[531] Cilvēku dzimtas pievilšanas darbu sātans uzsāka jau visagrākajās mūsu pasaules vēstures dienās. Viņš, kas bija izsaucis sacelšanos Debesīs, vēlējās panākt, lai arī Zemes iedzīvotāji savienotos ar to karā pret Dieva valdību. Paklausot Kunga likumiem, Ādams un Ieva bija pilnīgi laimīgi, un viņu dzīve pastāvīgi liecināja pret Debesīs izvirzīto sātana apgalvojumu, ka Dieva bauslība ir nospiedoša un pretrunā ar Viņa radījumu labklājību. Turklāt sātans vēl apskauda bezgrēcīgajam pārim sagatavoto jauko mājvietu. Tas nolēma panākt viņu krišanu, lai, atšķirot cilvēkus no Dieva un pakļaujot savai varai, varētu Zemi iegūt savā īpašumā un nodibināt tur Visaugstākā raksturam pretēju pārvaldības sistēmu.
Ja sātans būtu atklājis savu īsto dabu, tad nekavējoties tiktu noraidīts, jo Ādams un Ieva bija brīdināti par šo bīstamo ienaidnieku, bet tas rīkojās slepeni, klusējot par saviem īstajiem nodomiem, lai tikai sasniegtu kāroto mērķi. Izlietojot par savu starpnieku čūsku, kas tad bija apburoši skaists radījums, viņš pats uzrunāja Ievu: "Vai Dievs Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?" (1. Moz. 3:1) Ja Ieva nebūtu ielaidusies sarunās ar kārdinātāju, tad viņai nekādas briesmas nedraudētu, bet tā uzdrošinājās atbildēt un krita par upuri viņa viltībai. Tādā veidā vēl vienmēr daudzi tiek pārvarēti. (532) Viņi šaubās un strīdas par Dieva prasībām, un, kad vajadzētu paklausīt dievišķajām pavēlēm, tie pieņem cilvēciskus plānus, kas kalpo sātana viltīgo nodomu sekmēšanai.
"Sieva teica čūskai: Mums ir atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs ir sacījis: "No tiem jums nebūs ēst, nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsiet." Tad čūska teica sievai: "Jūs nemirsiet vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns." (1. Moz. 3:2-5) Sātans apgalvoja, ka viņi kļūšot līdzīgi Dievam, būšot gudrāki kā iepriekš, spējīgi dzīvot augstākā esamības pakāpē. Ieva padevās kārdināšanai, un viņas iespaidā grēkoja arī Ādams. Viņi piekrita čūskas vārdiem, ka Dievs tā nedomā, kā saka; viņi neuzticējās savam Radītājam un iedomājās, ka Viņš tikai ierobežo brīvību un ka, pārkāpjot Kunga likumus, iespējams iegūt lielāku gudrību un godu.
Bet kā tad pēc apgrēkošanās piepildījās Ādamam teiktie vārdi: "Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi"? Vai viņš atrada, ka sātanam bijusi taisnība, kad tas vadīja uz domām, ka cilvēks tiks pacelts augstākā esamības stāvoklī? Tad tiešām ar pārkāpumiem būtu iegūts liels labums un Lucifers izrādītos par cilvēces labdari. Bet Ādams drīz vien atskārta, ka ne jau tāda ir dievišķā sprieduma nozīme. Dievs paziņoja, ka, saņemot grēkam pienākošos sodu, cilvēkam atkal jākļūst par zemi, no kuras tas bija ņemts: "Tu esi no pīšļiem, un tev atkal jāpaliek par pīšļiem." (1. Moz. 3:19, Glika tulk.) Kārdinātāja vārdi: "Jūsu acis taps atvērtas"– izrādījās pareizi tikai vienā nozīmē: kad Ādams un Ieva nebija paklausījuši Dievam, viņu acis tapa atvērtas, lai ieraudzītu savu neprātu, tie iepazinās ar ļaunumu un baudīja pārkāpuma rūgtos augļus.
Ēdenes vidū auga dzīvības koks, kura augļiem piemita spēks dot mūžīgu dzīvību. (533) Ja Ādams būtu palicis paklausīgs Dievam, tad viņam pastāvīgi būtu brīva pieeja šim kokam un viņš dzīvotu mūžīgi. Bet pēc grēkošanas viņam atņēma iespēju baudīt dzīvības koka augļus, un tas nonāca nāves varā. Dievišķais spriedums: "Tu esi no pīšļiem, un tev atkal jāpaliek par pīšļiem"– norādīja uz pilnīgu dzīvības izbeigšanos.
