgai sirdij ir patīkami un ļaunos iedrošina turpināt tālāk savu netaisno dzīvi.
Lai parādītu, kā tie, kas tic vispārējai pestīšanai, sagroza Rakstus, vēlēdamies atbalstīt savas dvēseli postošās dogmas, ir jācitē tikai daži viņu pašu izteicieni. Kāda neticīga jauna cilvēka bērēs, kas pēkšņi gāja bojā nelaimes gadījumā, sludinātājs universālists no Bībeles izvēlējās tekstu par Dāvidu: "Viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris." (2. Sam. 13:39, Glika tulk.)
"Man bieži jautā," sacīja runātājs, "kāds liktenis gaida tos, kas šo pasauli atstāj grēkojot – varbūt mirst piedzērušies, mirst ar spilgti sarkaniem noziegumu traipiem, kuri nav nomazgāti no viņu drēbēm, vai aiziet no dzīves tā, kā šis jaunais vīrs, kuram nav nekādu reliģisku piedzīvojumu, kurš nav ne domājis, ne runājis par ticību Dievam. Mūs apmierina Raksti, to atbilde atrisina arī šo problēmu. Amnons bija ārkārtīgi grēcīgs, viņš nenožēloja savus grēkus, viņu piedzirdīja un piedzērušu nogalināja. Bet Dāvids bija Dieva pravietis, viņam vajadzēja zināt, vai Amnonam nākamajā pasaulē klāsies labi vai slikti. Kādos vārdos tad atklājās viņa sirds izjūtas? (538) "Ķēniņš Dāvids pamazām mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris.""
"Kāds var būt secinājums no šiem vārdiem? Vai nav tā, ka viņa reliģiskajā pārliecībā nebija vietas bezgalīgām ciešanām? Tādas ir arī mūsu domas, un šeit mēs atrodam lielisku pierādījumu, kas atbalsta patīkamāko, apgaismotāko un labvēlīgāko pieņēmumu par noslēdzošo vispārējo skaidrību un mieru. Viņš bija iepriecināts par to, ka dēls jau miris. Un kāpēc? Tādēļ ka ar pravieša acīm spēja ielūkoties brīnišķajā nākotnē un redzēt, ka dēls tagad ir tālu no visām kārdināšanām, atbrīvots no verdzības un šķīstīts no grēka samaitātības, pie tam darīts pietiekoši svēts un apgaismots un pieņemts augšup kāpjošo un līksmojošo garu pulkā. Viņu mierināja doma, ka mīļotais dēls, šķirts no grēka un ciešanu klātbūtnes, aizgājis tur, kur viņa aptumšoto dvēseli apņems Svētā Gara viscēlākās vēsmas, kur viņa prāts atvērsies Debesu gudrībai un nemirstīgas mīlestības saldajai aizrautībai, un, tādā veidā sagatavots, viņš varēs baudīt dusu Debesu mantinieku sabiedrībā.
No visa tā mums jāmācās ticēt, ka Debesu svētlaime nav atkarīga no kaut kā, ko spējam izdarīt šajā dzīvē, ne arī no tagadējās sirds pārmaiņas, ne no pašreizējiem uzskatiem vai mūsu ticības apliecības."
Tādā veidā cilvēks, saukdamies par Kristus kalpu, atkārtoja melus, kurus čūska iedvesa Ievai: "Jūs nemirsiet vis. Tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs." Viņš paziņoja, ka viszemākie grēcinieki – slepkavas, zagļi, laulības pārkāpēji – pēc nāves tiks sagatavoti ieiešanai mūžīgā svētlaimē.
Un uz ko šis Rakstu sagrozītājs pamatoja savus secinājumus? Uz vienu vienīgu teikumu, kas izsaka Dāvida pakļaušanos Dieva aizgādības vadībai. (539) "Ķēniņš Dāvids pamazām mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris." Laiks jau bija remdējis bēdu rūgtumu; Dāvida domas no mirušā pievērsās dzīvajam dēlam, kurš, baidīdamies no taisnīga soda par savu noziegumu, pats bija devies trimdā. Un tas esot pierādījums, ka asinsgrēkā vainīgais, piedzērušais Amnons nekavējoties ir ievests svētlaimes mājokļos, lai tur tiktu skaidrots un sagatavots bezgrēcīgo eņģeļu sabiedrībai. Tiešām patīkama pasaka, tik labi piemērota miesīgās sirds tieksmēm! Tā ir paša sātana doktrīna, kas ar panākumiem veic savu darbu. Vai tad mums vajadzētu justies pārsteigtiem, ka, pastāvot tādai mācībai, ļaunums arvien vairojas?
