Apustulis korintiešus nopietni brīdināja: “Kas šķiet stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” Ja tie kļūs lielīgi un pašpaļāvīgi, aizmirstot palikt nomodā un lūgt, tad varētu iekrist smagos grēkos un izsaukt pār sevi Dieva dusmas. Tomēr Pāvils nevēlējās viņus padarīt mazdūšīgus, negribēja, lai tie zaudētu cerību. Viņš droši apliecināja: “Dievs ir uzticīgs, viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”
Pāvils savus brāļus aicināja pārbaudīt, kādu iespaidu viņu vārdi un rīcība var atstāt uz citiem, un izvairīties no visa, kas, kaut arī pats par sevi [317] būtu nevainojams, tomēr varētu atgādināt elku pielūgšanu vai izraisīt šaubas ticībā vājajos draudzes locekļos. ”Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu. Esiet nevainojami kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē.”
Apustuļa brīdinošās vēstis Korintas draudzei ir derīgas visos laikos un it sevišķi būtu jāņem vērā mūsu dienās. Ar elku kalpošanu jāsaprot ne tikai cilvēku roku darinātu tēlu pielūgšana, bet arī sevis lutināšana, mīlestība uz ērtībām, ēstkāres un kaislību apmierināšana. Tikai vārdos vien izteikta ticība Kristum vai lielīga patiesības zināšanu apliecināšana vēl cilvēku nepadara par kristieti. Reliģija, kas cenšas iepriecināt vienīgi acis, ausis un garšu vai atbalsta sevis saudzēšanu, nav Kristus reliģija.
Salīdzinot draudzi ar cilvēka ķermeni, apustulis atradis ļoti piemērotu ainojumu ciešajai radnieciskajai saskaņai, kādai būtu jāvalda visu Kristus draudzes locekļu starpā. Viņš raksta: “Jo arī mēs visi esam vienā garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu garu. Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, – tomēr tā pieder pie miesas. Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja. Bet, ja visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa? Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, – vai atkal [318] galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag. (..) Bet Dievs miesu ir sastādījis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu, lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu. Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.”
Un tad vārdos, kas, sākot no tās dienas līdz šim laikam vīriešiem un sievietēm ir bijis iedvesmas avots un iedrošinājums, Pāvils rāda, cik ļoti liela nozīme ir mīlestībai, kas būtu rūpīgi jākopj Kristus sekotājiem: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.”
Nav svarīgi, cik augstu amatu kāds ieņem, ja viņa sirds nav pildīta ar mīlestību pret Dievu un citiem cilvēkiem, tad tas nav īsts Kristus māceklis. Kaut arī tam būtu liela ticība un pat spēks darīt brīnumus, tomēr bez mīlestības viņa ticībai nav vērtības. Kāds var izrādīt lielu devību, bet ja viņš savu mantu nabagu uzturam izdala, vadoties no citiem motīviem [319] un ne no patiesas mīlestības, tad ar šādu rīcību Dieva labvēlību neiemantos. Savā centībā tas var mirt pat mocekļa nāvē, bet, ja šo soli neizraisa mīlestība, tad Dievs viņu uzskatīs par piekrāptu fanātiķi vai godkārīgu liekuli.
“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.” Vistīrākais prieks rodas no visdziļākās pazemošanās. Visstiprāko un cēlāko raksturu pamatakmeņi ir pacietība, mīlestība un pakļaušanās Dieva prātam.
Mīlestība “neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu”. Kristum līdzīga mīlestība citu motīviem un rīcībai atrod vislabvēlīgāko izskaidrojumu. Tā nevajadzīgi neatklāj citu kļūdas, tā kāri neklausās nelabvēlīgas baumas, bet drīzāk gan cenšas atcerēties citu labās īpašības.
Mīlestība “nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu”. Tāda mīlestība “nekad nebeidzas”. Tā nekad nevar zaudēt savu vērtību, jo tā ir Debesu īpašība. Tādas mīlestības īpašnieks to kā dārgu mantu ienesīs pa Dieva pilsētas vārtiem.
“Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”
Pazeminoties morālajam līmenim Korintas draudzē, ticīgo vidū bija cilvēki, kas atmeta atsevišķas savas ticības pamatiezīmes. Daži bija aizgājuši tik tālu, ka noliedza augšāmcelšanās mācību. Šos maldus Pāvils atspēkoja ar ļoti skaidru liecību, atsaucoties uz nepārprotamo pierādījumu, ko sniedz Kristus augšāmcelšanās. Viņš paskaidroja, ka Kristus pēc savas nāves [320] “trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem”, tika “parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi vēl ir dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam”.
Ar pārliecinošu spēku apustulis atklāja lielo augšāmcelšanās patiesību. “Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās. Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem.”
Tālāk apustulis Korintas brāļiem rakstīja par augšāmcelšanās rīta uzvaru, kad tiks uzmodināti visi aizmigušie svētie, lai mūžīgi dzīvotu kopā ar savu Kungu. “Redzi,” apustulis paskaidroja, “es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. [321] Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, ir tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? – (..) Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”
Tiešām krāšņa būs nākotnē gaidāmā uzvara! Domādams par Korintas ticīgo iespējām, apustulis tiem centās rādīt to, kas var pacelt pāri savtīgajām un jutekliskajām interesēm un sniegt dzīvē brīnišķīgo nemirstības cerību. Viņš tos sirsnīgi pamudināja būt uzticīgiem augstajam aicinājumam Kristū. “Tad nu, mani brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki tā Kunga darbā vienmēr, zinādami, ka jūsu darbs tā Kunga lietās nav veltīgs.”
Tā apustulis izšķirošā un iespaidīgā veidā pūlējās izlabot nepareizās un bīstamās mācības un paradumus, kas valdīja Korintas draudzē. Viņš izteicās skaidri un atklāti, bet vienmēr ar mīlestību. Viņa brīdinājumos un pārmetumos tiem atspīdēja gaisma no Dieva troņa, uzrādot apslēptos grēkus, kas bija aptraipījuši draudzes dzīvi. Bet kā korintieši to uzņems?
Pēc vēstules nosūtīšanas Pāvils baidījās, ka uzrakstītais var pārāk dziļi ievainot tos, kuriem viņš vēlējās palīdzēt. Viņš nepavisam nevēlējās tālāku atsvešināšanos un reizēm pat ilgojās savus vārdus atsaukt. Tie, kas, līdzīgi apustulim, ir izjutuši [322] atbildību par kādu mīļotu draudzi vai iestādi, var labāk saprast viņa nomākto garastāvokli un pašpārmetumus. Kunga kalpi, kas šajā laikā nes Dieva darba nastas, kaut cik pazīst pūles, cīņas un baiļu pilnās rūpes, ar ko nācās saskarties lielajam apustulim. Draudzē pastāvošās šķelšanās nomākts, ar nepateicību un nodevību uzņemts no dažiem, pie kuriem meklēja līdzjūtību un atbalstu, saprazdams briesmas, kas draudēja ticīgo saimei, kura savā vidū bija pieļāvusi netaisnību, spiests sniegt noteiktu, asu liecību, norājot grēku, viņš tajā pašā laikā ļoti baidījās, ka varbūt ir rīkojies pārāk bargi. Uztraukumā drebot, viņš gaidīja kādas ziņas, kā viņa vēsts būs uzņemta.