(Ap. d. 9:19-30)
[123] Pēc kristības Pāvils pārtrauca gavēni un “palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā, un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka tas ir Dieva Dēls”. Viņš droši apliecināja, ka nacarietis Jēzus ir ilgi gaidītais Mesija, kurš “miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem, un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit (..), tad visiem apustuļiem”. Un “kā pašam pēdējam,” Pāvils vēl piebilda, “Viņš parādījās arī man, kā kādam nelaikā dzimušam.” (1. Kor. 15:3-8) Viņa pravietojumu pierādījumi bija tik pārliecinoši, un visas pūles tik acīm redzami pavadīja Dieva spēks, ka jūdi jutās apmulsuši un nespēja neko atbildēt.
Ziņa par Pāvila atgriešanos jūdiem nāca kā liels pārsteigums. Viņš, kas bija gājis uz Damasku “ar augstā priestera atļauju un pilnvarām”, lai saistītu un vajātu ticīgos, tagad sludināja Evaņģēliju par krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju, stiprinādams to rokas, kas jau bija Kristus mācekļi, [124] un pastāvīgi pievezdams jaunatgrieztos tai ticībai, kurai reiz bija tik rūgti pretojies.
Agrāk Pāvils bija pazīstams kā jūdu reliģijas aizstāvis un nenogurstošs Jēzus sekotāju vajātājs. Drosme, patstāvība un neatlaidība, viņa apdāvinātība un izglītība to darīja spējīgu darboties gandrīz jebkurā jomā. Viņš varēja neparasti skaidri spriest un ar iznīcinošu sarkasmu nostādīt pretinieku neapskaužamā gaismā. Un nu jūdi redzēja šo jauno, ārkārtīgi apsološo cilvēku pievienojamies tiem, kurus viņš agrāk vajāja, un droši sludinām Jēzus vārdā.
Kaujā kritis ģenerālis ir zaudējums armijai, tomēr viņa nāve nedod papildus spēkus ienaidniekam. Turpretī, ja kāds ievērojams vīrs pievienojas pretinieka rindām, tad viņa ne tikai pietrūkst, bet tie, kam viņš pievienojās, iegūst izšķirošu pārsvaru. Kungs viegli varēja Saulu iznīcināt, kad tas atradās ceļā uz Damasku, un līdz ar to vajātāju spēki kļūtu stipri vājāki. Tomēr Dievs savā aizgādībā ne tik vien saudzēja Saula dzīvību, bet to atgrieza, tādā veidā ievērojamu cīnītāju no ienaidnieka rindām nostādot Kristus pusē. Kā prasmīgs runātājs un bargs kritiķis Pāvils ar savu neatlaidību un bezbailību bija ļoti atbilstošs pirmās draudzes vajadzībām.
Kad Pāvils Damaskā sludināja Kristu, visi, kas viņu dzirdēja, jutās uztraukti un sacīja: “Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc šo Vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?” Uz to Pāvils paskaidroja, ka viņa ticības maiņa nav notikusi impulsīvi vai fanātisma iespaidā, bet to ir izraisījuši nepārvarami pierādījumi. Pasniedzot Evaņģēliju, viņš centās izskaidrot pravietojumus, kas attiecas uz Kristus pirmo adventi. Viņš vienmēr pārliecinoši uzsvēra, ka šie pravietojumi ir burtiski piepildījušies nacarieša Jēzus dzīvē. Viņa ticības pamats bija drošais praviešu vārds.
Pāvilam turpinot uzrunāt satrauktos klausītājus, lai “tie nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva”, darot grēku nožēlai atbilstošus darbus (Ap. d. 26:20), viņš “arvien vairāk iedegās un saviļņoja jūdus, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus”. Bet daudzi apcietināja savu sirdi, atteikdamies atsaukties viņa vēstij; un drīz vien to izbrīna par Saula atgriešanos pārvērtās nevaldāmā naidā, līdzīgā tam, ar kādu tie bija vērsušies pret Kristu.
