Romas baznīcas nākšana pie varas iezīmēja tumšo viduslaiku sākumu. Un, šai varai pieaugot, tumsa arvien vairāk padziļinājās. Ticību vienīgajam drošajam pamatam, Kristum, apmainīja pret ticību Romas pāvestam. Kur grēku piedošanas un mūžīgās glābšanas jautājumos vajadzēja uzticēties Dieva Dēlam, ļaudis tagad sāka raudzīties uz pāvestu un viņa pilnvarotajiem priesteriem un prelātiem. Tautu mācīja ticēt, ka pāvests ir viņu starpnieks virs zemes un ka neviens nevar tuvoties Dievam, kā tikai ar viņa starpniecību; pat vēl vairāk, – ka tas tagad ir Dieva vietā un tādēļ viņam jāpaklausa bez ierunām. Pāvesta prasību neievērošana bija pietiekošs iemesls, lai vainīgā cilvēka miesu un dvēseli pakļautu visbargākajam sodam. Tā ļaužu prāti tika novērsti no Dieva un pievērsti maldīgiem, grēcīgiem un cietsirdīgiem cilvēkiem, un, ja runājam tieši, – tad pašam tumsības lielkungam, kurš šo cilvēku personā atklāja savu varu. Grēku paslēpa zem svētuma mēteļa. Ja tiek padarīta neskaidra Svēto Rakstu nozīme un cilvēks sāk skatīties uz sevi kā uz kaut ko augstāk stāvošu, tad sagaidāma vienīgi krāpšana, maldināšana un pazemojoša netaisnība. Līdz ar cilvēku likumu un tradīciju paaugstināšanu nāca samaitātība, kas vienmēr seko Dieva likumu atmešanai.
Kristus draudzei tās bija briesmu pilnas dienas. Uzticīgu karognesēju patiešām palika maz. Lai gan patiesība netika atstāta bez lieciniekiem, tomēr reizēm šķita, ka visur virsroku gūst maldi un māņticība un patiesā reliģija tiks pilnīgi padzīta no zemes. Evaņģēlijs bija pazaudēts no redzesloka, toties vairojās reliģijas formas, kas ļaudis apgrūtināja ar dažādām stingrām prasībām.
Cilvēkus mācīja ne tikai uzskatīt pāvestu par savu starpnieku, bet arī grēku salīdzināšanā paļauties uz labiem darbiem. Ilgstoši svētceļojumi, veseli grēku nožēlošanas procesi, relikviju pielūgšana, baznīcu celšana, dažādu šķirstu un altāru izgreznošana un lieli dāvinājumi (56) baznīcai – šādus un daudzus līdzīgus darbus tagad prasīja Dieva dusmu nomierināšanai vai Viņa labvēlības nodrošināšanai, it kā Dievs līdzinātos cilvēkam, kas sadusmojas par niekiem un ir nomierināms ar dāvanām vai grēku nožēlošanas darbiem!
Neskatoties uz to, ka netikumība guva virsroku pat starp baznīcas vadītājiem, šķita, ka Romas iespaids nepārtraukti pieaug. Apmēram astotā gadsimta beigās pāvesta atbalstītāji pieprasīja, lai visi atzītu, ka jau draudzes pastāvēšanas pirmajos gadsimtos Romas bīskapiem ir bijusi tāda pati garīga vara, kādu viņi bija piesavinājušies tagad. Lai šai prasībai būtu spēks, tad vajadzēja izdarīt kaut ko tādu, kas radītu iespaidu, ka tai tiešām ir autoritatīvs pamats, un melu tēvam jau bija sagatavots priekšlikums. Mūki sāka viltot senus rokrakstus. Atrada agrāk nedzirdētus koncilu lēmumus, kas pierādīja, ka pāvesta virsvaldības sākums meklējams jau visagrākajos kristietības laikos. Un baznīca, kas patiesību bija atmetusi, kāri pieņēma šos viltojumus. (Skat. Pielikumā.)
