Ap. Pētera 1. vēstule
[514] Apustuļu darbu grāmatā maz tiek minēts par mācekļa Pētera vēlāko darbību. Intensīvajos draudzes kalpošanas gados, kas sekoja Svētā Gara izliešanai Vasarsvētkos, viņš bija starp tiem, kas nenogurstoši pūlējās aizsniegt gadskārtējos svētkos uz Jeruzālemi sanākušos jūdus.
Ticīgo skaitam vairojoties Jeruzālemē un citās krusta vēstnešu apmeklētajās vietās, Pētera spējas pirmajai kristiešu draudzei sniedza neizsakāmu labumu. Viņa liecības iespaids par nacarieti Jēzu izplatījās visai tālu un plaši. Pēterim tika uzlikta divkārša pienākumu nasta. Viņš droši liecināja par Mesiju neticīgo priekšā, nopietni cenšoties tos atgriezt, un tajā pašā laikā veica īpašu darbu pie ticīgajiem, stiprinādams tos paļāvībā uz Kristu.
Pēc tam, kad Pēteris tika vadīts pie atteikšanās no sevis un pilnīgas paļaušanās uz dievišķo spēku, [515] viņš saņēma aicinājumu darboties kā Labā Gana palīgs. Vēl pirms traģiskā aizliegšanas gadījuma Kristus viņam bija teicis: “Kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus.” (Lūk. 22:32) Šie vārdi norādīja uz plašo un iespaidīgo darbu, ko šim apustulim nākotnē vajadzēja veikt ticīgo labā. Pētera paša krišana, viņa pārdzīvojumi un atgriešanās to bija sagatavojuši priekšā stāvošajam pienākumam. Kamēr viņš nebija iepazinies ar savu personīgo vājumu, tas nespēja izprast, cik nepieciešama ir visu pārējo ticīgo atkarība no Kristus. Kārdinājumu vētrās viņš bija nonācis pie atziņas, ka cilvēks var droši staigāt vienīgi tad, ja, neuzticoties sev, pilnīgi paļaujas uz Pestītāju.
Kad Kristus pēdējo reizi satikās ar mācekļiem pie jūras un trīs reizes Pēterim uzdeva pārbaudošo jautājumu: “Vai tu mani mīli?” (Jāņa 21: 15-17) tas atkal tika apstiprināts savā vietā starp pārējiem divpadsmit. Tieši tad tika norādīts tam veicamais pienākums. Viņam bija jāgana Kunga ganāmpulks. Atgrieztam un pieņemtam, viņam tagad bija jācenšas ne vien glābt neticīgos, bet arī jādarbojas kā draudzes ganam.
Kristus Pēterim izvirzīja tikai vienu kalpošanas noteikumu – “Vai tu Mani mīli?” Tas ir visbūtiskākais. Kaut arī šim apustulim būtu visas citas īpašības, tomēr bez mīlestības uz Kristu viņš nevarētu uzticīgi gādāt par Dieva ganāmpulku. Zināšanas, labvēlība, daiļrunība un dedzība – tas viss ir nepieciešams, lai varētu labi strādāt, bet bez Kristus mīlestības sirdī kristīga sludinātāja darbs paliek nesekmīgs.
[516] Kristus mīlestība nav lēkmjveidīgas, mainīgas jūtas, bet dzīvs pamatprincips, kas atklājas kā pastāvīgs sirdī mītošs spēks. Ja gana raksturs un izturēšanās ir viņa aizstāvētās patiesības uzskatāms piemērs, tad Kungs darbam var uzlikt savu atzinības zīmogu. Tad gans un ganāmpulks kļūst kā viens vesels, jo tos vieno kopēja cerība Kristū.
