(Ap. d. 25:1-12)
[428] “Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi. Augstie priesteri un ievērojamākie jūdi apsūdzēja viņam Pāvilu un griezās pie tā, izlūgdamies labvēlību pret Pāvilu, lai viņš to sūtītu uz Jeruzālemi.”
Izsakot šo lūgumu, jūdi bija nolēmuši uzglūnēt Pāvilam ceļā uz Jeruzālemi un to noslepkavot. Bet Fēstam bija augsta atbildības sajūta, un viņš pieklājīgi atteicās Pāvilu turp sūtīt, paskaidrojot, ka “romiešiem nav paražas kādu cilvēku izdot, pirms apsūdzētais sūdzētājiem nav personīgi stājies pretim un nav dabūjis iespēju pret apvainojumu aizstāvēties.” Viņš apliecināja, ka pats gribot drīz atgriezties Cēzarejā, un sacīja: “Kas no jums var, lai nāk līdzi un, ja šim vīram ir kāds pārkāpums, lai apsūdz to.”
[429] Bet jūdi to vēlējās vismazāk. Viņi nebija aizmirsuši savu iepriekšējo neveiksmi Cēzarejā. Pret apustuļa mierīgo izturēšanos un spēcīgajiem argumentiem viņu pašu ļaunais gars un nepamatotie apvainojumi tad atklātos vissliktākajā gaismā. Viņi vēlreiz uzmācās, lai Pāvilu vestu tiesāšanai uz Jeruzālemi, bet Fēsts nelokāmi palika pie sava nodoma cietumnieka lietu taisnīgi caurskatīt Cēzarejā. Dievs savā aizgādībā vadīja Fēstu pieņemt šo lēmumu, lai tā tiktu pagarināts apustuļa dzīvības laiks.
Redzēdami, ka viņu nodomi izjūk, jūdu vadoņi tūlīt sāka gatavoties liecināt pret Pāvilu valdnieka rezidencē. Atgriezies Cēzarejā pēc nedaudzu dienu uzturēšanās Jeruzālemē, Fēsts “nākamajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu. (..) No Jeruzālemes atnākušie jūdi nostājās ap viņu, celdami daudz un smagas apsūdzības, ko tie nevarēja pierādīt”. Būdami bez advokāta, jūdi šoreiz paši izteica savas apsūdzības. Izmeklēšanai turpinoties, apsūdzētais mierīgi un vaļsirdīgi skaidri pierādīja viņu apgalvojumu nepareizību.
Fēsts saprata, ka strīds ir vienīgi par jūdu mācībām un ka, labi apsverot, apsūdzībās pret Pāvilu, ja arī tās varētu pierādīt, patiesībā nebija nekā tāda, kas prasītu viņam piespriest nāves sodu vai pat tikai ieslodzījumu. Tomēr tas skaidri nojauta, kāda dusmu vētra sacelsies tad, ja Pāvils netiks notiesāts vai arī nodots apsūdzētāju rokās. Tāpēc, “gribēdams jūdiem pa prātam darīt”, Fēsts griezās pie Pāvila un jautāja, vai tas vēlas viņa aizsardzībā iet uz Jeruzālemi, lai tur tiktu tiesāts jūdu Augstajā tiesā.
[430] Pāvils zināja, ka viņš nevar sagaidīt taisnību no ļaudīm, kas ar saviem noziegumiem bija izsaukuši pār sevi Dieva dusmas. Viņš saprata, ka, līdzīgi pravietim Elijam, drošāk jutīsies starp pagāniem nekā pie tiem, kas bija atmetuši Debesu gaismu un nocietinājuši savas sirdis pret Evaņģēliju. Strīdu nomāktam, viņa darbīgajam garam bija grūti panest atkārtotu vilcināšanos un nogurdinošu neziņu gan tiesas laikā, gan ieslodzījumā. Tādēļ viņš nolēma izmantot savas Romas pilsoņa tiesības piesaukt ķeizaru.