Viltus mācību gruži traucēja darbu nedaudzajiem uzticīgajiem strādniekiem, kas vēl cēla uz pareizā pamata (1. Kor. 3:10,11), un viņi, apmulsuši, nesteidzās iet uz priekšu. Līdzīgi Jeruzālemes mūru cēlājiem Nehemijas dienās daži bija gatavi sacīt: "Nastu nesēju spēks zūd, un drupu ir tik daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri." (Nehem. 4:10) Noguruši nepārtrauktajā cīņā pret vajāšanām, viltu, netaisnību un dažādiem citiem šķēršļiem, ko sātans spēja izdomāt, lai viņus kavētu iet uz priekšu, daži no agrāko laiku uzticīgajiem celtniekiem zaudēja drosmi un, baidoties par savu mantu un dzīvību, kā arī vispārējā miera dēļ, novērsās no pareizā pamata. Bet citi, ienaidnieka pretestības neiebiedēti, droši sacīja: "Nebīstieties no viņiem! Atcerieties Kungu, kas ir liels un bijājams!" (Nehem. 4:14) – un turpināja darbu, ikviens apjozis zobenu pie saviem sāniem. (Ef. 6:17)
Viens un tas pats naida un pretestības gars visos laikmetos ir iedvesmojis Dieva ienaidniekus cīnīties pret patiesību, bet Kungs no saviem kalpiem vienmēr ir prasījis tādu pašu modrību un uzticību. (57) Pirmajiem mācekļiem teiktie Kristus vārdi attiecas uz Viņa sekotājiem līdz laika beigām: "Ko Es jums saku, to Es saku visiem: Esiet nomodā!" (Marka 13:37)
Šķita, ka tumsa arvien vairāk sabiezēja. Svētbilžu pielūgšana kļuva vispārēja. To priekšā aizdedzināja sveces un skaitīja lūgšanas. Virsroku guva visbezjēdzīgākie un māņticīgākie paradumi. Cilvēku prātu tik pilnīgi pārvaldīja neticība un maldi, ka saprāts to priekšā it kā atkāpās. Tā kā priesteri un bīskapi paši mīlēja izpriecas un nodevās juteklīgām baudām un samaitātībai, tad no ļaudīm, kas pakļāvās viņu vadībai, varēja sagaidīt tikai vēl tālāku grimšanu nezināšanā un netikumos.
Nākamo augstprātīgo soli pāvestība spēra vienpadsmitajā gadsimtā, kad pāvests Gregors VII pasludināja, ka Romas baznīca ir nemaldīga un pilnīga. Viens no viņa izvirzītajiem priekšlikumiem apgalvoja, ka baznīca nekad nav kļūdījusies un atbilstoši Rakstiem nekad nekļūdīsies. Bet pierādījumi no Rakstiem šim apgalvojumam nesekoja. Lepnais pāvests arī pieprasīja sev varu atcelt imperatorus un paziņoja, ka viņa izteikto spriedumu neviens vairs nevar mainīt, bet viņam ir tiesības mainīt visu citu lēmumus. (Skat. Pielikumā.)
Spilgta liecība šī nemaldīguma aizstāvja tirāniskajam raksturam ir viņa izturēšanās pret Vācijas imperatoru Heinrihu IV. Par uzdrošināšanos neievērot pāvesta autoritāti viņu izslēdza no baznīcas un atcēla no troņa. Baidoties no firstu draudiem un novēršanās, kurus pret viņu sacelties iedrošināja pāvesta pārstāvis, Heinrihs IV saprata, ka viņam ar Romu jāizlīgst. Savas sievas un kāda uzticīga kalpa pavadībā tas ziemas vidū šķērsoja Alpus, lai pazemotos pāvesta priekšā. Kad viņš sasniedza pili, kur patlaban bija apmeties Gregors VII, viņu bez miesassargiem ieveda ārējā pagalmā, un tur Vācijas imperators bargā ziemas aukstumā ar neapsegtu galvu un kailām kājām, tērpies visvienkāršākajās drēbēs, gaidīja pāvesta atļauju stāties viņa priekšā. Tikai pēc trim gavēņa un grēksūdzes dienām pāvests viņu žēlīgi uzklausīja un dāvāja piedošanu. (58) Un pat tad spēkā palika nosacījums, ka viņam vēl jāgaida pāvesta galīgā piekrišana, pirms tas var sevi uzskatīt par ķeizaru un attiecīgi rīkoties. Sajūsmināts par savu uzvaru, Gregors VII lielījās, ka pazemot ķēniņu lepnumu esot viņa tiešais pienākums.
