(Ap. d. 27. nod. un 28:1-10)
[439] Beidzot Pāvils bija ceļā uz Romu. Lūka raksta: “Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijs. Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarhs, maķedonietis no Tesalonikas, bija ar mums.”
Kristīgās ēras pirmajā gadsimtā ceļošana pa jūru saistījās ar ievērojamām grūtībām un briesmām. Ceļa virzienu jūrnieki pa lielākai daļai noteica pēc saules un zvaigžņu stāvokļa, un, kad tās nebija redzamas un īpašas pazīmes liecināja par vētras tuvošanos, kuģa īpašnieki baidījās riskēt doties atklātā jūrā. Zināmu laika periodu gadā droša kuģošana bija gandrīz neiespējama.
Apustulis Pāvils tagad tika pakļauts smagiem pārbaudījumiem, ko viņam, ķēdēs saistītam cietumniekam, nāksies piedzīvot garajā un nogurdinošajā ceļojumā uz Itāliju. Viens apstāklis tomēr ļoti atviegloja viņa [440] likteni, jo tam atļāva atrasties Lūkas un Aristarha sabiedrībā. Vēlāk, Vēstulē kolosiešiem, viņš par Aristarhu runā kā par savu “cietuma biedru” (Kol. 4:10), tomēr Aristarhs pats izvēlējās dalīties ar Pāvilu nebrīvībā, lai varētu viņam kalpot tā grūtajos apstākļos.
Ceļojums pa jūru sākās veiksmīgi. Nākamajā dienā tie izmeta enkuru Sidonas ostā. Šeit sardzes priekšnieks Jūlijs, kurš “izturējās laipni pret Pāvilu”, uzzinājis, ka tajā vietā bija kristieši, “atļāva viņam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu apgādāt”. Apustulis augstu vērtēja šo atļauju, jo nejutās visai vesels.
Atstājot Sidonu, kuģim bija jācīnās ar pretvēju, un, zaudējis pareizo kursu, tas tikai lēnām virzījās uz priekšu. Mirrā, Likijā, virsnieks atrada lielu Aleksandrijas kuģi, kuram vajadzēja doties uz Itāliju, un nekavējoties turp pārveda visus cietumniekus. Tomēr vējš vēl arvien bija pretī, un kuģošana tika ļoti apgrūtināta. Lūka raksta: “Vairāk dienu lēni braukdami, mēs ar pūlēm nonācām Knidas tuvumā, un, tā kā vējš mūs kavēja, mēs braucām gar Krētu uz Salmoni. Ar grūtībām pabraukuši tai
garām, mēs nonācām kādā vietā, ko sauc par Skaisto ostu.”
Gaidot labvēlīgu vēju, tie bija spiesti kādu laiku šajā ostā palikt. Strauji tuvojās ziema, un “braukšana bija kļuvusi bīstama”; par kuģi atbildīgie vīri atmeta cerību sasniegt gala mērķi šajā kuģošanas sezonā. Tagad vienīgi vajadzēja izšķirties, palikt Skaistajā ostā vai mēģināt sasniegt pārziemošanai piemērotāku vietu. [441]
Šo jautājumu nopietni apsprieda, un beidzot sardzes priekšnieku sūtīja pie Pāvila, kurš bija ieguvis kā jūrnieku, tā karavīru cieņu. Apustulis nevilcinoties deva padomu palikt tur, kur viņi pašreiz atradās. “Vīri, es redzu,” viņš sacīja, “ka braucot grūtības un briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.” Bet stūrmanis, kuģa īpašnieks, kā arī pasažieru un kuģa komandas vairākums negribēja šo padomu pieņemt. Tā kā osta, kurā viņi bija noenkurojušies, “bija nepiemērota pārziemošanai, vairākums deva padomu aizbraukt no turienes, lai, ja būtu iespējams, nokļūtu Foinīkā un tur pārziemotu; tā ir Krētas osta, aizsargāta pret dienvidvakaru un ziemeļvakaru vējiem”.
Kapteinis nolēma paklausīt vairākumam, tādēļ, “dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, tie brauca gar pašu Krētu”, cerot, ka drīz sasniegs ilgoto patvērumu. “Bet neilgi pēc tam (..) sacēlās viesuļvētra (..), tā kā kuģi aizrāva līdzi”, un komanda to vairs nespēja sagriezt pret vēju.
Vētras dzīts, kuģis tuvojās nelielai salai Klaudai, un kuģinieki sagatavojās uz visļaunāko. Glābšanas laiva, viņu vienīgā cerība nelaimes gadījumā, bija piesieta tauvā un kuru katru brīdi varēja tikt sadragāta gabalos. [442] Viņu pirmais darbs bija pacelt šo laivu uz klāja. Ļaudis darīja visu iespējamo, lai nostiprinātu kuģi un sagatavotu to pretoties vētrai. Mazās saliņas sniegtais aizvējš nebija ilgstošs, un drīz tie no jauna tika pakļauti visam vētras niknumam.
Vētra trakoja visu nakti, un, neskatoties uz veiktajiem piesardzības pasākumiem, kuģis dabūja sūci. “Nākamā dienā viņi izmeta daļu kravas.” Atkal nāca nakts, bet vējš nerimās. Vētrā cietušo kuģi ar salauztu mastu un saplosītām burām trakojošā auka mētāja šurpu turpu. Likās, ka stenošais kuģa korpuss, kas vētras triecienos grīļojās un drebēja, kuru katru brīdi var izjukt. Sūce strauji palielinājās, un pasažieri ar kuģa ļaudīm pastāvīgi strādāja pie sūkņiem. Nevienam nebija laika atpūtai. “Trešajā dienā,” raksta Lūka, “viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus. Kad vairākas dienas nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un trakoja liela vētra, mums zuda pēdējā cerība izglābties.”
