Tā, šķietami atrauts no aktīvā darba, Pāvils atstāja vēl plašāku un pastāvīgāku iespaidu nekā tad, ja tas varētu brīvi ceļot pa draudzēm kā agrākajos gados. Atrodoties cietumā Kunga dēļ, viņš baudīja daudz stiprāku brāļu mīlestības atbalstu; un viņa, Kristus dēļ ciešanām pakļauta cilvēka, rakstītie vārdi pievērsa sev lielāku uzmanību un tika augstāk vērtēti, nekā tam personīgi klātesot. Tikai tad, kad Pāvils ticīgajiem tika atņemts, tie saprata, cik smagas nastas viņš to labā bija nesis. Agrāk tie pārsvarā negribēja uzņemties nekādas atbildības, aizbildinoties, ka viņiem nav apustuļa gudrības, takta izjūtas vai tik neierobežotas enerģijas, bet tagad, atstāti vieni, lai apgūtu mācības, no kurām bija izvairījušies, tie viņa brīdinājumus, padomus un pamācības vērtēja vairāk par tā personīgajām pūlēm, vēl brīvam esot. Saņemdami ziņas par viņa drosmi un ticību ilgajā ieslodzījuma laikā, tie tika iedvesmoti uz lielāku paļāvību un dedzību Kristus darbā.
Starp Pāvila palīgiem Romā bija daudzi viņa agrākie līdzstrādnieki un darbabiedri. Vēl joprojām pie viņa atradās Lūka, “mīļais ārsts”, kas to bija pavadījis ceļojumā uz Jeruzālemi, uzturējies blakus divus gadus ilgajā ieslodzījumā Cēzarejā un bīstamajā jūras braucienā uz Romu. [455] Arī Timotejs kalpoja, lai viņu iepriecinātu. Augstsirdīgi kopā ar apustuli bija palicis Tihiks, “mīļais brālis, uzticamais kalps un biedrs Kunga darbā”. Arī Dēma un Marks bija ar viņu. Tāpat Aristarhs un Epafra ir nosaukti kā Pāvila “cietuma biedri”. (Kol. 4:7-14)
Kopš pirmajiem darbīgās ticības gadiem Marka kristīgie piedzīvojumi bija ievērojami padziļinājušies. Iepazīstoties tuvāk ar Kristus dzīvi un nāvi, viņš skaidrāk izprata Pestītāja misiju, tās grūtības un pārbaudījumus. Uzlūkojot rētas Kristus rokās un kājās, kas liecināja par kalpošanu cilvēcei un par dziļo pazemošanos un pašaizliedzību, lai glābtu pazudušos un bojā ejošos, Marks bija kļuvis labprātīgs sekot Meistaram pa pašaizliedzības taku. Tagad, daloties cietumnieka Pāvila liktenī, viņš labāk nekā jebkad agrāk saprata, cik nenovērtējams ieguvums ir atrast Kristu un kāds bezgalīgs zaudējums ir iemantot šo pasauli un pazaudēt dvēseli, par kuras atpirkšanu izlietas Dieva Dēla asinis. Neskatoties uz nopietnajiem pārbaudījumiem un neveiksmēm, Marks palika nelokāms, gudrs un mīlēts apustuļa palīgs.
Dēma kādu laiku stāvēja stingri, bet vēlāk Kristus darbu atstāja. Par to Pāvils rakstīja: “Dēma ir atstājis mani, mīlēdams tagadējo pasauli (..).” (2. Tim. 4:10) Visas augstās un cēlās ilgas Dēma apmainīja pret laicīgu ieguvumu. Cik tuvredzīga bija viņa izvēle! Iegūdams sev vienīgi pasaules bagātību un godu, Dēma tiešām bija nabags, kaut gan viņam bija iespējams daudz ko lepni saukt par savu, kamēr Marks, izvēlēdamies ciešanas Kristus dēļ, sakrāja mūžīgas bagātības un Debesīs tiks uzskatīts kā Dieva mantinieks un Jēzus Kristus līdzmantinieks.
