Ap. d. 28:11-31; Vēstule Filemonam
[447] Līdz ar kuģniecības sezonas atklāšanu sardzes priekšnieks ar cietumniekiem turpināja ceļojumu uz Romu. Melitē ziemu bija pavadījis kāds Aleksandrijas kuģis Castor and Pollux, kas devās uz rietumiem, un tajā tad ceļotāji arī iekāpa. Kaut gan kavēja pretvēji, tomēr brauciens beidzās veiksmīgi, un kuģis izmeta enkuru skaistajā Puteolas ostā, Itālijas krastā.
Šajā vietā bija daži kristieši, un tie lūdza apustuli palikt pie viņiem kādas septiņas dienas, ko sardzes priekšnieks arī laipni atļāva. Kopš Pāvila romiešiem rakstītās vēstules saņemšanas ticīgie Itālijā ar lielu ilgošanos gaidīja apustuļa ierašanos. Tie nebija domājuši viņu satikt kā cietumnieku, bet šīs ciešanas to darīja tikai vēl mīļāku. Puteola atradās 140 jūdžu attālumā no Romas, bet, tā kā starp jūras ostu un galvaspilsētu bija pastāvīgi sakari, tad Romas kristieši tika informēti par Pāvila ierašanos un daži pat steidzās viņam pretī. [448]
Astotajā dienā pēc izkāpšanas krastā sardzes priekšnieks ar cietumniekiem devās uz Romu. Jūlijs labprāt palīdzēja apustulim, cik vien bija viņa spēkos, bet viņš nevarēja grozīt cietumnieka stāvokli, ne arī atbrīvot no ķēdēm, kas to saistīja ar sargkareivi. Ar smagu sirdi Pāvils gāja uz pasaules galvaspilsētu, ko viņš jau sen tik ļoti bija ilgojies apmeklēt. Cik daudz citādāku viņš bija iedomājies šo ceļojumu! Kā lai viņš, saistīts un ar negodu aptraipīts, tagad pasludina Evaņģēliju? Cerības mantot Romā patiesībai daudz dvēseļu šķita izirušas.
Beidzot ceļotāji sasniedza Apija Forumu, četrdesmit jūdzes no Romas. Ejot caur ļaužu pūli, kas drūzmējās galvenajā ielā, sirmais vecais vīrs, saķēdēts ar baru šķietami bezjūtīgu noziedznieku, saņēma daudz nievājošu skatienu, un par viņu izteica dažādus rupjus, aizskarošus jokus.
Bet tad pēkšņi atskan skaļš prieka sauciens, un kāds vīrs, izrāvies no malā stāvošā pūļa, krīt cietumniekam ap kaklu un raudādams to apskauj, it kā dēls apsveiktu savu ilgi neredzēto tēvu. Atkal un atkal atkārtojas šis skats, kad daudzas mīlestībā gaidošas modras acis važās iekaltajā cietumniekā atpazīst cilvēku, kas Korintā, Filipos vai Efezā viņiem sludinājis dzīvības vārdus.
Līdzjūtīgajiem mācekļiem dedzīgi pulcējoties ap savu evaņģēliskās pārliecības tēvu, viss gājiens ir spiests apstāties. [449] Kareivjiem aizkavēšanos grūti paciest, tomēr sirds tiem neļauj pārtraukt šo laimīgo sastapšanos, jo arī viņi ir mācījušies augstu vērtēt un cienīt savu cietumnieku. Šajā nogurušajā, sāpju izmocītajā sejā mācekļi var saskatīt atstarojamies Kristus līdzību. Viņi Pāvilam apliecina, ka nav to aizmirsuši un nav pārtraukuši mīlēt; ka viņi tam ir parādnieki par priecīgo cerību, kas atjauno viņu dzīvi un sniedz mieru ar Dievu. Mīlestības degsmē tie ir gatavi visu ceļu līdz Romai nest viņu uz pleciem, ja tikai viņiem to atļautu.
Tikai nedaudzi izprot Lūkas vārdu nozīmi, apliecinot, ka Pāvils, redzot savus brāļus, “pateicās Dievam, un viņam radās drosme”. Atrodoties starp priekā raudošajiem, līdzjūtīgajiem ticīgajiem, kas nekaunējās viņa važu, apustulis skaļi slavēja Dievu. Skumju mākoņi, kas nomāca viņa garu, bija izklīdināti. Visa viņa kristīgā dzīve bija pārbaudījumu, ciešanu un izirušu cerību vijums, bet šajā stundā tas jutās bagātīgi atalgots. Apustulis tagad ceļu turpināja ar stingrāku soli un līksmu sirdi. Viņš nesūdzējās par pagātni, nedz arī baidījās no nākotnes. Viņš zināja, ka to sagaida saites un bēdas, bet tikpat labi apzinājās, ka tās ļāvušas viņam atbrīvot dvēseles no bezgala briesmīgākām važām, tāpēc viņš līksmojās, ciezdams Kristus dēļ.
