Daži no tiem, kuru balsis šajā dienā bija dzirdamas cildinot zemisku grēcinieku, pirms dažiem gadiem bija neprātīgi klieguši: “Nost ar Jēzu! Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!” Jūdi bija atteikušies pieņemt Kristu, kura dievišķi mīlošo sirdi sedza vienkāršas un bieži vien ceļa putekļiem klātas drēbes. Zem pazemīgās ārienes viņu acis nespēja saskatīt dzīvības un godības Kungu, lai gan Kristus spēks atklājās darbos, ko neviens cilvēks nespēja darīt. Bet tagad tie [151] bija gatavi kā dievu pielūgt augstprātīgu ķēniņu, zem kura krāšņajām zeltā un sudrabā rotātajām drēbēm atradās samaitāta, nežēlīga sirds.
Hērods saprata, ka nav pelnījis šo viņam adresēto slavas un goda izrādi un tomēr pieņēma ļaužu dievināšanu kā sev pienākošos. Viņa sirds strauji pukstēja priekā, un apmierināta lepnuma atspulgs pārklāja vaigu, dzirdot atskanam saucienus: “Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!”
Tad pēkšņi notika briesmīga pārmaiņa. Viņa seju pārņēma nāves bālums un izkropļoja agonija. No ādas porām izspiedās lielas sviedru lāses. Kādu brīdi tas no sāpēm un uztraukuma stāvēja kā sastindzis, bet tad, pagriezis savu zilganpelēko vaigu pret šausmu pārņemtajiem draugiem, dobjā, izmisušā balsī izsaucās: “To, kuru jūs pagodināt kā dievu, ir piemeklējusi nāve.”
Vismokošāko ciešanu pārņemts, viņš tika aiznests no dzīru un izpriecu vietas. Mirkli pirms tam tas jutās gandarīts par lielā pūļa izteikto uzslavu un pielūgsmi, bet tagad atzina, ka atrodas kāda par viņu varenāka Valdnieka rokās. Atceroties nerimstošās Kristus sekotāju vajāšanas un savu nežēlīgo pavēli nokaut nevainīgo Jēkabu, kā arī nodomu nogalināt apustuli Pēteri, to tagad mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Viņš saprata, ka vienīgi aizvainojumā un cerībās pievilta cilvēka dusmās nepamatoti bija atriebies cietuma sargiem, un juta, ka tagad Dievs izrēķinās ar viņu, šo nežēlīgo vajātāju. Viņš nerada atvieglojumu ne savām fiziskajām sāpēm, ne garīgajām mokām, un to arī negaidīja.
Hērods zināja Dieva bausli, kas saka: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” (2. Moz. 20:3), un saprata, ka, pieņemot ļaužu pielūgsmi, bija piepildījis savu netaisnības mēru un izsaucis pār sevi Jehovas taisnās dusmas. [152]
Tas pats eņģelis, kas nāca no Debesu Ķēniņa galma, lai atbrīvotu Pēteri, bija soda vēstnesis Hērodam. Eņģelis pieskārās Pēterim, lai to uzmodinātu no miega, bet pavisam citāds bija pieskāriens ļaunajam ķēniņam, pazemojot to viņa lepnumā un izsaucot pār to Visvarenā sodu. Tā, pēc Dieva atmaksājošā sprieduma, Hērods nomira lielās fiziskās un garīgās mokās.
Šai dievišķās taisnības atklāsmei bija spēcīgs iespaids uz ļaudīm. Ziņa, ka Kristus apustulis ir ticis brīnišķīgi atbrīvots no cietuma un nāves, kamēr viņa vajātājs, Dieva soda skarts, mokās nomirst, izplatījās pa visām zemēm un kļuva par līdzekli, lai daudzus vadītu pie ticības Kristum.
Kad Debesu eņģelis Filipam lika iet uz noteiktu vietu, lai sastaptos ar patiesību meklējošu cilvēku, kad tas pie Kornēlija ieradās ar vēsti no Dieva un uz nāvi notiesāto Pēteri no cietuma atkal izveda drošībā, – visi šie piedzīvojumi rāda, cik cieša savienība pastāv starp Debesīm un Zemi.