Cik pilnīgi pretēja šī augstprātīgā pāvesta uzpūtīgajam lepnumam ir Kristus lēnprātība un pazemība, kurš sevi attēlo kā pie sirds durvīm stāvošu lūdzēju, kas vēlas ieiet, lai nestu piedošanu un mieru, un kurš saviem sekotājiem mācīja: "Ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps." (Mat. 20:27)
Nākamie gadsimti bija liecinieki pāvesta ieviesto maldu pieaugumam Romas izvirzītajās doktrīnās. Jau pirms pāvestības nodibināšanās baznīca bija pievērsusies pagānu filozofu mācībām, kuras uz to atstāja savu iespaidu. Daudzi, kas teica, ka ir atgriezušies, joprojām turējās pie savas pagāniskās filozofijas principiem un ne tikai paši turpināja to studēt, bet uzspieda arī citiem, saskatīdami tajā līdzekli sava iespaida izplatīšanai starp pagāniem. Tādā veidā kristīgajā mācībā ienāca lieli maldi. Sevišķi tika uzsvērta ticība cilvēka dabīgajai nemirstībai un viņa apzinīgajam stāvoklim nāvē. Šī mācība pamatoja Romas noteikto svēto pielūgšanas un jaunavas Marijas godāšanas ieradumu. Tālāk sekoja maldi par mūžīgām mokām tiem, kas nenožēlos savus grēkus un neatgriezīsies. Šie uzskati ātri iesakņojās pāvestības ideoloģijā.
Līdz ar to bija sagatavots ceļš vēl cita pagāniska izdomājuma ievešanai, ko Roma nosauca par šķīstīšanas ugunīm un izlietoja lētticīgo un māņticīgo ļaužu iebiedēšanai. Šī maldu mācība apgalvo, ka pastāv tāda moku vieta, kurā sodu par grēkiem izcieš dvēseles, kas nav pelnījušas mūžīgu lāstu, un kuras vēlāk, pēc atbrīvošanās no savas nešķīstības, tiek uzņemtas Debesīs. (Skat. Pielikumā.) (59)
Lai savā labā varētu izmantot pavalstnieku bailes un netikumus, Romai bija vajadzīgs vēl viens izdomājums. To sniedza doktrīna par grēku atlaišanu. Visiem, kas brīvprātīgi iesaistījās pāvesta karos viņa laicīgās varas paplašināšanai, ienaidnieku sodīšanai vai tādu cilvēku iznīcināšanai, kuri uzdrošinājās noliegt viņa garīgo virsvaldību, apsolīja pilnīgu grēku piedošanu, neskatoties uz to, kad tie darīti vai tiks darīti – pagātnē, tagadnē vai nākotnē, kā arī visu viņu pelnīto moku un sodu atlaišanu. Bez tam ļaudīm mācīja, ka, iemaksājot baznīcai naudu, viņi paši var atbrīvoties no grēka un atbrīvot arī savu mirušo draugu dvēseles, kas mokās uguns liesmās. Ar tādiem līdzekļiem Roma pildīja savas naudas lādes un nodrošināja krāšņu, greznu un netikumīgu dzīvi tiem, kas liekulīgi saucās par tās Būtnes pārstāvjiem, kuram nebija kur nolikt savu galvu. (Skat. Pielikumā.)
