“Visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva Vārds paliek mūžīgi. Bet šis ir tas vārds, kas jums tapis kā prieka vēsts sludināts. Tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības, kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā, tīrā pienā, ka jūs ar to augat un topat izglābti, ja jūs esat baudījuši, ka tas Kungs ir labs.”
Vairums no ticīgajiem, kam Pēteris adresēja savas vēstules, dzīvoja pagānu vidū, un daudz kas bija atkarīgs no tā, vai viņi paliks uzticīgi savas ticības augstajam aicinājumam. Apustulis skaidri atklāja Jēzus Kristus sekotāju priekšrocības. “Jūs esat izredzēta cilts,” viņš rakstīja, “ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā, jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti.”
“Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, [522] dzīvojiet krietni pagānu starpā. Lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.”
Apustulis skaidri parādīja, kāda nostāja ticīgiem jāieņem pret pilsoniskajām varām: “Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai tā Kunga dēļ, gan valdniekam, kas ir pār visiem, gan pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti, lai sodītu ļaundarus, bet atalgotu tos, kas dara labu. Jo tāda ir Dieva griba, ka jūs, labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu kā svabadi, nevis tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi. Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstieties Dievu, godājiet valdnieku.”
Kalpiem tika dots padoms pakļauties saviem kungiem “visā bijībā, nevien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem. Jo tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams. Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk. Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām. Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu [523] Tam, kas spriež taisnu tiesu. Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Sarga.”
Ticīgās sievietes apustulis pamudināja dzīvot skaidru dzīvi un būt vienkāršām apģērbā un izturēšanās veidā. “Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs.”
Šī mācība attiecas uz ticīgajiem visos laikmetos. “Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mat. 7:20) Iekšējais lēna, klusa gara rotājums nemaz nav novērtējams. Patiesa kristieša dzīvē ārējais jaukums vienmēr saskanēs ar iekšējo mieru un svētumu. “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man.” (Mat. 16:24) Kristieša dzīvi vienmēr iezīmēs pašaizliedzība un uzupurēšanās. Visu to cilvēku apģērbā, kas staigā Kunga atpirktajiem norādītajā takā, būs redzami pārveidotas gaumes pierādījumi.
Ir pareizi mīlēt skaistumu un pēc tā ilgoties; bet Dievs vēlas, lai mēs mīlētu un vispirms meklētu augstāk stāvošo, neiznīcīgo skaistumu. Nekādus ārējus rotājumus vērtības ziņā nevar salīdzināt ar “lēnu, klusu garu” vai “baltu, tīru audeklu” (Atkl. 19:14) , kurā ietērpjas šīs zemes svētie cilvēki. [524] Šis apģērbs tos padara jaukus un mīlīgus jau šeit, un nākotnē būs viņu pestīšanas ķīla ieejai Ķēniņa pilī. Kungs ir apsolījis: “Tie staigās baltās drēbēs ar Mani, jo viņi ir tā cienīgi.” (Atkl. 3:4)
Ar pravieša skatu raugoties nākotnē uz briesmu pilnajiem laikiem, kas gaidīja Kristus draudzi, apustulis ticīgos aicināja noteikti un droši stāties pretī pārbaudījumiem un ciešanām. “Mīļie,” viņš rakstīja, “nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.”
Pārbaudījumi ir daļa no audzināšanas Kristus skolā, lai Dieva bērnus atbrīvotu no zemes sārņiem. Ar smagiem pārdzīvojumiem izredzētajiem ļaudīm jāsastopas tieši tāpēc, ka tos vada Dievs. Bēdas un šķēršļi ir Viņa izraudzītās audzināšanas metodes un nosacījumi panākumiem. Viņš, kurš lasa cilvēku sirdī, pazīst to vājības daudz labāk nekā viņi paši. Kungs redz, ka dažiem ir spējas, kuras, pareizi organizējot, varētu izlietot Viņa darba sekmēšanai. Savā aizgādībā Viņš šīs dvēseles ieved dažādos apstākļos, lai tās ieraudzītu savus trūkumus un kļūtu derīgas kalpošanai. Lai tās tiktu šķīstītas, bieži tiek atļauts degt pat bēdu ugunīm.
Dievs nekad nepārtrauc rūpēties par savu mantojumu. Kungs nepieļauj nekādus pārbaudījumus vairāk par to, kas būtu nepieciešams Viņa bērnu pašreizējai un mūžīgajai labklājībai. [525] Viņš savu draudzi attīra tā, kā Kristus kādreiz, kalpojot virs zemes, šķīstīja templi. Viss, ko Viņš paredz saviem ļaudīm pārbaudījumos un bēdās, sniedz tiem iespēju iegūt dziļāku dievbijību un vairāk spēka, lai izplatītu tālāk krusta uzvaru.
Pētera dzīvē bija laiks, kad viņš Kristus darbā nevēlējās pieļaut iespēju domai par krustu. Kad Pestītājs saviem mācekļiem stāstīja par gaidāmajām ciešanām un nāvi, Pēteris izsaucās: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tā nenotiek!” (Mat. 16:22) Šo iebildumu izraisīja sevis žēlošana, kas lika vairīties no sadraudzības ar Kristu bēdās un ciešanās. Tā māceklim bija rūgta mācība, un viņš tikai lēnām aptvēra, ka Kristus ceļš virs zemes iet caur smagiem pārbaudījumiem un pazemošanos. Šo atziņu viņam nācās apgūt tiešā uguns cepļa karstumā. Un tad, kad viņa paša augums jau bija gadu nastas un smaga darba saliekts, tas varēja mierīgi rakstīt: “Mīļie, nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties.”
