(Ap. d. 25:13-27; 26. nod.)
[433] Pāvils bija piesaucis ķeizaru, un Fēstam vajadzēja viņu sūtīt uz Romu, jo citādi rīkoties viņš vairs nevarēja. Tomēr pagāja laiks, kamēr atrada piemērotu kuģi; un, tā kā līdz ar Pāvilu bija sūtāmi arī citi cietumnieki, tad šo lietu izmeklēšana kļuva par iemeslu ceļojuma novilcināšanai. Tas Pāvilam deva izdevību par savu ticību liecināt Cēzarejas vadošajiem vīriem un arī ķēniņam Agripam II, pēdējam no Hērodiem.
“Pēc dažām dienām ķēniņš Agripa un Bernike ieradās Cēzarejā apsveikt Fēstu.
Kad tie vairāk dienu tur bija pavadījuši, Fēsts ķēniņam izstāstīja Pāvila lietu, sacīdams: “Še ir kāds vīrs, ko Fēlikss atstājis cietumā. Kad es biju Jeruzālemē, augstie priesteri un jūdu vecaji viņu apsūdzēja, lūgdami, lai viņu notiesā.” Fēsts atklāja arī apstākļus, kas cietumniekam lika piesaukt ķeizaru, stāstīdams par Pāvila neseno nopratināšanu, [434] kuras laikā jūdi nevarēja celt priekšā nevienu apsūdzību, kādas viņš no tiem sagaidīja, bet tikai “dažus jautājumus par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kas esot nomiris un par ko Pāvils sacījis, ka Viņš esot dzīvs”.
Fēstam par to stāstot, Agripa ieinteresējās un sacīja: “Es pats arī gribētu šo cilvēku dzirdēt.” Uz viņa vēlēšanos jau otrajā rītā rīkoja sanāksmi. “Nākamajā dienā, kad Agripa un Bernike lielā greznībā bija ieradušies un līdz ar augstākajiem virsniekiem un pilsētas ievērojamākajiem vīriem bija iegājuši tiesas zālē, Fēsts pavēlēja Pāvilu atvest.”
Par godu saviem viesiem Fēsts šo gadījumu centās izvērst kā krāšņu parādi. Pārvaldnieka un viesu greznie tērpi, kareivju zobeni un virsnieku mirdzošie ieroči atstāja visai spožu iespaidu.
Un šīs ārēji elegantās sabiedrības priekšā tagad stāvēja Pāvils ar saslēgtām rokām. Kāda milzīga starpība! Agripam un Bernikei piederēja vara un stāvoklis, kuru dēļ tos godināja pasaule, bet viņiem trūka rakstura īpašību, kuras vērtē Dievs. Tie bija Viņa likumu pārkāpēji, ar samaitātu sirdi un dzīvi. Viņu rīcību Debesis nevarēja atzīt par labu.
Sirmajam cietumniekam, pieķēdētam pie sargkareivja, ārēji nebija nekā tāda, kas pasauli ierosinātu viņu pagodināt. Bet par šo vīru, kam trūka bagātības un stāvokļa un, kā šķita, nebija arī daudz draugu, kuru turēja cietumā, tāpēc ka viņš ticēja Dieva Dēlam, interesi izrādīja visas Debesis. Eņģeļi bija viņa pavadoņi. Ja būtu atklājusies viena šī mirdzošā sūtņa godība, tad karaliskais greznums un lepnums nobālētu, ķēniņš un galminieki kristu pie zemes, tāpat kā romiešu sargi pie Kristus kapa.
[435] Klātesošos ar Pāvilu iepazīstināja pats Fēsts, sacīdams: “Ķēniņ Agripa un jūs visi, kas līdz ar mums še esat, redziet šo, pret ko uzstājies viss vairākums jūdu Jeruzālemē un šeit, kliegdami, ka viņš nedrīkst ilgāk dzīvot. Tā kā es zinu, ka viņš neko nav darījis, ar ko būtu nāvi pelnījis, un ka viņš pats piesaucis ķeizaru, es nolēmu viņu sūtīt turp. Bet man nav nekā noteikta, ko valdniekam par viņu rakstīt; tādēļ es viņu esmu vedis jūsu priekšā un sevišķi tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai man pēc nopratināšanas būtu ko rakstīt. Jo man šķiet aplam esam kādu sūtīt saistītu, neminot viņa vainu.”
Ķēniņš Agripa deva Pāvilam iespēju aizbildināties. Apustuli neuztrauca apkārtnes spožums un klausītāju augstais stāvoklis, jo viņš zināja, cik maza vērtība ir laicīgajai bagātībai un godam. Šīs zemes greznība un vara ne uz brīdi nespēja mazināt viņa drosmi vai atņemt pašsavaldīšanos.
”Ķēniņ Agripa, es sevi turu par laimīgu, ka varu šodien tavā priekšā aizstāvēties pret visu, par ko jūdi mani apsūdz, jo vairāk tādēļ, ka tu pārzini visas jūdu paražas un jautājumus; tāpēc es tevi lūdzu mani pacietīgi uzklausīt.”