Četrpadsmit dienas tie tika dzenāti pa jūru, pie debesīm neredzot ne sauli, ne zvaigznes. Apustulis, kaut arī pats fiziski cieta, tumšajās stundās prata atrast iedrošinošus vārdus un jebkurā gadījumā bija gatavs sniegt palīdzošu roku. Viņš ticībā satvēra Bezgalīgo Spēku, un viņa sirds paļāvās uz Dievu. Par sevi Pāvils nebaidījās, jo zināja, ka Dievs to sargās, lai tas varētu Romā liecināt par Kristus patiesību. Bet viņa līdzjūtīgā sirds rūpējās par nelaimīgajiem, kas bija visapkārt – par grēcīgajiem, pagrimušajiem cilvēkiem, kas nebija gatavi mirt. Kad viņš sirsnīgi lūdza Dievu saudzēt to dzīvības, tas saņēma atbildi, ka lūgšana ir paklausīta.
Izmantodams brīdi, kad vētra pierima, Pāvils nostājās uz kuģa klāja un skaļā balsi teica: “Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts. Mūs izmetīs kādā salā.”
Šie vārdi atjaunoja cerību. Pasažieri un kuģa ļaudis it kā pamodās no vienaldzības. Vēl bija daudz kas jāpaveic, jo arī tiem pašiem vajadzēja darīt visu iespējamo, lai novērstu bojāeju.
Četrpadsmitajā diennaktī, kopš tie tika mētāti tumšajos, smagajos viļņos, “ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei. Izmetuši loti, viņi izmērīja divdesmit asis, un, mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis. Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam”.
Gaismai austot, vētrā varēja saskatīt neskaidras krasta kontūras, bet tās šķita visai nepazīstamas. Izredzes bija tik drūmas, ka pagānu jūrnieki zaudēja drosmi un ”mēģināja bēgt no kuģa”, nolaižot jūrā laivu, “izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus”. Kad Pāvils nojauta viņu zemisko [444] plānu, viņš virsniekam un kareivjiem sacīja: “Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.” Kareivji nekavējoties “pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist” jūrā.
Visbīstamākā stunda vēl stāvēja priekšā. Atkal apustulis teica iedrošinošus vārdus un uzaicināja visus, kā jūrniekus, tā pasažierus, baudīt kaut cik barības, sacīdams: “Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši. Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nenokritīs.”
“To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst.” Tā šī līdz pēdējam nomocītā, bezcerībā nonākusī sabiedrība, divi simti septiņdesmit sešas dvēseles, kas bez Pāvila būtu ļāvušās izmisumam, tagad kopā ar apustuli baudīja barību. “Paēduši, viņi atviegloja kuģi, izmezdami jūrā labību.”
Arī tad, kad bija iestājusies pilnīga dienas gaisma, viņi nevarēja saskatīt neko, pēc kā varētu noteikt savu atrašanās vietu, tomēr pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu, un tur tagad gribēja piebraukt ar kuģi. “Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši airu saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu. Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja.”
[445] Tagad Pāvilam un pārējiem cietumniekiem draudēja vēl briesmīgāks liktenis nekā tikai kuģa bojāeja. Kareivji saprata, ka, cenšoties aizsniegt krastu, tiem nebūs iespējams cietumniekus apsargāt. Katram būs jādara viss iespējamais, lai pats izglābtos. Tomēr, ja kāds no cietumniekiem pazudīs, tad dzīvību zaudēs arī tie, kam par viņiem bija jāatbild. Tāpēc kareivji visus apcietinātos gribēja nogalināt. Romas likumi tādu nežēlīgu politiku attaisnoja, un šis plāns tiešām būtu izpildīts, ja nebūtu kāds, kura priekšā viņi visi bija vienādi lieli parādnieki. Sardzes priekšnieks Jūlijs saprata, ka visas uz kuģa esošās dzīvības ir pasargātas, pateicoties Pāvila aizgādībai; un turklāt, būdams pārliecināts, ka Kungs ir ar Pāvilu, viņš baidījās tam nodarīt ko ļaunu. Tāpēc viņš “pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi, bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā”. Kad vēlāk tie pēc saraksta tika izsaukti, neviena netrūka.
Bojā gājušā kuģa ļaudis laipni uzņēma vienkāršie Melites salas iedzīvotāji. Lūka ziņo: “Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.“ Arī Pāvils darbojās kopā ar tiem, kas kalpoja, lai palīdzētu citiem justies labi. Salasījis “žagaru nastiņu”, viņš to nolika pie uguns. Tad viena “odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku”. Klātesošie šausmās sastinga. [446] Ieraudzījuši ķēdes, tie noprata, ka Pāvils ir cietumnieks, un cits uz citu sacīja: “Tiešām, šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot.” Tomēr Pāvils nokratīja čūsku ugunī un necieta nekāda ļaunuma. Pazīdami čūskas indīgumu, ļaudis domāja, ka viņš tūlīt šausmīgās mokās pakritīs. “Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs.”
Triju mēnešu lakā, kamēr kuģa ļaudis palika Melitē, Pāvils un viņa līdzstrādnieki izlietoja daudzas izdevības, lai sludinātu Evaņģēliju. Kungs viņus izmantoja tiešām uzkrītošā veidā. Pāvila dēļ visi bojā gājušā kuģa ļaudis tika uzņemti ļoti laipni; tika apmierinātas visas viņu vajadzības, un, atstājot Meliti, tos devīgi apgādāja ar visu jūras ceļojumam nepieciešamo. Par galvenajiem notikumiem šajā laikā Lūka raksta sekojoši:
“Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu. Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja. Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti. Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdzi visu vajadzīgo.”