Pie lielā krāpnieka vissekmīgākajiem ieročiem pieder spiritisma maldinošās mācības un melīgie brīnumi. Maskējies kā gaismas eņģelis, viņš izplata savus tīklus tur, kur tos vismazāk gaida. Ja cilvēki ar nopietnām lūgšanām pētītu Dieva grāmatu un censtos to saprast, tad tie netiktu atstāti tumsā un nepieņemtu viltus mācības. Bet, atmezdami patiesību, tie krīt par laupījumu maldu mācībām.
Citi bīstami maldi ir doktrīna, kas noliedz Kristus dievību, apgalvojot, ka pirms nākšanas uz šo pasauli, Viņš nav eksistējis. Šo teoriju labvēlīgi pieņēmis plašs ļaužu slānis, kas apliecina ticību Bībelei, tomēr tā ir tiešā pretrunā ar mūsu Pestītāja visskaidrākajiem paziņojumiem par savām attiecībām ar Tēvu, par savu dievišķo dabu un iepriekšējo esamību. To nevar pieņemt bez galēji neattaisnojamas Rakstu sagrozīšanas. Tā ne tikai pazemina cilvēka uzskatus par glābšanas darbu, bet grauj ticību Bībelei kā Dieva atklāsmei. Tāpēc tā ir sevišķi bīstama un arī grūtāk uzvarama. Ja cilvēki atraida inspirēto Rakstu liecību par Kristus dievību, tad veltīgi censties viņus par kaut ko tālāk pārliecināt, jo nepalīdzēs vairs neviens cits arguments, lai cik pārliecinošs tas arī nebūtu. "Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams." (1. Kor. 2:14) Neviens, kas turas pie šiem maldiem, nevar pareizi izprast Kristus misiju, Viņa raksturu vai Dieva lielo cilvēces glābšanas plānu.
Vēl cita, lielus panākumus gūstoša, viltīga un maldīga mācība ir uzskats, ka sātans kā personīga būtne nemaz neeksistē, ka šis vārds Rakstos lietots tikai cilvēku ļauno domu un iekāru attēlošanai.
(525) Arī mācība, kas tik plaši atbalsota no populārām kancelēm, ka Kristus otrā advente nozīmē Viņa nākšanu pie katra cilvēka personīgi, tam mirstot, ir viltība, kas ļaužu prātu novērš no Jēzus personīgās nākšanas debess padebešos. Gadiem ilgi sātans ir apgalvojis: "Redzi, Viņš ir kambaros" (Mat. 24:23-26), un, pieņemot šo krāpjošo domu, jau ir pazudušas daudzas dvēseles.
Pasaulīgā gudrība cenšas arī pārliecināt, ka lūgšanas neesot nepieciešamas. Zinātnieki apgalvo, ka lūgšanas nevarot tikt patiesi atbildētas, ka tas būtu pret dabas likumiem, ka tas būtu brīnums, bet brīnumu vispār neesot. Viņi apgalvo, ka Universu pārvalda negrozāmi likumi un ka Dievs neko nedara pretēji šiem likumiem. Tādā veidā tie Radītāju dara atkarīgu no paša ievestās kārtības, it kā dievišķo likumu darbība neļautu Kungam brīvi rīkoties. Tāda mācība runā pretī Rakstu liecībai. Vai Kristus un Viņa apustuļi nedarīja brīnumdarbus? Tas pats līdzjūtīgais Pestītājs dzīvo arī šodien, un tagad Viņš ir tikpat labprātīgs uzklausīt ticības lūgšanas kā tad, kad visiem redzams staigāja cilvēku vidū. Dabiskais sadarbojas ar pārdabisko. Dieva plānā ir paredzēts, atbildot uz ticības lūgšanu, dāvāt mums to, ko Viņš mums nevarētu piešķirt, ja mēs nelūgtu.
Cik neskaitāmas ir kļūdainās doktrīnas un dīvainie uzskati, kas izplatās pasaules kristīgajās baznīcās. Ir neiespējami novērtēt ļaunumu, kas seko kādas Dieva Vārda nospraustās robežzīmes pārcelšanai. Tikai nedaudzi, kas uzdrīkstas to darīt, paliek pie vienas vien atmestas patiesības. Vairākums pēc tam turpina noraidīt vienu patiesības principu pēc otra, līdz kļūst pavisam neticīgi.