Atbildot uz pārvaldnieka jautājumu, Pāvils teica: “Es stāvu ķeizara tiesas priekšā, tur man pienākas tikt tiesātam. Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu labi zini. Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru.”
Fēsts neko nezināja par jūdu sazvērestību nogalināt Pāvilu, tāpēc bija pārsteigts par šo ķeizara piesaukšanu. Tomēr apustuļa vārdi izbeidza tiesas darbību. “Tad Fēsts, sarunājies ar padomniekiem, atbildēja: “Tu esi piesaucis ķeizaru, pie ķeizara tev būs jāiet.””
Tā vēlreiz fanātisma un paštaisnības izsauktā naida dēļ Dieva kalps bija spiests griezties pēc aizsardzības pie pagāniem. Tas bija tas pats ienaids, kas pravietim Elijam lika bēgt un meklēt palīdzību pie Sarpatas atraitnes; [431] kas Evaņģēlija vēstnešiem lika atstāt jūdus, lai savu vēsti sludinātu pagāniem. Ar šo naidu ir jāsastopas arī tagad dzīvojošiem Dieva ļaudīm. Daudzus tā sauktos Kristus sekotājus pārvalda tas pats lepnums, formālisms un patmīlība, tas pats apspiešanas gars, kas tik plaši valdīja jūdu sirdīs. Arī nākotnē vīri, kas sauksies par Kristus pārstāvjiem, rīkosies līdzīgi priesteriem un ierēdņiem, kas vajāja Kristu un apustuļus. Lielajā krīzē, kura drīz būs jāpiedzīvo uzticīgajiem Dieva kalpiem, tiem vajadzēs stāties pretī tādai pašai cietsirdībai, tādiem pašiem nežēlīgiem lēmumiem un tādam pašam neapvaldītam naidam.
Visiem, kas tajā ļaunajā dienā gribēs bezbailīgi kalpot Kungam, vadoties no sirdsapziņas, būs vajadzīga drosme, spēks un Dieva un Viņa Vārda pazīšana, jo Kungam uzticīgie ļaudis tiks vajāti, viņu motīvi apšaubīti, viņu labākie centieni iztulkoti nepareizi un tie paši uzskatīti kā ļaundari. Sātans strādās ar visu savu pievilšanas spēku, iespaidojot sirdi un aptumšojot prātu, lai ļaunais liktos labs un labais ļauns. Jo stiprāka un skaidrāka būs Dieva ļaužu ticība un jo stingrāka būs to apņemšanās paklausīt Dievam, jo niknāk sātans centīsies sakūdīt pret viņiem tos, kas, minot kājām Dieva baušļus, pieprasa, lai viņus atzīst par taisniem. Lai varētu pastāvēt ticībā, kas vienreiz svētiem dota, būs vajadzīga visstiprākā paļāvība, visvaronīgākā apņēmība.
Dievs vēlas savus ļaudis nodrošināt krīzei, kas strauji tuvojas. Sagatavotiem vai nesagatavotiem, visiem būs ar to jāsastopas; un vienīgi tie, kas savu dzīvi būs veidojuši pēc dievišķā parauga, [432] varēs pastāvēt pārbaudījumu un kārdinājumu laikā. Kad laicīgie valdnieki apvienosies ar reliģijas sludinātājiem, lai pavēlētu sirdsapziņai, tad kļūs redzami tie, kas tiešām bīstas Dievu un Viņam kalpo. Kad tumsa būs visdziļākā, tad dievišķā rakstura gaisma atspīdēs visspožāk. Kad nebūs nekā cita, uz ko varētu paļauties, tad parādīsies tie, kas pastāvīgi uzticas Jehovam. Kad patiesības ienaidnieki no visām pusēm uzglūnēs Kunga kalpiem, lai tiem darītu ļaunu, Dievs strādās tiem par labu. Viņš būs pār tiem kā varena klints kalna ēna izkaltušā zemē.