Izdarot pārkāpumu, cilvēks zaudēja paklausības nosacījuma apsolīto nemirstību. Ādams nevarēja nodot tālāk saviem pēctečiem to, kā viņam pašam vairs nebija, un kritušajai cilvēcei nebūtu nekādu cerību, ja Dievs ar sava Dēla upuri atkal neatgrieztu nemirstību tās sniedzamības robežās. Kamēr "visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši", Kristus "ar Evaņģēliju cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību". (Rom. 5:12; 2. Tim.1:10) Tādēļ nemirstība tagad ir iegūstama, vienīgi pateicoties Kristum. Jēzus sacīja: "Kas tic Dēlam, tam ir mūžīga dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvību neredzēs." (Jāņa 3:36) Šo neaptveramo svētību var saņemt katrs cilvēks, ja vien tas ir gatavs izpildīt nosacījumus. Visiem, "kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, Viņš dos mūžīgu dzīvību". (Rom. 2:7)
Vienīgais, kas Ādamam apsolīja dzīvību nepaklausībā, bija lielais krāpnieks. Un čūskas teiktie vārdi Ievai Ēdenē: "Jūs nemirsiet vis" – bija pirmā par dvēseles nemirstību sludinātā svētruna. Tomēr šis paziņojums, kas pamatojās vienīgi uz sātana autoritāti, daudzkārt tiek atbalsots kristīgās pasaules kancelēs, un cilvēces vairākums to ir pieņēmis tikpat labprātīgi kā mūsu pirmie vecāki. Dievišķajam spriedumam: "Dvēselei, kas grēko, jāmirst" piešķirta cita nozīme: dvēsele, kas grēko, nemirs, bet dzīvos mūžīgi. Un mēs varam tikai brīnīties par dīvaino apmātību, kas cilvēkiem liek tik lēti noticēt sātana vārdiem un ar tādu neticību nostāties pret to, ko sacījis Dievs.
(534) Ja cilvēkam pēc krišanas atļautu brīvu pieeju dzīvības kokam, tas varētu dzīvot mūžīgi, un grēks līdz ar to būtu padarīts nemirstīgs. Bet ķerubi un liesmojošs zobens sargāja "ceļu uz dzīvības koku" (1. Moz. 3:24), un nevienam no Ādama ģimenes locekļiem netika atļauts pārkāpt šķērsli, lai baudītu dzīvību dodošos augļus. Tāpēc arī nav neviena nemirstīga grēcinieka.
Bet pēc krišanas sātans pavēlēja saviem eņģeļiem pielikt visas pūles, lai panāktu, ka ļaudis tic cilvēka dabīgai nemirstībai, un, iedvešot ticību šiem maldiem, zemes iedzīvotājus vajadzēja pārliecināt, ka grēciniekam būs jādzīvo mūžīgās bēdās un postā. Tad tumsības lielkungs ar saviem aģentiem Dievu varētu attēlot kā atriebīgu varmāku un paziņot, ka Viņš grūž ellē visus tos, kas Tam nepatīk, liekot viņiem mūžīgi izjust savas dusmas, un ka viņu Radītājs apmierināts noskatās, kā tie cieš neizsakāmas mokas un sāpēs lokās neizdziestošās liesmās.
Tādā veidā viltīgais ienaidnieks cilvēces Radītāju un Labdari cenšas ietērpt pats savās īpašībās. Nežēlība ir sātaniska. Dievs ir mīlestība, un viss, ko Viņš radīja, bija skaidrs, svēts un jauks, līdz pirmais lielais dumpinieks Dieva radībā ienesa grēku. Tieši sātans ir tas ienaidnieks, kas cilvēku kārdina grēkot un pēc tam, ja vien spēj, iznīcina, un, kad tas jau ir drošs par savu upuri, tad līksmo par panākto samaitātību. Ja tikai ļaunajam to atļautu, viņš savos tīklos ierautu visu cilvēci. Ja neiejauktos dievišķais spēks, tad neizglābtos neviens Ādama dēls vai meita.