Pretestība kļuva tik nikna, ka Pāvilam vairs neatļāva turpināt darbu Damaskā. Debesu sūtnis lika tam uz kādu laiku doties prom, un viņš “aizgāja uz Arābiju” (Gal. 1:17), kur atrada drošu patvērumu.
Šeit, tuksneša vientulībā Pāvilam bija bagātīgas izdevības mierīgām studijām un pārdomām. Viņš rūpīgi pārskatīja savus pagātnes piedzīvojumus un veica pārliecinošu grēku nožēlu. Viņš Dievu meklēja no visas savas sirds, ātrāk mierā nelikdamies, līdz droši zināja, ka viņa atgriešanās ir pieņemta un grēki piedoti. Pāvils ilgojās pēc apliecinājuma, ka Jēzus būs ar viņu turpmākajā kalpošanā. Viņš iztukšoja savu dvēseli no aizspriedumiem un tradīcijām, kas līdz šim bija veidojušas viņa dzīvi, un saņēma pamācības no patiesības Avota. [126] Jēzus ar to sazinājās un nostiprināja viņa ticību, to bagātīgi apveltīdams ar gudrību un žēlastību.
Kad cilvēka prāts nāk saskarē ar Dieva prātu, paejošais ar mūžīgo, uz dvēseli, miesu un garu tiek atstāts nenovērtējams iespaids. Tāda savienība sniedz visaugstāko izglītību. Tas ir paša Kunga noteiktais attīstības veids. “Iedraudzējies taču ar Dievu” – skan vēsts cilvēcei. (Īj. 22:21)
Svinīgais uzdevums, ko Pāvils saņēma sarunā ar Ananiju, viņa sirdi nomāca ar pieaugošu smagumu. Kad pēc vārdiem: “Brāli Saul, raugies uz augšu!” Pāvils pirmo reizi ieskatījās šī dievbijīgā vīra sejā, Ananija, Svētā Gara inspirēts, tam sacīja: “Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa Vārdu!” (Ap. d. 22:14-16)
Šis aicinājums saskanēja ar paša Jēzus teikto, kurš, apstādinot Saulu ceļā uz Damasku, paziņoja: “Jo tāpēc es tev esmu parādījies, lai tu Man kalpotu un apliecinātu, kā tu Mani esi redzējis un kā Es tev parādīšos, lai tevi izglābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kuriem Es tevi sūtu atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.” (Ap. d. 26:16-18) [127]
Kad Pāvils pie sevis visu pārdomāja, viņš arvien skaidrāk saprata sava uzdevuma nozīmi, ka tas būs “pēc Dieva prāta aicināts Kristus Jēzus apustulis”, (1. Kor. 1:1) “ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts un no Dieva Tēva, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem”. (Gal. 1:1) Gaidāmā darba lielums tam lika daudz laika veltīt Svēto Rakstu studijām, lai Evaņģēliju varētu sludināt “ne ar gudriem vārdiem, lai Kristus krusts nepaliktu bez satura (..), bet gara un spēka izpausmē”, lai klausītāju ticība “nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā”. (1. Kor. 1:17; 2:4,5)
Meklējot Rakstos, Pāvils uzzināja, ka visos laikmetos starp aicinātiem nav “daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.” (1. Kor. 1:26-29) Un tā, raudzīdamies uz pasaules gudrību krusta gaismā, Pāvils “(..) negribēja neko citu zināt, kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu”. (1. Kor. 2:2) [128]
Visā savā turpmākajā kalpošanas laikā viņš skatu nekad nenovērsa no īstā gudrības un spēka Avota. Ieklausieties, kā viņš to apliecina vēl pēc daudziem gadiem: “Jo dzīvot man ir – Kristus (..)”, (Filip. 1:21) un atkal: “Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis (..), lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata, lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem.” (Filip. 3:8-11)
No Arābijas Pāvils “atgriezās atpakaļ Damaskā” (Gal. 1:17) un “droši sludināja Kunga Vārdu”. Nespēdami aizstāvēties pret viņa gudrajiem argumentiem, “jūdi nolēma viņu nonāvēt”. Lai tas neaizbēgtu, pilsētas vārti tika rūpīgi sargāti dienu un nakti. Šī krīze lika mācekļiem vēl nopietnāk meklēt Dievu; un beidzot tie viņu naktī “nolaida grozā” pāri pilsētas mūrim. (Ap. d. 9:25)
Pēc bēgšanas no Damaskas, kad bija pagājuši jau apmēram trīs gadi pēc viņa atgriešanās, Pāvils aizgāja uz Jeruzālemi. Šī apmeklējuma galvenais nolūks, kā viņš pats vēlāk paskaidroja, bija “iepazīties ar Pēteri”. (Gal. 1:18) Nonākdams pilsētā, kur kādreiz bija labi pazīstams kā “Sauls vajātājs”, [129] “viņš mēģināja piebiedroties mācekļiem, bet visi no tā bijās, neticēdami, ka viņš ir māceklis”. Tiem bija grūti atzīt, ka tik fanātisks farizejs, kas tik daudz darījis, lai postītu draudzi, varētu kļūt par patiesu Jēzus sekotāju. “Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis to Kungu un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus Vārdā.”