Populārās teoloģijas maldi iedzinuši skepticismā daudz dvēseļu, kas citādi būtu ticējušas Rakstiem. Tās nespēj pieņemt doktrīnas, kas runā pretī taisnības, žēlastības un labvēlības izpratnei, bet, tā kā šos uzskatus pasniedz kā Bībeles mācību, tad viņi atsakās to pieņemt par Dieva Vārdu.
(526) Un tieši šo mērķi sātans cenšas sasniegt. Vairāk par visu Viņš vēlas iznīcināt uzticēšanos Dievam un Viņa Vārdam. Sātans stāv lielās apšaubītāju armijas priekšgalā un strādā, cik vien spēj, lai ievilinātu dvēseles savās rindās. Šaubas ir kļuvušas modernas. Liela ļaužu daļa uz Dieva Vārdu skatās ar neuzticību tieši tā paša iemesla dēļ, kas tiem lika atmest tā Autoru – tāpēc ka Vārds norāj un nosoda grēku. Kas nevēlas paklausīt Rakstu prasībām, tie cenšas pazemot to autoritāti. Viņi lasa Bībeli vai klausās no svētā katedra pasludinātās mācības ar vienu vienīgu mērķi – lai Rakstos vai svētrunā atrastu kādu kļūdu. Ne mazums kļūst par neticīgiem, cenšoties sevi atvainot vai attaisnot pienākumu nepildīšanā. Citi skeptiskus principus pieņem aiz lepnuma vai kūtruma. Pārāk mīlēdami ērtības, lai ar darbu un pašaizliedzību panāktu kaut ko godājamu, viņi sev slavu cenšas iegūt ar Bībeles kritizēšanu, it kā tie būtu gudrāki par šo Grāmatu. Ir daudz kas tāds, ko, dievišķās gudrības neapgaismots, ierobežotais prāts nav spējīgs saprast, un tā cilvēki atrod iemeslu kritizēšanai. Daudzi, šķiet, domā, ka stāvēt neticības, skepticisma un neuzticības pusē ir tikums. Tikai vēlāk atklāsies, ka zem šķietamā patiesīguma izskata šos cilvēkus vada pašpaļāvība un lepnums. Ir ļaudis, kas priecājas, ja Rakstos atrod kaut ko tādu, kas samulsina citu prātus. Daži sākumā kritizē un spriež nepareizi tikai tāpēc, ka mīl strīdēties. Viņi nesaprot, ka tādā veidā paši sapinas it kā putnu ķērāja cilpās, jo pēc tam, kad ir atklāti izteikuši savu neticību, domā, ka savs viedoklis tagad jāaizstāv. Tā viņi savienojas ar bezdievīgajiem un paši sev aizslēdz Paradīzes vārtus.
Dievs savā Vārdā ir devis pietiekoši daudz pierādījumu par to dievišķo raksturu. Lielās patiesības, kas attiecas uz mūsu pestīšanu, ir skaidri izteiktas. Ar Svētā Gara palīdzību, kas apsolīts visiem godīgiem meklētājiem, ikviens var saprast šīs vēstis. (527) Dievs cilvēkiem ir devis stipru pamatu, uz kā dibināt savu ticību.
Tomēr zemes iedzīvotāju ierobežotais prāts nav spējīgs pilnībā aptvert Bezgalīgā plānus un nodomus. Pētīšanas ceļā mēs Dievu nekad nespēsim atrast. Mums nevajadzētu mēģināt ar nekautrīgu roku pacelt priekškaru, kas apslēpj Kunga varenību. Apustulis kādreiz izsaucās: "Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi!" (Rom. 11:33) Dieva rīcību ar mums un Viņa motīvus iespējams izprast tikai tik tālu, lai varētu ieraudzīt neierobežotā spēka savienību ar bezgalīgo mīlestību un žēlastību. Mūsu Tēvs Debesīs visu kārto gudri un taisni, un mums nevajadzētu būt neapmierinātiem un neuzticīgiem, bet gan godbijībā un pazemībā būtu jānoliecas Viņa priekšā. Viņš savus nodomus atklās tik tālu, cik to zināšana mums var nākt par labu, bet aiz šīs robežas mums vienkārši jāuzticas Kunga varenajai rokai un mīlestības pilnajai sirdij.
