Svētās bauslības priekšrakstos Dievs ir ietvēris pilnīgus sadzīves likumus; un Viņš ir paziņojis, ka līdz pat laiku galam šie likumi uzturēs savas prasības pret cilvēcīgajām būtnēm, nemainoties pat vismazākajā sīkumā. Kristus nāca, lai bauslību paaugstinātu un padarītu godājamu. Viņš rādīja, ka tā ir dibināta uz mīlestības plašā pamata pret Dievu un cilvēku un ka paklausība bauslības priekšrakstiem jāņem vērā visos mūsu pienākumos. Kristus pats ar savu dzīvi atstāja piemēru, kā jāizturas pret Dieva likumiem. Kalna svētrunā Pestītājs rādīja, ka baušļu prasības attiecas ne tikai uz ārējo rīcību, bet sniedzas daudz dziļāk un pārbauda domas un sirds nolūkus.
Ja baušļiem paklausa, tie cilvēkam liek “atsacīties no bezdievības un pasaulīgām iekārēm”, lai dzīvotu šajā pasaulē “prātīgi, taisni un dievbijīgi”. (Tit. 2:12) Bet visas taisnības ienaidnieks ir pasauli sagūstījis un novedis cilvēkus pie nepaklausības Dieva likumiem. Kā jau Pāvils paredzēja, ļoti daudzi ir nogriezušies no skaidrajām, noteiktajām Dieva Vārda atziņām un izvēlējušies mācītājus, kas tiem pasniedz pasakas, pēc vajadzības. Daudzi sludinātāji un draudžu locekļi Dieva bauslību sabradā zem savām kājām. Tā tiek apvainots pasaules Radītājs, un sātans uzvaroši smejas par sava viltus panākumiem.
[506] Līdz ar Dieva bauslības noniecināšanu palielinās riebums pret reliģiju, pieaug lepnums, izpriecu kāre, nepaklausība vecākiem un savu iegribu apmierināšana, bet domājoši cilvēki visur norūpējušies jautā: Ko varētu darīt, lai novērstu šo satraucošo ļaunumu? Atbilde ir atrodama Pāvila norādījumā Timotejam: “Pasludini Vārdu!” Bībele uzrāda vienīgos drošos dzīves pamatprincipus. Tā ir kā Dieva gribas noraksts, dievišķās gudrības atklāsme. Tā cilvēka izpratnei apgaismo lielās dzīves problēmas; un visiem, kas ievēro šos priekšrakstus, tie būs kā nemaldīgs vadonis, kas viņus pasargās no sava mūža dienu izniekošanas veltīgās pūlēs.
Dievs ir darījis zināmu savu gribu, un no cilvēka puses ir neprāts apšaubīt to, kas nācis no Viņa lūpām. Pēc tam, kad ir runājusi Bezgalīgā Gudrība, vairs nevar būt šaubīgu jautājumu, kas cilvēkam jāizlemj, vai dažādu iespēju, kur tam jāizšķiras. Viss, kas no viņa tiek prasīts, ir atklāta, godīga saskaņošanās ar izteikto Dieva gribu. Paklausība ir augstākais priekšnoteikums gan saprātam, gan sirdsapziņai.
Pāvils turpināja pamācīt: “Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.” Apustulis tuvojās savu dzīves gaitu noslēgumam un tāpēc vēlējās, lai Timotejs ieņemtu viņa vietu, pasargājot draudzi no izdomājumiem un maldiem, ar ko ienaidnieks visdažādākos veidos centīsies vadīt projām no Evaņģēlija vienkāršības. Viņš to brīdināja no laicīgām saistībām, kas kavētu pilnībā nodoties Dieva darbam; aicināja priecīgi paciest pretestību, pārmetumus un vajāšanas, ko izsauks viņa uzticība, un pilnīgi veikt kalpošanas darbu, izmantojot katru līdzekli, kas vien iespējams, [507] lai darītu labu tiem, par kuriem miris Kristus.
Pāvila dzīve bija paša mācīto patiesību spilgts piemērs, un šeit slēpās viņa spēks. Apustuļa sirdi pildīja dziļa un paliekoša savas atbildības sajūta, un viņš strādāja ciešā savienībā ar To, kurš ir taisnības, žēlastības un patiesības avots. Pāvils pieķērās Kristus krustam kā savam vienīgajam panākumu nodrošinātājam. Pestītāja mīlestība bija nekad neizsīkstošais spēks, kas viņu uzturēja sadursmēs ar savu es un cīņās ar ļaunumu, kad, kalpojot Kristum, tas devās uz priekšu pretī pasaules nelabvēlībai un ienaidnieku pretestībai.
Šajās briesmu pilnajās dienās draudzei vajadzīga strādnieku armija, kas, līdzīgi Pāvilam, audzinājusi sevi būt lietderīgiem, kam ir dziļi piedzīvojumi Dieva lietās un kuru sirdi pilda nopietnība un dedzība. Ir nepieciešami svētījušies, pašaizliedzīgi vīri, kas nav vairījušies no pārbaudījumiem un atbildības, vīri, kas ir drošsirdīgi un uzticīgi, kuru sirdīs Kristus ir kā “Godības cerība” un kas ar svētas uguns skartām lūpām “pasludina Vārdu”. Šādu strādnieku trūkuma dēļ Dieva darbs nīkuļo, un liktenīgi maldi kā nāvīga inde samaitā tikumību un iznīcina lielākās cilvēces daļas cerības.
Kad uzticīgie, darbā nogurušie karognesēji ziedo savu dzīvību par patiesību, kas nāks, lai stātos viņu vietā? Vai mūsu jaunieši pieņems svēto uzdevumu no savu tēvu rokām? Vai viņi ir gatavi aizpildīt vakantās vietas, ko radījusi uzticīgo nāve? Vai apustuļa pamācība tiks ievērota? Vai tagad, kad jaunatni tā vilina savtība un godkāre, [508] tā sadzirdēs aicinājumu uzņemties pienākumu?
Pāvils savu vēstuli beidza ar personīgiem ziņojumiem atsevišķiem cilvēkiem un atkal atkārtoja neatlaidīgo lūgumu, lai Timotejs drīz nāktu pie viņa, ja iespējams, vēl pirms ziemas iestāšanās. Viņš runāja par savu vientulību, kas radusies dažiem draugiem to atstājot un citiem aizejot pildīt savus pienākumus; un, lai Timotejs nevilcinātos, baidīdamies, ka Efezas draudze nevarētu iztikt bez viņa pūlēm, Pāvils paziņoja, ka viņa vietā jau ir nosūtījis Tihiku.
Pieminējis savu nopratināšanu Nerona priekšā, brāļu dezertēšanu un Dieva uzticīgo žēlastību, apustulis vēstuli pabeidza, novēlēdams mīļoto Timoteju Virsgana apsardzībai, kurš, ja arī gani – palīgi kristu, joprojām rūpēsies par savu ganāmpulku.