Šodien sātans cilvēkus cenšas pārvarēt tāpat, kā viņš pievīla mūsu pirmos vecākus, iedragājot uzticību Radītājam un ierosinot viņus apšaubīt Dieva valdīšanas saprātīgumu un Viņa likumu taisnīgumu. Sātans ar saviem sūtņiem Dievu attēlo ļaunāku par sevi, lai tādā veidā attaisnotu savu zemisko dabu un sacelšanos. Lielais krāpnieks mūsu Debesu Tēvam cenšas piedēvēt savu nežēlīgo raksturu, lai pats parādītos kā cietējs, kas no Debesīm būtu izraidīts tāpēc, ka nav vēlējies pakļauties tik netaisnam valdniekam. (535) Viņš pasaulei piedāvā brīvību, kuru tā varētu baudīt viņa laipnajā pārraudzībā, pretstatā verdzībai, kurā cilvēkus tur Jehovas stingrie likumi. Tā viņam izdodas dvēseles aizvilināt prom no paklausības Dievam.
Cik pretīga jebkurām mīlestības un žēlastības jūtām un pat mūsu taisnības izpratnei ir doktrīna, ka mirušie bezdievīgie tiek mocīti ar uguni un sēru mūžīgi degošā ellē un ka par īsās zemes dzīves grēkiem tiem jācieš mokas tik ilgi, kamēr vien dzīvos Dievs. Tomēr šī doktrīna ir visai plaši izplatīta, un vēl joprojām tā ir ietverta daudzās kristīgās pasaules ticības apliecībās. Kāds izglītots teoloģijas doktors izteicies: "Skats uz elles mokām palielinās svēto mūžīgo laimi. Kad viņi redzēs, ka līdzīgas dabas cilvēki, kas dzimuši tādos pašos apstākļos, iegrūsti nebeidzamā postā ellē, kamēr viņi paši tik ļoti paaugstināti,– tas viņiem palīdzēs saprast, cik laimīgi tie tagad var būt." Cits pierakstījis līdzīgu domu: "Kamēr pazudināšanas pavēle mūžīgi tiek izpildīta pie dusmības traukiem, tikmēr arī mūžīgi augšup pacelsies viņu mocības dūmi, ko redzēs žēlastības trauki, kuriem nebūs vairs nekā kopēja ar šiem nožēlojamajiem un kas priecīgi sauks: "Āmen! Allelūja! Slavējiet Kungu!""
Kur gan Dieva Vārda lappusēs ir atrodama tāda mācība? Vai atpestītie Debesīs būs pazaudējuši jebkādu līdzjūtību un līdzcietību, pat visparastākās cilvēcīgās izjūtas? Vai tās būs apmainītas pret stoiķu vienaldzību un mežoņu cietsirdību? Nē, un vēlreiz, nē, Dieva Grāmata to tā nemāca. Tie, kas sludina iepriekš minētajos citātos ietvertās domas, var būt izglītoti un pat godīgi cilvēki, bet viņus maldinājusi sātana sofistika. Viņš tos ierosina nepareizi iztulkot spēcīgos Rakstu izteicienus, piešķirot valodai rūgtuma un ļaunprātības noskaņu, kas ir viņā pašā, bet nevis mūsu Radītājā. "Tik tiešām, kā Es dzīvoju," saka Dievs Kungs, "Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Izraēla nams?" (Ec. 33:11)
(536) Ko tad Dievs būtu ieguvis, ja mēs pieņemtu, ka Viņam patīk redzēt nebeidzamas ciešanas, ka Viņu iepriecina elles liesmās pakļauto radījumu vaidi, kliedzieni un lāsti? Vai šīs briesmīgās skaņas varētu būt kā mūzika Bezgalīgās Mīlestības ausīs? Tiek uzsvērts, ka nebeidzamu ciešanu piespriešana bezdievīgajiem atklāj Dieva ienaidu pret grēku un ļaunumu, kas izpostījis Universa mieru un kārtību. Ak, kādi drausmīgi zaimi! It kā Dieva naids pret grēku liktu Viņam grēku padarīt mūžīgu. Saskaņā ar teologu mācībām nepārtrauktas mokas bez cerības uz žēlastību nelaimīgos upurus tā satracina, ka viņi savu niknumu izgāž lāstos un zaimos, tā arvien palielinot savas vainas smagumu. Tāds iemūžināts un nebeidzamos laikmetos nepārtraukti pieaugošs grēks nevar vairot Dieva godu.