Romā Jūlijs cietumniekus nodeva imperatora sardzes virsniekam. Jūlija atsauksmes par Pāvilu, līdz ar Fēsta vēstuli, galveno virsnieku pret apustuli noskaņoja labvēlīgi, un viņu neiemeta cietumā, bet atļāva tam dzīvot paša īrētā namā. [450] Lai gan tas joprojām pastāvīgi bija saistīts ar sargkareivi, tomēr viņš tagad varēja pieņemt draugus un darboties Kristus valstības labā.
Daudziem jūdiem, kurus pirms dažiem gadiem izraidīja no Romas, tika atļauts atgriezties, tā ka tagad to tur jau bija liels skaits. Tieši tiem Pāvils nolēma vispirms atklāt patiesību par sevi un savu darbu, kamēr viņa ienaidniekiem vēl nav bijusi izdevība tos noskaņot nepareizi. Tāpēc trīs dienas pēc ierašanās Romā viņš saaicināja jūdu vadītājus un vienkārši un atklāti izstāstīja, kāpēc tas Romā ieradies kā cietumnieks.
“Brāļi, es neko neesmu darījis ne pret mūsu tautu, ne pret tēvu paražām un tomēr esmu Jeruzālemē saistīts un nodots romiešu rokās. Tie, mani nopratinājuši, gribēja atbrīvot, jo man nevarēja pierādīt nekādu ar nāvi sodāmu vainu. Bet, tā kā jūdi pretojās, es biju spiests piesaukt ķeizaru, bet ne ar nodomu apsūdzēt savu tautu. Šī iemesla dēļ es jūs esmu lūdzis, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo es esmu saistīts ar šīm važām Israēla cerības dēļ.”
Viņš nestāstīja par ļaunprātībām, ko bija cietis jūdu dēļ, un par to atkārtotajām sazvērestībām viņu nogalināt. Apustulis runāja sevišķi apdomīgi un laipni. Viņš nevēlējās pievērst uzmanību sev un nemeklēja līdzjūtību, bet centās aizstāvēt patiesību un uzturēt Evaņģēlija labo slavu.
Atbildot klausītāji apgalvoja, ka tie par viņu nav saņēmuši nekādu apsūdzību ne atklātās, ne [451] personīgās vēstulēs un ka neviens uz Romu atnākušais jūds nav to apvainojis kādā noziegumā. Tāpat tie apliecināja, ka arī paši ļoti vēlas dzirdēt pamatojumus viņa ticībai Kristum. “Par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas,” viņi sacīja.
Tā kā tie paši vēlējās to dzirdēt, tad Pāvils ierosināja, lai nosaka dienu, kad varētu tiem atklāt Evaņģēlija patiesības. Norunātajā laikā sapulcējās daudzi, kuriem tad apustulis paskaidroja atziņas par Dieva valstību, “pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram”. Viņš atstāstīja savus piedzīvojumus un vienkāršos, sirsnīgos un spēcīgos vārdos sniedza pierādījumus par Jēzu no Vecās Derības Rakstiem.
Apustulis rādīja, ka reliģija nepastāv rituālos un ceremonijās, ticības apliecībās un teorijās. Ja tā būtu, tad miesīgs cilvēks to varētu saprast, tieši tāpat kā viņš izprot laicīgas lietas, tās izpētot. Pāvils mācīja, ka reliģija ir praktiska, glābjoša enerģija, ko var saņemt vienīgi no Dieva; tā ir personīga pieredze, kas saistās ar Dieva atjaunojošo spēku cilvēka dvēselē.
Viņš atgādināja, cik ļoti Mozus Israēlam bija pūlējies norādīt uz Kristu kā pravieti, kuram jāpaklausa, un visi pravieši bija liecinājuši par Viņu kā Dieva izvēlēto dziedināšanas līdzekli pret grēku, kad To nosauca par Nevainīgo, kam jānes grēcinieku pārkāpumi un vainas. Apustulis nemeklēja kļūdas jūdu ceremoniju un formu ievērošanā, bet atklāja, ka tie, būdami ļoti noteikti ceremoniālajā kalpošanā, tomēr ir atmetuši Kristu, uz ko visa šī kalpošanas sistēma norādīja.