Lai gan Dievs ir devis bagātīgus pierādījumus ticībai, Viņš nekad neatņems visus ieganstus neticībai. Visi, kas meklēs āķus, kur piestiprināt savas šaubas, tos arī atradīs. Un tie, kas atsakās pieņemt Dieva Vārdu un tam paklausīt, līdz tiktu novērsts ikviens iebildums un vairs nebūtu iemesla šaubām, tā arī nekad nenonāks gaismā.
Neatjaunotā sirdī, kas ir ienaidā ar Dievu, dabīgi rodas tikai neuzticība. Bet ticību dod Svētais Gars, un tā aug tikai tad, ja to kopj. Neviens cilvēks nevar kļūt stiprs ticībā bez nopietnas piepūles. Neticība, ja to atbalsta, nostiprinās, un, ja cilvēki nekavējas pie pierādījumiem, kurus Dievs devis viņu pārliecības stiprināšanai, bet atļaujas šaubīties un pieķerties sīkumiem, tad tie drīz vien piedzīvos, ka šaubas kļūs arvien stiprākas.
Kas šaubās par Dieva apsolījumiem un neuzticas Kunga drošajiem žēlastības piedāvājumiem, tie Viņu apkauno, tādu cilvēku iespaids nevis tuvina Kristum, bet gan veicina ļaužu atsvešināšanos. (528) Tie ir kā neauglīgi koki, kas tālu un plaši izpleš savus tumšos zarus, aizēnojot citiem stādiem saules gaismu, tā ka tie stindzinošajā krēslā panīkst un aiziet bojā. Tādu personu dzīves darbs parādīsies kā neapklusināms liecinieks pret viņiem. Tie sēj šaubu un neticības sēklu, kas noteikti dos savu ražu. Bet tiem, kas godīgi vēlas būt brīvi no visām šaubām, ir tikai viens ceļš: nekritizējot un neapšaubot to, ko vēl nesaprot, sekot gaismai, kas jau spīd pār viņu ceļu, lai saņemtu vēl lielāku gaismu. Lai viņi izpilda katru jau noskaidroto pienākumu, tad ar laiku izpratīs un kļūs spējīgi veikt arī tos, par kuriem tagad vēl šaubās.
Sātans var izveidot patiesībai tik ļoti līdzīgu viltojumu, ka piekrāpj visus, kuri vien vēlas šaubīties un tiecas izvairīties no patiesības prasītās pašaizliedzības un upuriem, bet viņš nevar paturēt savā varā nevienu dvēseli, kas par katru cenu grib godīgi uzzināt patiesību. Kristus ir patiesība un "patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku". (Jāņa 1:9) Lai vadītu cilvēkus visā patiesībā, tagad tiek sūtīts Svētais Gars. Ar paša Dieva Dēla autoritāti ir paziņots: "Meklējiet, tad jūs atradīsit." (Mat. 7:7) "Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva." (Jāņa 7:17)
Kristus sekotāji maz pazīst ļaunos nodomus, ar kādiem sātans un viņa pulki pret tiem kaļ savus plānus. Bet Tas, kurš sēž Debesīs, panāks, ka visi šie viltīgie izdomājumi tikai veicinās Viņa vareno nodomu piepildīšanos. Kungs pieļauj, ka Viņa ļaudis nonāk pārbaudījumu ugunīs, ne tāpēc, ka Viņam patiktu to sāpes un ciešanas, bet tādēļ, ka šis process nepieciešams viņu galīgai uzvarai. Viņš nevar saglabāt savu godu, pasargājot tos no kārdināšanām, jo pārbaudījumi viņus tieši sagatavo ienaidnieka vilinājumu atvairīšanai.