Pestītāja attieksme pret Pēteri sniedza mācību gan viņam, gan pārējiem brāļiem. Lai gan Pēteris savu Kungu bija aizliedzis, Jēzus to nekad nebija pārstājis mīlēt, un, kad apustulim vajadzēja uzsākt Vārda sludināšanas darbu pie citiem, tam pret pārkāpējiem pienācās izturēties ar tādu pašu pacietību, līdzjūtību un piedodošu mīlestību. Atcerēdamies savu vājumu un krišanu, viņš par tam uzticētajām avīm un jēriem varēja gādāt tikpat maigi un iejūtīgi, kā Kristus bija izturējies pret viņu.
Cilvēciskām būtnēm, kas pašas padevušās ļaunumam, ir tieksme uzstāties asi pret citiem kārdinātiem un maldos nonākušiem ļaudīm. Viņi nespēj ieskatīties sirdī, viņi nepazīst citu cīņas un sāpes. Tiem jāiemācās, ko nozīmē norāt mīlestībā, sist tā, lai dziedinātu vainas, un brīdināt, iedvešot cerību.
Visā kalpošanas laikā Pēteris uzticīgi sargāja viņa gādībā nodoto ganāmpulku un tā pierādīja, ka ir cienīgs pildīt Pestītāja doto uzdevumu un uzņemties tādu atbildību. Viņš Jēzu no Nacaretes vienmēr paaugstināja kā Israēla cerību un cilvēces Pestītāju, savu dzīvi pilnībā pakļaujot Meistara norādījumiem. [517] Ar visiem viņa rīcībā esošiem līdzekļiem tas centās ticīgos audzināt aktīvai kalpošanai. Viņa dievbijīgais piemērs un nenogurstošā aktivitāte iedvesmoja daudzus apsološus jauniešus nodoties tiešam kalpošanas darbam. Laikam ejot, apustuļa kā audzinātāja un vadītāja iespaids arvien pieauga, un, lai gan viņš nekad neaizmirsa savu uzdevumu īpaši darboties jūdu labā, tomēr liecināja arī daudzās citās zemēs, stiprinot ļaužu ticību Evaņģēlijam.
Vēlākajos kalpošanas gados Pēteris tika iedvesmots rakstīt ticīgajiem, “kas izkaisīti Pontā, Galatijā, Kapadoķijā, Āzijā un Bitinijā”. Viņa vēstules kļuva par līdzekli pārbaudījumos un bēdās esošo drosmes atdzīvināšanai un ticības stiprināšanai, kā arī to kristiešu pamudināšanai uz labiem darbiem, kas daudzo kārdināšanu dēļ atradās briesmās zaudēt paļaušanos uz Dievu. Šīs vēstules pārliecina, ka tās rakstījis cilvēks, kurš vairāk par visu vērtē Kristus ciešanas un Viņa mieru, kura visa būtne ir žēlastības pārveidota un cerība uz mūžīgo dzīvi droša un nesatricināma.
Savas pirmās vēstules sākumā piedzīvojušais Dieva kalps pienes Kungam pienākošos slavu un pateicību. “Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs,” viņš izsaucas, “kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā.”
[518] Par šo cerību uz drošu mantojumu atjaunotajā zemē pirmie kristieši priecājās pat smagu pārbaudījumu un bēdu brīžos. “Tad jūs līksmosities,” rakstīja Pēteris, “tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies. Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā, kad jūs sasniegsit savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu.”