Šiem ziņojumiem par eņģeļa apmeklējumiem vajadzētu Dieva darbiniekiem sniegt spēku un drosmi. Arī šodien, tikpat patiesi kā apustuļu dienās, Debesu sūtņi pārstaigā zemes platumu un garumu, meklēdami mierināt noskumušos, pasargāt apdraudētos un mantot cilvēkus Kristum. [153] Mēs gan personīgi tos neredzam, tomēr tie ir ar mums, vadot, norādot un aizstāvot.
Ar šo kalpošanu kā ar noslēpumainu kāpņu starpniecību, Debesis tiek tuvinātas Zemei. Kamēr kāpņu pamats stingri atbalstās uz zemes, augšgals aizsniedz Bezgalīgā troni. Pa šīm spožajām kāpnēm pastāvīgi nokāpj un uzkāpj eņģeļi, pienesdami Debesu Tēvam nabago un izmisušo lūgšanas un atnesdami cilvēku bērniem svētības un cerību, drosmi un palīdzību. Šie gaismas eņģeļi ap dvēseli rada Debesu atmosfēru, paceļot mūs pretī Neredzamajam un Mūžīgajam. Ar savām dabīgajām acīm mēs viņus nevaram redzēt, jo Debesu lietas iespējams saskatīt tikai ar garīgo redzi. Un vienīgi garīgi noskaņota auss spēj sadzirdēt Debesu balsu saskaņu.
“Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” (Ps. 34:8) Dievs sūta savus eņģeļus glābt Viņa izredzētos no bēdām, pasargāt tos “no mēra, kas tumsā lien”, un “no sērgām, kas dienas vidū samaitā”. (Ps. 91:6) Atkal un atkal eņģeļi ir runājuši ar cilvēkiem, kā cilvēks runā ar savu draugu, pavadot to uz drošu vietu. Atkal un atkal eņģeļu iedvesmojošie vārdi ir atjaunojuši ticīgo pagurušo garu, pacēluši viņu prātu pāri zemes lietām, liekot tiem ticībā skatīt baltās drēbes, vainagus un uzvaras palmu zarus, ko tie saņems tad, kad stāvēs ap lielo, balto troni.
[154] Eņģeļiem ir dots uzdevums būt tuvu noguruma, ciešanu un kārdināšanu pārņemtiem cilvēkiem. Viņi bez apstājas darbojas to labā, par kuriem mira Kristus. Kad grēcinieki tiek vadīti, lai nodotos Pestītājam, eņģeļi šīs ziņas aiznes uz Debesīm, kur visi par to ļoti priecājas, kā Rakstos ir teikts, ka Debesīs ir lielāks prieks “par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūk. 15:7) Uz Debesīm tiek ziņots par katrām veiksmīgām cilvēku pūlēm izklīdināt tumsu un izplatīt atziņu par Kristu. Kad par šiem notikumiem tiek stāstīts Tēvam, līksmība pārņem visus Debesu pulkus.
Debesu varas un spēki vēro cīņu, kuru Kunga kalpi veic acīm redzami grūtos apstākļos. Kad kristieši saliedējas ap sava Glābēja karogu, lai izietu cīnīties labo ticības cīņu, tie var sasniegt jaunas uzvaras un gūt jaunus panākumus, jo pazemīgu, ticīgu Dieva bērnu rīcībā atrodas visi Debesu eņģeļi; un, kad Kunga kalpi virs zemes dzied slavas dziesmas, Debesu koris tiem pievienojas, godinot Dievu un Viņa Dēlu.
Par eņģeļu sūtību mums šodien vajadzētu būt daudz labākai izpratnei. Būtu labi atcerēties, ka Debesu būtnes sadarbojas ar katru patiesu Dieva bērnu. Lēnprātīgos un pazemīgos, kas tic un atsaucas uz Dieva apsolījumiem, pavada neredzami gaismas spēku pulki. Ķerubi un seravi, un vareni eņģeļi stāv pie Dieva labās rokas, “izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāiemanto pestīšana”. (Ebr. 1:14)