[9] Draudze ir Dieva paredzēts iekārtojums cilvēku glābšanai. To organizēja kalpošanai, un tās uzdevums ir nest pasaulei Evaņģēliju. Jau no iesākuma Dievam ir bijis nodoms, lai draudze liecinātu par Viņa pilnību un visspēcību. Tās locekļiem, tiem, kurus Viņš izaicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā, ir jāatklāj Kunga godība. Draudze ir Kristus žēlastības bagātību glabātuve, lai “tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma”. (Ef. 3:10)
Raksti ziņo par daudziem brīnišķīgiem draudzei dotiem apsolījumiem. “Jo Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām.” (Jes. 56:7) “Es tos svētīšu un piešķiršu svētību arī visai savai kalna zemei, Es došu lietu savā laikā: tas būs svētības lietus. (..) Es tiem došu ražīgus un auglīgus stādus, tā ka tiem nebūs jācieš savā zemē bads un nebūs jādzird tautu ļaunprātīgie nicinājumi. Tad tie atzīs, ka Es esmu tas Kungs, viņu Dievs, un esmu kopā ar viņiem, un tie, Israēla [10] nams, ir Mana tauta, tā saka Dievs tas Kungs. Jūs esat Manas avis, Manu ganību avis, jūs, cilvēki, un Es esmu jūsu Dievs,” – tā saka Dievs tas Kungs.” (Ec. 34:26, 29-31)
“Jūs esat Mani liecinieki,” saka tas Kungs, “un jūs esat Mani kalpi, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis un pēc Manis neviena cita nebūs, vienīgi Es esmu tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja. To Es jums pasludināju un arī jums palīdzēju; to Es jums teicu, tad jums sveša Dieva vēl nebija. Jūs esat Mani liecinieki, saka tas Kungs, un vienīgi Es esmu Dievs.” “Es, tas Kungs, tevi aicināju taisnībā, ņēmu tevi pie rokas un pasargāju un tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu citām tautām, lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā.” (Jes. 43:10-12; 42:6,7)
“Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju pestīšanas dienā; Es tevi pasargāšu un celšu tevi tautai par derību, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: nāciet laukā! – bet tiem, kas sēd tumsā: nāciet gaismā! – Tie atradīs ganības jau ceļmalā un visās augstās tukšās vietās. Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās. Visi Mani kalni kļūs par ceļiem, un visi Mani ceļi būs līdzeni. (..) [11]
Gavilējiet, debesis, priecājies, zeme, un līksmojiet, jūs kalni! Jo tas Kungs ir iepriecinājis savu tautu un apžēlojies par nelaimīgajiem. Bet Ciāna žēlojas: tas Kungs mani ir atstājis, tas Kungs mani ir aizmirsis! Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā.” (Jes. 49:8-16)
Draudze ir Dieva cietoksnis, Viņa izveidota glābšanas pilsēta, kuru Kungs uztur atkritušajā pasaulē. Jebkura nodevība pret draudzi ir nodevība pret Viņu, kas cilvēci atpircis ar sava vienīgā Dēla asinīm. Jau no iesākuma uzticīgas dvēseles virs zemes nodibināja draudzi, un katrā laikmetā Kungam ir bijuši izredzēti sargi, kas snieguši noteiktu liecību sava laika paaudzei. Šie vīri nesa brīdinājuma vēstis; un, kad tos aicināja nolikt ieročus, viņu darbu uzņēmās citi. Dievs ar šiem lieciniekiem izveidoja zināmas derības attiecības, savienodams draudzi virs zemes ar draudzi Debesīs. Viņš sūtīja savus eņģeļus, lai tie kalpotu draudzei, un elles vārti to nav spējuši uzvarēt.