Rakstos norādīto Kunga Vakarēdienu aizvietoja ar elkudievīgo misi. Pāvesta priesteri apgalvoja, ka viņi ar savu bezjēdzīgo izrādi parasto maizi un vīnu pārvērš īstā "Kristus miesā un asinīs". (1) Ar zaimojošu augstprātību viņi prasīja atzīt, ka ir spējīgi radīt Dievu, visu lietu Radītāju. Un kristiešus, piedraudot ar nāvi, spieda atklāti apliecināt savu ticību šai briesmīgajai, Debesis apvainojošajai ķecerībai. Kas liedzās to darīt, tos lieliem pulkiem nodeva par upuri liesmām. (Skat. Pielikumā.)
13. gadsimtā ieveda visbriesmīgāko no visiem pāvestības izgudrojumiem – inkvizīciju. Te, pāvesta hierarhijas vadoņu aizsegā, darbojās pats tumsas lielkungs. Slepenajos koncilos sātans un viņa eņģeļi pārvaldīja ļauno cilvēku prātu, tomēr viņu vidū neredzams stāvēja arī kāds Dieva sūtnis, kas pierakstīja visus briesmīgos un netaisnos lēmumus, kā arī to darbu vēsturi, kas ir pārāk šausmīga, lai atklātu cilvēku acīm. "Lielā Bābele" bija "piedzērusies no svēto asinīm". Miljoni sakropļotu mocekļu augumu sauca Dievu bargi sodīt šo atkritēju varu. (60)
Pāvestība bija kļuvusi par pasaules despotu. Romas svētā krēsla dekrētu priekšā zemojās ķēniņi un imperatori. Šķita, ka tā varā nodots cilvēku laicīgais un mūžīgais liktenis. Gadsimtiem ilgi lieli apgabali bez ierunām pieņēma Romas doktrīnas, godbijīgi pildot tās rituālus un plaši ievērojot visus svētkus. Garīdzniecību godāja un devīgi atbalstīja. Vēlākos gados Romas baznīca nekad vairs nav guvusi lielāku cieņu, godu un varu.
Bet "pāvesta varas pusdienas laiks pasaulei bija pusnakts". (2) Ne tikai tauta, bet arī priesteri Svētos Rakstus gandrīz nemaz nepazina. Tāpat kā savā laikā farizeji, arī pāvestības vadoņi ienīda gaismu, kas atklāja viņu grēkus. Atstūmuši taisnības standartu, Dieva likumus, tie neierobežoti lietoja savu varu un dzīvoja netikumībā. Visur izplatījās viltus, mantrausība un izvirtība. Cilvēki nevairījās ne no viena nozieguma, kas palīdzēja iegūt bagātību vai stāvokli. Pāvestu un prelātu pilis kļuva par skatuvi viszemiskākai uzdzīvei. Daži no valdošajiem pāvestiem bija vainīgi tik atbaidošos noziegumos, ka nācās iejaukties laicīgiem valdniekiem, lai gāztu šos baznīcas augstos ierēdņus kā briesmoņus, kas bija pārāk nekrietni, lai tos vēl ilgāk varētu paciest. Gadsimtiem ilgi Eiropā nebija nekāda progresa zinātnē, mākslā un civilizācijā. Kristīgā pasaule bija morāli un intelektuāli paralizēta.
Pasaules stāvoklis Romas valdīšanas laikā atbaidošā un pārsteidzošā veidā piepildīja pravieša Hozejas vārdus: "Mani ļaudis top izdeldēti, tādēļ ka tie bez atzīšanas. Jo, ka tu atzīšanu esi atmetis, tad ir Es tevi atmetīšu (..). Un tāpēc, ka tu esi aizmirsis sava Dieva bauslību, tad Es aizmirsīšu tavus bērnus." "Ne uzticības, ne mīlestības, ne Dieva atzīšanas nav tai zemē, bet lādēšana un melošana, un kaušana, un zagšana, un laulības pārkāpšana laužas iekšā, un asins vaina nāk pēc asins vainas." (Hoz. 4:6,1,2, Glika tulk.) Tādi bija rezultāti, kas sekoja Dieva Vārda atmešanai.