Apustuļa vēstules uzrakstītas ticīgo stiprināšanai visos laikmetos, bet tām ir sevišķa nozīme tiem, kas dzīvo laikā, kad “visu lietu gals ir tuvu”. Viņa pamudinājumi un brīdinājumi, viņa ticību un drosmi iedvesošās vēstis ir vajadzīgas katrai dvēselei, kas savu ticību grib saglabāt stipru “līdz galam”. (Ebr. 3:14)
Apustulis centās ticīgos pamācīt, cik svarīgi ir pasargāt savas domas no klaiņošanas aizliegtos laukos un neizšķiest prāta spējas, risinot nenozīmīgus jautājumus. Kas nevēlas krist par laupījumu sātana viltībām, tiem rūpīgi jāsargā visas pieejas dvēselei, tiem jāizvairās lasīt, skatīties vai klausīties kaut ko tādu, kas var ierosināt netīras domas. Prātam nedrīkst atļaut uz labu laimi kavēties pie jebkura temata, uz ko var ierosināt dvēseļu ienaidnieks. Sirds ir uzticīgi jāsargā, jo citādi ārējie ļaunumi pamodinās iekšējos, un dvēsele noklīdīs tumsā. [519] “Tāpēc apjozuši savus prāta gurnus,” rakstīja Pēteris, “un modri būdami, lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies. (..) neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kurās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā. Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts.”
“(..) pavadiet bijībā savas svešniecības laiku. Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm, kas gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ. Jūs caur Viņu ticat uz Dievu, kas Viņu ir uzmodinājis no miroņiem un To godā cēlis, tā ka jūsu ticība ir kļuvusi arī par cerību uz Dievu.”
Ja pietiktu ar sudrabu un zeltu, lai samaksātu par cilvēka pestīšanu, cik viegli tad to būtu bijis izdarīt Tam, kurš saka: “Man pieder sudrabs un man pieder zelts!” (Hag. 2:9) Tomēr likuma pārkāpēju varēja glābt vienīgi ar Dieva Dēla dārgajām asinīm. Pestīšanas plāns pamatojās uz upuri. Apustulis Pāvils rakstīja: “Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Kor. 8:9) Kristus pats nodevās par mums, lai mūs atpirktu no visas netaisnības. Un kā vainagojošā pestīšanas svētība – “Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Rom. 6:23)
[520] “Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi,” rakstīja Pēteris. Dieva Vārds – patiesība – ir kanāls, pa kuru Kungs atklāj savu Garu un spēku. Paklausība Vārdam rada augli ar prasītajām īpašībām – “neliekuļotu brāļu mīlestību”. Šī mīlestība ir dzimusi Debesīs un vada uz cēlām domām un nesavtīgu rīcību.
Kad patiesība kļūst par paliekošu dzīves pamatlikumu, tad dvēsele piedzimst “ne no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas, ar dzīvo un paliekošo Dieva Vārdu”. Kad Svētais Gars dievišķās patiesības ir ierakstījis sirdī, tad rodas jauna izpratne un līdz šim snaudusī enerģija tiek pamodināta sadarbībai ar Dievu.
Tā bija noticis ar Pēteri un citiem mācekļiem. Pasaulei patiesību atklāja Kristus. Ar Viņa starpniecību neiznīcīgā sēkla – Dieva Vārds – tika sēta cilvēku sirdīs. Bet daudzas no lielā Skolotāja visvērtīgākajām mācībām uzticēja cilvēkiem, kas tās tad vēl nesaprata. Viņu snaudošais saprāts atmodās vēlāk, kad pēc Kristus atgriešanās Debesīs Svētais Gars šīs mācības atsauca mācekļu atmiņā. Tad dzirdēto patiesību nozīme viņu prātā uzliesmoja kā jauna atklāsme, un šī patiesība, skaidra un neviltota, atrada sev pienākošos vietu. Tiem kļuva skaidrs Pestītāja dzīves brīnišķīgais gājums. Par Vārdu liecību nesa paša Kristus izredzētie vīri, pasludinot vareno atziņu, ka “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (..) Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jāņa 1:14,16) [521]
Apustulis ticīgos aicināja pētīt Rakstus, jo, tos pareizi izprotot, viņi varētu veikt mūžībai derīgu darbu. Pēteris saprata, ka katras dvēseles dzīvē, kas beidzot uzvarēs, būs samulsuma un pārbaudījumu brīži; bet viņš arī zināja, ka Rakstu izpratne kārdināto darīs spējīgu atcerēties apsolījumus, kas iepriecinās sirdi un stiprinās ticību Visvarenajam.