Vērsdamies pie draudzes vadītājiem, lai ar tiem runātu par viņu nopietno atbildību, apustulis rakstīja: “Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu.” [526]
Tiem, kas ieņem Labā Gana palīgu vietu, pastāvīgi jābūt modriem, rūpējoties par Kunga ganāmo pulku; ne valdonīgi visu nosakot, bet cenšoties iedrošināt, stiprināt un pacelt. Kalpošana Kungam ir kaut kas vairāk par svētrunu noturēšanu – tas ir nopietns personīgs darbs. Draudze virs zemes sastāv no maldīgiem cilvēkiem, kas prasa pacietīgas, neatlaidīgas pūles, lai tie tiktu pamācīti un radināti jau šajā dzīvē strādāt tā, ka Kungs viņu darbu varētu atzīt par labu, un nākamā dzīvē saņemtu godības un nemirstības vainagu. Ir vajadzīgi sludinātāji, kas kā uzticīgi gani Dieva ļaudīm neglaimotu un arī neizturētos pret tiem skarbi, bet tos paēdinātu ar dzīvības maizi, – vīri, kas paši ik dienas savā dzīvē izjūt Svētā Gara pārveidojošo spēku un kuru sirdi pilda stipra, nesavtīga mīlestība pret tiem, kuru labā viņi strādā.
Sastopoties ar rūgtumu, skaudību, atsvešināšanos un greizsirdību, Labā Gana palīgiem draudzē jāveic smalkjūtīgs darbs, un, lai to visu nokārtotu, viņiem nepieciešams darboties Kristus garā. Ne tikai sludinot no katedras, bet arī personīgi pūloties, ir jāsniedz uzticīgi brīdinājumi, jānorāj grēks un jāizlabo pastāvošās nepareizās attiecības. Nepakļāvīga sirds daudz kam var pretoties, un Dieva kalps var tikt pārprasts un kritizēts, [527] tāpēc tam vienmēr jāatceras, ka “gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā tiek sēts tiem, kas mieru tur”. (Jēk. 3:17,18)
Evaņģēlija sludinātāja uzdevums ir “rādīt, kā piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā”. (Ef. 3:9) Ja kāds, sākdams šo darbu, izvēlas ceļu, kas prasa vismazāko uzupurēšanos, ja tas apmierinās vienīgi ar svētrunu sagatavošanu, atstādams personīgās kalpošanas pienākumus kādam citam, tad viņa pūles nebūs Dievam pieņemamas. Dvēseles, kuru dēļ mira Kristus, iet bojā tāpēc, ka netiek veikts pareizi organizēts personīgs darbs; un cilvēks, kas, kļūdams par sludinātāju, nevēlas pielikt personīgas pūles, ko prasa rūpes par ganāmo pulku, nav izpratis sava aicinājuma būtību.
Īsta gana izturēšanos nosaka pašaizliedzība. Viņš aizmirst sevi, lai tikai varētu veikt Dieva darbu. Sludinot Vārdu un personīgi kalpojot ļaužu mājās, tas iepazīstas ar viņu vajadzībām, rūpēm un bēdām, un, sadarbojoties ar lielo Nastu Nesēju, dalās viņu pārdzīvojumos, iepriecina tos sāpēs, remdē viņu dvēseles izsalkumu un manto šo cilvēku sirdis Dievam. Tādā darbā sludinātāju pavada Debesu eņģeļi, un viņš pats tiek pamācīts un apgaismots patiesībā, labāk izprotot jautājumus, kas saistās ar atpestīšanu.
Līdz ar pamācībām, kas domātas cilvēkiem, kuri draudzē ieņem uzticības vietas, apustulis piemin dažus vispārējus pamatlikumus, kas saistoši visiem, kuri iekļāvušies draudzes kopējā sadraudzībā. Jaunākie ganāmā pulka locekļi tiek pamudināti sekot vecāko piemēram, kļūstot pazemībā līdzīgi [528] Kristum: “Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojieties zem Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā (..).”
Tā Pēteris rakstīja ticīgajiem laikā, kad viņu paļāvība tika sevišķi pārbaudīta. Daudzi jau bija kļuvuši par Kristus ciešanu dalībniekiem, un draudzei priekšā stāvēja briesmīgu vajāšanu periods. Dažos īsos gados lielam skaitam no tiem, kas toreiz kalpoja par skolotājiem un vadoņiem, Evaņģēlija dēļ nāksies upurēt savu dzīvību. Drīz vien vajadzēja parādīties plēsīgajiem “vilkiem”, kas ganāmo pulku nesaudzēs. Tomēr tas viss nevarēja padarīt mazdūšīgus cilvēkus, kuru cerība bija koncentrēta Kristū. Ar iedrošinošiem un uzmundrinošiem vārdiem, tiecoties pāri tagadnes pārbaudījumiem un nākotnes ciešanām, Pēteris ticīgo domas novirzīja “uz neiznīcīgu, un neaptraipītu un nevīstošu mantojumu” Debesīs. “Visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Āmen!”