Šī viena viltus mācītāja rīcība aino daudzu citu ieto ceļu. No kopsakarības tiek izrauti daži Rakstu vārdi, kuru nozīme daudzos gadījumos ir tieši pretēja tiem pievienotajam izskaidrojumam, un šādi atsevišķi izvilkumi tālāk tiek sagrozīti un lietoti tādu pieņēmumu pierādīšanai, kam Dieva Vārdā nav nekāda pamata. Piemēram, citētā liecība, ka piedzērušais Amnons jau atrodas Debesīs, ir melīgs secinājums, kas ir pretrunā ar skaidrajiem un noteiktajiem Rakstu ziņojumiem, ka dzērājs Dieva valstību neiemantos. (1. Kor. 6:10) Tādā veidā apšaubītāji, neticīgie un skeptiķi patiesību pārvērš melos. Viņu sofistika ir piekrāpusi ļaužu masas un iemidzinājusi grēciniekus miesīgas drošības šūpulī.
Ja tā būtu taisnība, ka visu cilvēku dvēseles nāves stundā aiziet tieši uz Debesīm, tad nāve kļūtu iekārojamāka par dzīvību. Šie uzskati jau daudzus pavedinājuši darīt galu savai esamībai. Grūtību, rūpju un vilšanās nomāktiem ļaudīm šķiet pavisam vienkārši pārraut trauslo dzīvības pavedienu un tad pacelties mūžīgās pasaules svētlaimē.
(540) Dievs savā Vārdā ir devis skaidrus pierādījumus, ka Viņš sodīs bauslības pārkāpējus. Tiem, kas sevi mierina, ka Kungs ir pārāk žēlīgs, lai pār grēciniekiem izvestu taisnu tiesu, vajadzētu uzlūkot Golgātas krustu. Nevainīgais Dieva Dēls mirstot liecināja, ka "grēka nopelns ir nāve", ka katrs Dieva likuma pārkāpums saņems savu taisnīgo sodu. Bezgrēcīgais Kristus uzņēmās grēku cilvēka labā. Viņš nesa pārkāpumu vainu un pacieta, ka Tēvs apslēpj savu vaigu, līdz Viņa sirds salūza un dzīvība izdzisa. Viņš šo upuri nesa grēcinieka izglābšanai, jo nebija cita ceļa, lai cilvēku atbrīvotu no grēka soda. Un katrai dvēselei, kas atsakās pieņemt par tādu cenu sagādāto salīdzināšanu, būs pašai personīgi jānes sava pārkāpuma vaina un jāizcieš pienākošais sods.
Aplūkosim, ko Bībele vēl māca par bezdievīgajiem un grēkus nenožēlojošajiem, kurus universālisti ieceļ Debesīs kā svētus un laimīgus eņģeļus.
"Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota." (Atkl. 21:6) Bet šis apsolījums attiecas tikai uz tiem, kam slāpst. Apmierināti tiks vienīgi tie, kas izjūt savu vajadzību pēc dzīvības ūdens un kas to meklē vairāk par visu citu. "Kas uzvar, tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs un viņš būs mans dēls." (Atkl. 21:7) Arī šeit pastāv skaidri izteikts nosacījums. Lai iemantotu visas lietas, mums jāpretojas grēkam un tas jāuzvar.
Kunga pamācīts, pravietis Jesaja saka: "Lieciniet par taisno, ka viņam labi klāsies. Bēdas bezdievim! Jo viņam labi nebūs: viņam atmaksās pēc viņa roku darba." (Jes. 3:10,11) "Jebšu grēcinieks simts reizes ļaunu dara," saka gudrais vīrs, "un dzīvo ilgi, tomēr es zinu, ka dievbijīgiem labi klāsies, kas priekš Viņa bīstas. Bet bezdievīgam labi neklāsies." (Sal. māc.8:12,13, Glika tulk.) Un Pāvils liecina, ka grēcinieks pats sev sakrāj "dusmību uz dusmības dienu, kad Dievs parādīs taisnu spriedumu, jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem"; "mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu". (Rom. 2:5,6,9)
(541) "Nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā." (Ef. 5:5) "Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs Kungu." (Ebr. 12:14) "Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara ir pie dzīvības koka un lai viņi ieiet pa pilsētas vārtiem. Bet ārā ir suņi un burvji, un netikļi, un slepkavas, un elku kalpi, un ikviens, kas mīl un dara melus." (Atkl. 22:14,15, Glika tulk.)
Dievs cilvēkiem ir darījis zināmu savu raksturu un arī to, kā Viņš rīkosies ar grēku. "Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu." (2. Moz. 34:6,7) "Viņš iznīcinās visus bezdievīgos." (Ps. 145:20) "Grēcinieki visi kopā iznīks, un bezdievīgo pēcnācēji tiks izdeldēti." (Ps. 37:38) Sacelšanās apspiešanai tiks izlietota dievišķās valstības vara un autoritāte; tomēr taisnīgās atmaksas darbs visā pilnībā saskanēs ar Dieva raksturu, ar Viņa žēlsirdību, pacietību un labvēlību.