Pāvils stāstīja, ka pirms atgriešanās viņš Kristu bija pazinis nevis no personīgiem piedzīvojumiem, [452] bet vairāk no iedomām, kuras viņš, tāpat kā daudzi citi, bija lolojis attiecībā uz gaidāmā Mesijas raksturu un dabu. Viņš bija atmetis Jēzu no Nacaretes kā krāpnieku, tāpēc ka Tas neatbilda viņa iecerei. Bet tagad Pāvila uzskati par Kristu un Viņa uzdevumu bija daudz garīgāki un daudzpusīgāki, jo viņš bija atgriezies. Apustulis apgalvoja, ka viņš tiem nesludina Kristu pēc miesas. Hērods bija Kristu redzējis Viņa cilvēcības dienās, arī Anna bija Viņu redzējis; Pilāts, priesteri un vadītāji bija Viņu redzējuši, tāpat kā romiešu kareivji. Bet tie Viņu neredzēja ar ticības acīm; tie Viņu nav redzējuši kā pagodināto Pestītāju. Lai pazītu Kristu ticībā, lai Viņu garīgi atzītu, nepietika tikai ar personīgu saskari, Viņam staigājot virs zemes. Savienība ar Kristu, kuru tagad baudīja Pāvils, bija daudz sirsnīgāka un pastāvīgāka, nekā vienkārša šīs zemes draudzība.
Pāvilam runājot par to, ko viņš zināja un ko bija piedzīvojis, sludinot Jēzu no Nacaretes kā Israēla cerību, tie, kas ar godīgām sirdīm meklēja patiesību, tiešām tika pārliecināti. Dažu prātā viņa vārdi vismaz atstāja iespaidu, kas vairs nekad nebija izdzēšams. Bet citi stūrgalvīgi atteicās pieņemt vienkāršo un skaidro Rakstu liecību pat tad, kad to sniedza cilvēks ar sevišķu Svētā Gara svaidījumu. [453] Tie nevarēja atspēkot viņa argumentus, tomēr atteicās atzīt izdarītos secinājumus.
Pēc Pāvila ierašanās Romā pagāja vairāki mēneši, kamēr tur parādījās Jeruzālemes jūdi, lai izteiktu savu apsūdzību pret cietumnieku. Viņu nodomi jau daudzkārt bija izjukuši; un tagad, kad Pāvilam vajadzēja tikt nopratinātam Romas impērijas augstākā tribunāla priekšā, tie vairs nevēlējās piedzīvot vēl kādu neveiksmi. Lizijs, Fēlikss, Fēsts un Agripa – visi bija atzinuši, ka Pāvils ir nevainīgs. Viņa ienaidnieki varētu cerēt uz panākumiem vienīgi tad, ja ar apmelojumiem spētu ietekmēt imperatoru sev par labu. Vilcināšanās varēja tikai sekmēt viņu lietu, jo tā tiem deva laiku apdomāt un pilnveidot savus plānus; tāpēc viņi arī kavējās, līdz nāca apustuli personīgi apsūdzēt.
Bet sakarā ar Dieva tālredzīgajiem nodomiem šī vilcināšanās veicināja Evaņģēliju izplatīšanos. Pateicoties uzraugu labvēlībai, Pāvilam atļāva dzīvot ērtā namā, kur viņš varēja brīvi satikties ar draugiem un arī ik dienas sludināt patiesību tiem, kas nāca klausīties. Tā viņš divus gadus turpināja savu darbu, “sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu”.
Šajā laikā netika aizmirstas draudzes, kuras viņš agrāk bija dibinājis daudzās zemēs. Saprazdams jaunatgrieztajiem draudošās briesmas, apustulis centās, cik vien iespējams, palīdzēt tiem ar brīdinošu un praktisku pamācību pilnām vēstulēm. [454] Tāpat no Romas viņš izsūtīja svētījušos darbiniekus, lai tie strādātu ne tikai šo draudžu labā, bet arī jaunos laukos, kurus viņš pats vēl nebija apmeklējis. Šie strādnieki kā gudri draudžu gani turpināja Pāvila labi uzsākto darbu; un apustulis, pastāvīgi ar tiem sazinoties un satiekoties, uzzināja par stāvokli draudzēs un tām draudošajām briesmām, un tādā veidā spēja visu gudri uzraudzīt un vadīt.