Pāvils atstāstīja savu atgriešanos no stūrgalvīgas neticības pie pārliecības, ka Jēzus Nacarietis ir pasaules Pestītājs. [436] Viņš aprakstīja atklāsmi no Debesīm, kas sākumā viņu pildīja ar šausmām, bet vēlāk kļuva par vislielākā prieka un mierinājuma avotu, – šo dievišķās godības atklāsmi, kuras centrā uz troņa sēdēja Tas, kuru viņš bija nicinājis un ienīdis, kura sekotājus bija centies iznīcināt. No tās stundas Pāvils bija kļuvis par jaunu cilvēku, kas sirsnīgi un dedzīgi tic Jēzum, un tāds palicis, pateicoties žēlastības pārveidojošajam spēkam.
Skaidri un iespaidīgi Pāvils Agripam attēloja notikumus, kas saistījās ar Kristus dzīvi virs Zemes. Viņš apliecināja, ka pravietotais Mesija bija atnācis nacarieša Jēzus personā, un paskaidroja, kā Vecās Derības raksti ir ziņojuši, ka Mesija parādīsies kā cilvēks starp cilvēkiem un ka Jēzus dzīvē ir piepildījies katrs Mozus un praviešu dotais īpašais norādījums. Lai glābtu zudušo pasauli, dievišķais Cilvēka Dēls pacieta krustu, nevairījās no kauna un ir pacēlies Debesīs kā uzvarētājs pār nāvi un kapu.
Kāpēc gan lai būtu tik neticami, ka Kristus uzcēlies no miroņiem? Kādreiz arī viņš tā domāja, bet kā tagad var šaubīties, ja pats To bija redzējis un dzirdējis? Pie Damaskas vārtiem viņš tiešām bija raudzījies uz krustā sisto un augšāmcēlušos Kristu, uz to pašu, kas bija staigājis pa Jeruzālemes ielām, miris Golgātā, salauzis nāves važas un pacēlies Debesīs. [437] Viņš Jēzu bija redzējis un ar To runājis tikpat patiesi kā Kēfa, Jēkabs, Jānis un citi mācekļi. Šī balss viņam bija pavēlējusi pasludināt Evaņģēliju par augšāmcēlušos Pestītāju, tad kā gan viņš varētu nepaklausīt? Damaskā, Jeruzālemē, visā Jūdejā un apkārtējos plašajos apgabalos viņš ir liecinājis par krustā sisto Jēzu, rādīdams visām ļaužu šķirām, ka ir jānožēlo grēki un jāatgriežas pie Dieva, darot grēku nožēlai atbilstošus darbus.
“Tādēļ jūdi Templī mani sagrāba un mēģināja nonāvēt,” apustulis paziņoja. “Bet Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un te es stāvu kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesludinādams kā vien to, ko pravieši un Mozus par nākamām lietām runājuši, ka Kristum bija jācieš, ka Viņš pirmais no mirušiem augšāmcēlies sludināt gaismu savai tautai un pagāniem.”
Visi klātesošie pārsteigti klausījās Pāvila brīnišķīgo piedzīvojumu atstāstījumu. Apustulis bija aizrāvies ar savu iemīļoto tematu. Neviens, kas viņu dzirdēja, nevarēja šaubīties par godīgumu. Bet viņa daiļrunīgo, pārliecinošo valodas plūdumu pārtrauca Fēsts, izsaukdamies: “Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!”
Apustulis atbildēja: “Es neesmu vis traks, ļoti cienījamais Fēst, bet es runāju patiesus un prātīgus vārdus, jo par šīm lietām zina arī ķēniņš, uz ko es droši runāju. Es neticu, ka kaut kas no tā viņam palicis apslēpts, jo tas nav noticis svešā stūrī.” Tad, vērsdamies pie Agripas, Pāvils uzrunāja tieši viņu: “Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici.”
Dziļi saviļņots, Agripa uz brīdi bija aizmirsis visu apkārtni un savu cienījamo stāvokli. [438] Vēl arvien atrazdamies dzirdēto patiesību varā un redzēdams vienīgi pazemīgo cietumnieku stāvam savā priekšā kā Dieva sūtni, viņš negribot atbildēja: “Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.”
Uz to apustulis nopietni piebilda: “Lai Dievs dod, ka agri vai vēlu ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.”
Patiesībā ar ķēdēm vajadzēja saistīt Fēstu, Agripu un Bernīki. Tie visi bija vainīgi smagos noziegumos. Šie noziedznieki šajā dienā bija dzirdējuši pestīšanas piedāvājumu, – aicinājumu uzticēties Kristum. Vismaz viens gandrīz vai tika pārliecināts pieņemt piedāvāto žēlastību un piedošanu. Tomēr arī Agripa to noraidīja, atteikdamies uzņemties kāda krustā sista Pestītāja krustu.
Ķēniņa ziņkārība bija apmierināta, un, pieceldamies no savas vietas, viņš deva zīmi, ka saruna ir pabeigta. Sapulcei izklīstot, tie savā starpā vēl runāja: “Šis cilvēks neko nedara, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas.”
Lai gan Agripa bija jūds, viņš tomēr neatzina farizeju fanātisko dedzību un aklos aizspriedumus. “Šo cilvēku,” tas sacīja, “varētu atbrīvot, ja viņš nebūtu piesaucis ķeizaru.” Bet šī lieta bija nodota augstākajai tiesai, un tagad ne Fēstam, ne Agripam vairs nebija tiesību to izlemt.