To dzirdot, mācekļi viņu pieņēma kā savējo, un drīz vien tiem jau bija bagātīgi pierādījumi par viņa patiesajiem kristieša piedzīvojumiem. Atrodoties pilsētā, kur dzīvoja daudzi viņa agrākie sabiedrotie, nākamais pagānu apustulis ilgojās šiem jūdu vadoņiem izskaidrot pravietojumus, kas attiecas uz Mesiju un bija piepildījušies ar Pestītāja atnākšanu. Pāvils bija pārliecināts, ka Israēla skolotāji, ar kuriem viņš reiz bija labi pazīstams, būs tikpat nopietni un godīgi kā viņš. Bet tas nebija pareizi novērtējis savu jūdu brāļu garu un, cerēdams uz viņu ātru atgriešanos, rūgti pievīlās. “Viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja , droši sludinādams tā Kunga Vārdā. Viņš runāja arī un cīnījās ar hellēnistiem”, tomēr tie, kas atradās jūdu draudzes priekšgalā, atteicās ticēt un “meklēja viņu nonāvēt”. Sirdi pildīja skumjas, un viņš labprāt būtu atdevis pat savu dzīvību, ja vien tā varētu kādu atgriezt pie patiesības. Ar nožēlu tas atcerējās savu aktīvo līdzdalību Stefana notiesāšanā uz nāvi, tāpēc tagad, ilgojoties izdzēst šo kauna traipu, kas gulēja uz nepatiesi apvainotā, viņš centās aizstāvēt patiesību, par kuru Stefans bija atdevis savu dzīvību.
Norūpējies par tiem, kas atteicās ticēt, [130] Pāvils templī lūdza Dievu, kad, kā viņš pats vēlāk liecināja, “tika garā aizrauts”; tur tam parādījās Debesu vēstnesis un sacīja: “Steidzies ātri prom no Jeruzālemes, jo viņi nepieņems liecību par Mani!” (Ap.d. 22:18)
Pāvils bija vēlējies palikt Jeruzālemē, kur varētu sastapties ar pretiniekiem. Bēgšanu viņš uzskatīja par gļēvulību, ja vien paliekot kaut dažus stūrgalvīgos jūdus varētu pārliecināt par Evaņģēlija vēsts patiesību, pat ja tas maksātu dzīvību. Tāpēc viņš iebilda: “Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz Tevi. Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.” Bet tas nebija saskaņā ar Dieva plānu, ka Viņa kalps nevajadzīgi atdotu savu dzīvību; un Debesu sūtnis atbildēja: “Dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” (Ap. d. 22:19-21)
Uzzinādami par šo atklāsmi, brāļi paātrināja Pāvila slepeno bēgšanu no Jeruzālemes, baidīdamies, ka viņu nenogalina. Tie “viņu aizveda uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu”. Pāvila aiziešana uz laiku apturēja jūdu nikno pretestību, un draudzei radās brīdis atelpai, kad daudzi pievienojās ticīgo skaitam.