[12] Kungs draudzi ir uzturējis visos garajos vajāšanu, cīņu un tumsas gadsimtos. Tai pāri nav gājis neviens negaisa mākonis, uz ko Dievs savu tautu jau nebūtu sagatavojis, pret Viņa darbu nav cēlusies neviena vara, kuru Kungs nebūtu paredzējis. Viss ir noticis tā, kā Viņš to iepriekš bija noteicis. Dievs draudzi nekad nav atstājis, bet ar pravietiskiem paziņojumiem vienmēr rādījis, kas to sagaida nākotnē, un tas, ko Viņa Gars praviešiem lika pasludināt, ir piepildījies. Un visi Viņa nodomi piepildīsies arī turpmāk. Kunga likumi ir savienoti ar Viņa troni Debesīs, ko nevar iznīcināt nekāds ļaunā spēks. Patiesība ir Dieva inspirēta un sargāta, un tā beidzot gavilēs, uzvarot visu pretestību.
Garīgas tumsas gadsimtos Dieva draudze ir stāvējusi kā kalnā uzcelta pilsēta. No laikmeta uz laikmetu, mainoties daudzām paaudzēm, tās robežās ir atklājušās skaidrās Debesu mācības. Lai arī draudze nav iztikusi bez kļūdām un trūkumiem, tā tomēr allaž ir bijusi Dieva visaugstākās aizgādības objekts. Tā ir kā Viņa žēlastības darbu skatuve, kurā Kungam patīk parādīt savu sirdi pārveidojošo spēku.
Kristus kādreiz jautāja: ”Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim?” (Marka 4:30) Salīdzinājumam Viņš nevarēja izmantot pasaules valstu struktūru, un cilvēku sabiedriskajā iekārtā neatradās nekas tāds, kam to pielīdzināt. Pasaules valstis pārvalda fiziska spēka pārākums, bet no Kristus valstības katrs miesīgs ierocis, katrs piespiešanas līdzeklis tiek izslēgts. Šī valstība pastāv, lai cilvēci paceltu un padarītu cēlāku. Dieva draudze ir kā svētas dzīves galms, apgādāts ar dažādām dāvanām un nodrošināts ar Svētā Gara klātbūtni. Tās locekļiem laime jāatrod to laimē, kuriem viņi palīdz un kurus aplaimo.
Kungs ar draudzi nodomājis paveikt brīnišķīgu darbu, lai pagodinātu savu vārdu. [13] Skaists ainojums par to sniegts Ecēhiēla atklāsmē ar dziedinošo upi: “Šis ūdens tek uz rītiem, tas plūst lejup pa Jordānas līdzenumu un beigās nonāk Nāves jūrā, un, kur tas ietek, tur jūras ūdens kļūst veselīgs. Visa dzīvā radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; arī zivju bagātība būs ļoti liela, jo, kad šī upe tur nonāks, jūras ūdens kļūs veselīgs; it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība. (..) Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dziedināšanai.” (Ec. 47:8-12)
Dievs jau agrākos laikos savus ļaudis ir izlietojis, lai nestu pasaulei svētības. Senajiem ēģiptiešiem Kungs par svētību avotu padarīja Jāzepu, jo, pateicoties viņa godīgumam, tika pasargātas visu šo ļaužu dzīvības. Babilonijas galma gudro vīru glābšanai Kungs izmantoja Daniēlu. Šie aizgādības piemēri sniedz uzskatāmu mācību; tie aino garīgo labklājību, kas pasaulei tiek nodrošināta, pateicoties savienībai ar Dievu, kuru pielūdza Jāzeps un Daniēls. Un tā ikviens, kura sirdī mājo Kristus, ikviens, kas pasaulei liecina par Viņa mīlestību, darbojas kopā ar Dievu par svētību savai apkārtnei. [14] Saņemot Pestītāja žēlastību, lai to tālāk sniegtu citiem, no tādas cilvēciskas būtnes izplūst dzīvības straumes.