[456] Starp tiem, kas savu sirdi atdeva Dievam, pateicoties Pāvila darbam Romā, bija Onēzims, pagānu vergs, kurš bija nodarījis pāri savam kungam Filemonam, kādam kristietim Kolosā, un pēc tam atbēdzis uz Romu. Ar savu iejūtīgo sirdi Pāvils pūlējās atvieglot nožēlojamā bēgļa trūkumu un ciešanas un pēc tam centās viņa aptumšotajam prātam sniegt patiesības gaismu. Onēzims klausījās dzīvības Vārdus, atzina grēkus un tika mantots ticībai Kristum.
Onēzims Pāvilam iepatikās gan ar savu dievbijību un sirsnību, gan arī ar maigajām rūpēm par apustuļa labklājību un dedzību, cenšoties veicināt Evaņģēlija darbu. Pāvils viņa raksturā saskatīja iezīmes, kas to varētu izveidot par vērtīgu palīgu misijas darbā, un viņš tam ieteica bez vilcināšanās atgriezties pie Filemona, lūgt piedošanu un tad domāt par tālāko nākotni. Apustulis apsolīja uzņemties atbildību par Filemonam nolaupīto naudu. Gatavojoties sūtīt Tihiku ar vēstulēm uz vairākām draudzēm Mazāzijā, viņš lika Onēzimam iet tam līdzi. Prasība tādā veidā pašam doties kunga rokās, kuru Onēzims bija apzadzis, šim kalpam šķita smags pārbaudījums, bet viņš bija patiesi atgriezies un neizvairījās no tāda pienākuma.
Pāvils Onēzimam iedeva līdzi vēstuli Filemonam, kurā apustulis ar savu parasto smalkjūtību un laipnību aizstāvēja nožēlojamā verga lietu un izteica vēlēšanos, lai arī nākotnē Onēzims viņam kalpotu. Vēstule iesākās ar sirsnīgu sveicienu Filemonam kā draugam un līdzstrādniekam:
[457] “Lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. Es vienmēr pateicos savam Dievam, tevi atcerēdamies savās lūgšanās, dzirdēdams par tavu mīlestību un ticību, kas tev ir uz Kungu Jēzu un uz visiem svētajiem, lai tavas ticības sadraudzība kļūtu darbīga visa laba atziņā, kas mūs tuvina Kristum.” Apustulis Filemonam atgādināja, ka par katru labu nodomu un rakstura vilcienu viņš ir parādnieks Kristus žēlastībai; vienīgi tā viņu ir atšķīrusi no visa neprātīgā un grēcīgā. Un tā pati žēlastība arī zemu noziedznieku var padarīt par Dieva bērnu un lietderīgu Evaņģēlija strādnieku.
Pāvils varēja pieprasīt, lai Filemons izpilda savu kristieša pienākumu, bet viņš labāk izvēlējās to lūgt: “Es, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis, – lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās, to, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man ir derīgs.”
Tā kā Onēzims bija atgriezies, apustulis lūdza Filemonu uzņemt grēkus nožēlojošo vergu kā savu bērnu, parādot viņam tādu laipnību, lai viņš vēlētos dzīvot kopā ar savu bijušo kungu, “ne vairs kā vergs, bet daudz vairāk kā mīļots brālis”. Viņš izteica cerību paturēt Onēzimu, lai tas viņam kalpotu cietuma apstākļos, kā Filemons pats būtu darījis. Tomēr apustulis nevēlējās Onēzima pakalpojumus, kamēr Filemons nebija to atlaidis brīvībā.
Apustulis labi pazina bardzību, kas izpaudās kungu attiecībās pret vergiem, un apzinājās, cik [458] ļoti Filemonu bija sakaitinājusi šī verga izturēšanās. Tāpēc viņš centās tagad rakstīt tā, lai pamodinātu viņa dziļākās un maigākās kristieša jūtas. Onēzima atgriešanās bija padarījusi viņu par brāli ticībā, un jebkura soda uzlikšanu šim jaunatgrieztajam Pāvils būtu uzskatījis par viņa paša sodīšanu.
Pāvils labprātīgi pieteicās uzņemties Onēzima parādu, lai vainīgo glābtu no apkaunojošā soda un tas atkal varētu baudīt zaudētās priekšrocības. “Ja nu tu ar mani turi sadraudzību,” Pāvils rakstīja Filemonam, “tad pieņem viņu tā kā mani! Bet, ja viņš kaut kādā veidā noziedzies pret tevi vai palicis parādā, tad to pieskaiti man. Es, Pāvils, to rakstu tev ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā.”