(529) Ne ļauni cilvēki, ne velni nespēj kavēt Dieva darbu vai atņemt Kunga ļaudīm Viņa apsardzību un klātbūtni, ja tikai tie ar pazemīgām un sagrauztām sirdīm grib atstāt savus grēkus un ticībā pieķerties Viņa apsolījumiem. Katru kārdināšanu, katru pretēju iespaidu, atklātu vai slepenu, iespējams sekmīgi atvairīt "ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!" saka Kungs Cebaots". (Cak. 4:6)
"Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem, un Viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām (..). Un kas jums varēs ļaunu darīt, ja jūs no visas sirds dzīsieties pēc tā, kas labs?" (1. Pēt. 3:12,13) Kad Bileāms, vilināts no solījumiem saņemt bagātu algu, pret Izraēlu lietoja buršanas paņēmienus un ar upuriem Kungam centās izsaukt lāstu pār Viņa tautu, Dieva Gars aizliedza pasludināt ļaunumu, pēc kā viņš ilgojās, un Bileāms bija spiests izsaukties: "Kā lai es nolādu to, ko Dievs nenolād? Kā lai es nonievāju, ko Kungs nav nonievājis? Manai dvēselei tiktos mirt šo taisno nāvē, un es vēlos, kaut manas pēdējās dienas būtu tādas kā viņiem!" Un kad no jauna bija pienests upuris, bezdievīgais pravietis sacīja: "Redzi, man ir pavēlēts svētīt; ko Viņš ir svētījis, es to negrozīšu. Noziegumu Viņš nav Jēkabā saskatījis, nedz postu Izraēlā; Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un ķēniņu līksme ir viņa vidū. Tiešām zīlēšana neder pret Jēkabu un burvju mākslas pret Izraēlu, jo laikus tiek Jēkabam un Izraēlam pasacīts, ko Dievs dara!" (4. Moz. 23:8,10,20,21,23) Tomēr vēl trešo reizi tika uzcelti altāri, un Bileāms no jauna mēģināja panākt lāstus. Bet ar pravieša negribīgajām lūpām Dieva Gars saviem izredzētajiem pasludināja labklājību, norājot viņu ienaidnieku neprātu un ļaunumu: "Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts, un, kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts!" (4. Moz. 24:9)
Tanī laikā Izraēla tauta bija Dievam uzticīga, un tik ilgi, kamēr tā paklausīja Viņa bauslībai, to nespēja uzvarēt nekādas zemes vai elles varas. (530) Tomēr lāstu, ko Bileāmam neļāva pasludināt pār Dieva ļaudīm, viņam beidzot izdevās īstenot, ievilinot viņus grēkā. Pārkāpjot Dieva pavēles, tauta šķīrās no Dieva un tika atstāta postošās varas iespaidam.
Sātans labi zina, ka visnespēcīgākā dvēsele, kas paliek Kristū, tumsības pulkiem ir vairāk kā neuzvarama un tā varētu likt atkāpties pat viņam, ja tas parādītos atklāti. Tāpēc ļaunais ienaidnieks cenšas krusta kareivjus atšķirt no viņu stiprā cietokšņa, bet pats ar saviem karapulkiem, novietojies paslēptuvē, gaida viņu iznākšanu, gatavs iznīcināt visus, kas uzdrošināsies kāpt uz tā zemes. Mēs varam būt droši vienīgi tad, ja pazemīgi paļaujamies uz Dievu un paklausām visiem Viņa likumiem.
Neviens cilvēks nevienu dienu vai stundu nevar būt drošs bez lūgšanas. Sevišķi mums vajadzētu saukt uz Kungu pēc gudrības saprast Viņa Vārdu. Tajā atklātas kārdinātāja viltības un līdzekļi viņa sekmīgai atvairīšanai. Sātans ir lietpratējs Rakstu citēšanā, dodot tiem savus izskaidrojumus un tādā veidā cerot mūs nomaldināt. Bībeli vajadzētu pētīt sirds pazemībā, nekad neaizmirstot mūsu atkarību no Dieva. Pastāvīgi sargoties no sātana viltīgajiem uzbrukumiem, mums ticībā nemitīgi jālūdz: "Neieved mūs kārdināšanā."