Kungs izvēlējās Israēla tautu, lai cilvēkiem atklātu savu raksturu. Viņš ilgojās, lai šie ļaudis pasaulē būtu kā avoti, kur smelt dzīvības ūdeni. Viņiem tika uzticētas Debesu patiesības, Dieva gribas atklāsme. Israēla valsts agrīnajās dienās pasaules tautas, piekopjot samaitātus ieradumus, bija pazaudējušas atziņu par Dievu. Kādreiz tās Viņu bija pazinušas, bet tādēļ, ka ļaudis Dievu negodāja un neizrādīja Viņam pateicību, tie savos spriedumos bija nonākuši “nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā”. (Rom. 1:21) Tomēr Dievs savā žēlastībā viņus neiznīcināja. Kungs nolēma sniegt tiem vēl vienu izdevību iepazīt Viņu ar izredzētās tautas starpniecību. Ar upuru iekārtas mācībām visu tautu priekšā vajadzēja paaugstināt Kristu, lai ļaudis, kas Viņu uzlūkotu, dzīvotu. Kristus bija visas jūdu organizācijas pamats. Visu ēnu un simbolu sistēma veidoja kompaktu pravietojumu par Evaņģēliju, priekšstatu, kurā bija ietverti atpestīšanas apsolījumi.
Bet Israēla tauta zaudēja izpratni par augstajām priekšrocībām būt kā Dieva pārstāvjiem. Tie aizmirsa Kungu un neizpildīja savu svēto sūtību. Saņemtās svētības nedeva nekādu labumu pasaulei, jo visas piešķirtās izdevības viņi izlietoja sevis pagodināšanai. Tie noslēdzās no pasaules, lai izbēgtu kārdinājumiem. Ierobežojumus, kurus Dievs bija devis, lai novērstu viņu biedrošanos ar elku kalpiem un lai tos pasargātu no pagānu ieradumiem, viņi izlietoja, lai uzceltu starpsienu starp sevi un citām tautām. [15] Tie neveltīja Dievam kalpošanu, kuru Viņš no tiem prasīja, un aplaupīja citus cilvēkus, nekļūdami par reliģisku ceļa rādītāju un svētu piemēru.
Priesteri un rakstu mācītāji nocietinājās ceremoniālajos ieradumos. Viņi bija apmierināti ar likumu reliģiju, tāpēc tiem nebija iespējams sniegt citiem dzīvību dodošās Debesu patiesības. Viņi domāja, ka pietiek ar pašu taisnību, un nevēlējās savā reliģijā ieviest kādu jaunu elementu. Dieva labvēlību uz cilvēkiem tie neuzņēma kā kaut ko neatkarīgu, bet saistīja to ar saviem nopelniem un labajiem darbiem. Ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli, nevarēja sev atrast vietu farizeju reliģijā, kas tika veidota no ceremonijām un cilvēku priekšrakstiem.
Tāpēc Dievs par Israēlu paziņoja: “Es tevi dēstīju kā labu auglīgu zaru, īstu vīnakoku. Ak, kā tu esi pārvērties par svešu meža vīnakoka atvasi!” (Jer. 2:21) “Israēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīnakoks, kas nesa savus augļus. “ (Hoz. 10:1) “Tad nu jūs, Jeruzālemes iedzīvotāji, un jūs, Jūdas vīri, spriediet tiesu starp Mani un Manu vīnadārzu! Kas tad Man vēl bija ko darīt savā vīnadārzā, ko Es nebūtu darījis? Kāpēc gan Es gaidīju, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa negaršīgas vīnogas? Es jums teikšu, ko Es darīšu ar savu vīnadārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod. – Tā Kunga Cebaota vīnadārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds. Viņš sagaida taisnu tiesu, bet redzi, izlej asinis, taisnīgumu, bet redzi, atskan vaimanas!” (Jes. 5:3-7) “Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi.” (Ec. 34:4)
Jūdu vadoņi iedomājās sevi pārāk gudrus, lai tiem būtu nepieciešama kāda pamācība, pārāk taisnus, lai ilgotos pēc pestīšanas, un pārāk ievērojamus, lai vajadzētu to godu, kas nāk no Kristus. Pestītājs novērsās no viņiem, uzticot citiem priekšrocības un darbu, kuru tie bija noniecinājuši un pret kuru bija izturējušies tik nevērīgi. Pasaulē vajadzēja atklāt Dieva godību, iepazīstināt to ar Viņa Vārdu un uzcelt Kristus valstību. Vēstij par Dieva atpestīšanas plānu bija jāizskan pilsētās un mazāk apdzīvotos apgabalos, tāpēc tagad mācekļi tika aicināti paveikt darbu, kuru jūdu vadoņi bija atstājuši novārtā.