Cik labi šī aina attēlo Kristus mīlestību pret nožēlojošo grēcinieku! Vergam, kurš apkrāpis savu kungu, nebija nekā, ar ko atlīdzināt zaudējumu. Grēciniekam, kurš Dievam nolaupījis gadiem ilgu kalpošanu, nav līdzekļu, ar ko dzēst parādu. Jēzus nostājās starp grēcinieku un Dievu, teikdams: “Es maksāšu parādu. Lai grēcinieks tiek saudzēts; Es cietīšu viņa vietā.”
Piedāvājies uzņemties Onēzima parādu, Pāvils Filemonam atgādināja, kādas ir viņu pašu savstarpējās attiecības. Filemons tam bija parādā pats sevi, jo Dievs Pāvilu bija izlietojis kā darbarīku, atgriežot to pie Kunga. Pēc tam viņš Filemonam izteica maigu, sirsnīgu lūgumu, lai tas, piekrītot viņam šajā lietā, iepriecina un atspirdzina apustuļa garu, tieši tā, kā tas jau ir atspirdzinājis daudzus svētos ar savu devību, un vēl piebilda: “Es tev rakstu, uzticēdamies, ka paklausīsi, un zinādams, ka tu darīsi vairāk par to, ko es saku”.
[459] Pāvila vēstule Filemonam atklāj Evaņģēlija iespaidu uz kungu un vergu attiecībām. Verdzība pastāvēja visā Romas impērijā, un vairumā draudžu, kurās Pāvils strādāja, bija atrodami kā kungi, tā arī vergi. Uzskatīja, ka pilsētās, kur vergu bija vairāk nekā brīvo iedzīvotāju, ir nepieciešami sevišķi bargi likumi, lai vergus būtu iespējams turēt paklausībā. Bagātam romietim bieži vien piederēja simtiem vergu no dažādām šķirām un tautībām, ar dažādu izglītības līmeni. Būdams pilnīgs valdnieks pār šo bezpalīdzīgo būtņu dvēselēm un miesu, viņš varēja tos sodīt, kā vien gribēja. Ja kāds no tiem atriebjoties vai aizstāvoties uzdrošinājās pacelt roku pret savu īpašnieku, tad visu vainīgā ģimeni varēja necilvēciski iznīcināt. Par vismazāko kļūdu, neveiksmi vai neuzmanību bieži sodīja bez žēlastības.
Daži kungi, būdami cilvēcīgāki par citiem, pret saviem vergiem izturējās iecietīgāk, bet bagātnieku un dižciltīgo milzīgais vairākums, neierobežoti nododamies izpriecām, kaislībām un dažādu tieksmju apmierināšanai, savus vergus padarīja par nožēlojamiem kaprīžu un tirānijas upuriem. Visa šī iekārta bija bezcerīgi pazemojoša.
Apustuļa pienākums nebija patvaļīgi vai pēkšņi gāzt nostiprinājušos sabiedrisko iekārtu. Mēģinājumi to darīt traucētu Evaņģēlija izplatīšanos. Bet viņš mācīja pamatlikumus, kas verdzību iedragāja pašos pamatos un, ja vien tos īstenotu dzīvē, noteikti sagrautu visu šo sistēmu. “Kur Kunga Gars, tur ir brīvība,” viņš paskaidroja. (2. Kor. 3:17) [460] Pēc atgriešanās vergs kļuva par Kristus miesas locekli, un kā tāds viņš bija jāmīl un pret to vajadzēja izturēties kā pret brāli, kā sava kunga līdzmantinieku Dieva svētībās un Evaņģēlija priekšrocībās. No otras puses – kalpiem savus pienākumus vajadzēja pildīt, nekalpojot “tikai acu priekšā, lai izpatiktu cilvēkiem”, bet kā Kristus kalpiem, darot Dieva prātu no visas sirds un dvēseles. (Efez. 6:6)
Kristietība veido cieši vienojošas saites starp kungu un vergu, ķēniņu un pavalstnieku, Evaņģēlija sludinātāju un dziļi pagrimušu grēcinieku, kurš Kristū atradis atbrīvošanu no grēkiem. Tie visi ir šķīstīti vienās un tajās pašās asinīs, atgriezti dzīvībā ar vienu un to pašu Garu; viņi ir kļuvuši par vienu veselu Kristū Jēzū.