Viņu darbi liecināja par radniecību ar to, kurš ir melis un slepkava. "Jūs esat no sava tēva - velna," turpināja Jēzus, "un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā (..). Bet Man jūs neticat, tāpēc ka Es runāju patiesību." Tieši tas, ka Jēzus tik droši runāja patiesību, bija par iemeslu, kāpēc jūdu vadoņi Viņu nepieņēma. Patiesība šos paštaisnos cilvēkus apvainoja. Patiesība atsedza maldu būtību; tā notiesāja viņu mācību un darbus, tādēļ kļuva nevēlama. Tie drīzāk bija gatavi aizvērt acis un neredzēt patiesību nekā pazemoties un atzīties, ka atrodas maldos. Viņi nemīlēja patiesību. Viņi pēc tās neilgojās, kaut arī tā bija patiesība.
"Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man?" Dienu no dienas visus šos trīs gadus Kristus ienaidnieki bija sekojuši Viņam, cenzdamies atrast kādu traipu Jēzus raksturā. Sātans un visi ļauno spēku sazvērnieki tiecās Jēzu uzvarēt, bet tie Viņā nespēja atrast neko tādu, ko varētu izlietot savā labā. Pat velni bija spiesti apliecināt: "(..) Tu esi Dieva svētais." (Marka 1:24) Debesu, visu nekritušo pasauļu un grēkā kritušo cilvēku klātbūtnē Jēzus savā dzīvē īstenoja bauslības principus. Eņģeļu, cilvēku un ļauno garu priekšā Viņš neapstrīdēts teica vārdus, kas no ikviena cita mutes būtu bijusi zaimošana: "Kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr."
Tas, ka jūdi, nevarēdami atrast pie Kristus nekādu grēku, tomēr Viņu nepieņēma, pierāda, ka tiem pašiem nebija savienības ar Dievu. Viņa Dēla sludināšanā un vēstī tie nespēja saklausīt Tēva balsi. Tie iedomājās, ka izsaka spriedumu par Kristu, bet, atmezdami Viņu, notiesāja paši sevi. "Kas no Dieva ir," sacīja Jēzus, "dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva."
Šī mācība paliek patiesa visos laikos. Daudzi, kam patīk izvairīties no atbildes, kritizēt un meklēt Svētajos Rakstos kaut ko tādu, ko varētu apšaubīt, domā, ka ar to pierāda savu patstāvīgo domāšanu un prāta asumu. Tādi iedomājas, ka tiesā Bībeli, taču patiesībā tie notiesā paši sevi un rāda, ka nav spējīgi vērtēt dievišķas izcelsmes patiesības, kas ir mūžīgas. Tāda cilvēka gars neizjūt bijību Dieva vareno atklāsmju priekšā. Tas veltīgi nodarbojas ar kļūdu meklēšanu Bībelē, ar to parādot aprobežotu un pasaulīgu dabu, kurai jau zūd spējas izjust un cienīt Dievu. Bet tas, kura sirds būs atsaukusies uz Dieva pieskārienu, tieksies pēc lietām, kas vairo dievatziņu un attīrīs un cēlinās raksturu. Kā zieds atveras pretī saulei, lai tās spožie stari to izdaiļotu visskaistākajās krāsās, tā dvēsele tieksies pretī Taisnības Saulei, lai Debesu gaisma tās raksturā ieaustu Kristus rakstura svētumu un jaukumu.
Jēzus turpināja, norādot uz kraso pretstatu starp jūdu nostāju un Ābrahāma nostāju: "Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu; un viņš to redzēja un priecājās par to."
Ābrahāms ārkārtīgi vēlējās redzēt apsolīto Pestītāju. Viņš raidīja augšup viskarstākās lūgšanas, lai pirms savas nāves skatītu Mesiju. Viņš arī redzēja Kristu. Viņam tika dāvāta pārdabiska gaisma, un viņš atzina Kristus dievišķo dabu. Ābrahāms redzēja Viņa dienu un priecājās. Viņam tika parādīts dievišķais upuris par grēku. Par šo upuri Ābrahāms saņēma uzskatāmu mācību paša piedzīvojumā, jo tam tika dota pavēle: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, (..) un upurē to tur par dedzināmo upuri." (1. Moz. 22:2) Ābrahāms uz upura altāra lika apsolījuma dēlu, dēlu, uz kuru viņš lika visas savas cerības. Kad ar paceltu nazi Ābrahāms pie altāra jau gaidīja, lai izpildītu Dieva pavēli, no Debesīm atskanēja balss: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dievu un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." (1. Moz. 22:12) Briesmīgais pārbaudījums Ābrahāmam tika uzlikts, lai viņš varētu redzēt Kristus dienu un saprast Dieva lielo mīlestību pret pasauli, tik lielu, ka, Dievs visapkaunojošākajā nāvē nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai paceltu šo zemi no posta stāvokļa.
Dievs Ābrahāmu iepazīstināja ar vislielāko mācību, kāda jebkad cilvēkam ir dota. Viņa lūgšana, kurā viņš izteica vēlēšanos pirms savas nāves skatīt Kristu, tika atbildēta. Viņš skatīja Kristu; viņš redzēja visu, ko mirstīgs cilvēks var skatīt, neaiziedams bojā. Tā kā Ābrahāms bija pilnīgi nodevies Dievam, viņš spēja saprast atklāsmi par Mesiju. Viņam tika rādīts, ka, nododams savu vienpiedzimušo Dēlu, lai glābtu grēciniekus no mūžīgās bojāejas, Dievs ir pienesis daudz lielāku un brīnišķīgāku upuri, kādu jebkad spētu pienest cilvēks.
Ābrahāma piedzīvojums atbildēja uz jautājumu: "Kādā kārtā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošām eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, mans miesas auglis par manas dvēseles grēkiem?" (Mih. 6:6,7) Ar Ābrahāma vārdiem: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls" (1. Moz. 22:8) un ar upura sagādāšanu Īzāka vietā Dievs atklāja, ka neviens cilvēks nevar izpirkt pats sevi. Pagānu upuru sistēma Dievam bija pilnīgi nepieņemama. Nevienam tēvam nevajadzēja upurēt savu dēlu vai meitu par grēku upuri. Vienīgi Dieva Dēls var uzņemties pasaules grēka nastu.
Pats piedzīvojis ciešanas, Ābrahāms spēja izprast Pestītāja upura būtību. Bet Israēls negribēja atzīt to, kas šķita tik nepatīkams viņu augstprātīgajām sirdīm. Kristus vārdi par Ābrahāmu klausītājiem neizteica neko daudz. Farizeji tajos atrada tikai jaunu pamatojumu tālākam nosodījumam. It kā gribēdami uzsvērt Jēzus neprātu, tie ar izsmieklu atcirta: "Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrahāmu redzējis?"
Ar augstu cēlumu Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es."
Visi klātesošie apklusa. Mozum kādreiz atklāto Dieva vārdu, kas izteica mūžīgās klātbūtnes jēdzienu, šis Galilejas Mācītājs tagad minēja kā savu. Viņš pasludināja, ka ir mūžīgi Esošais, Tas, kas apsolīts Israēlam, "kā izcelsme meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos." (Mih. 5:1)
Atkal priesteri un rakstu mācītāji nosauca Jēzu par Dieva zaimotāju. Uzsvērtā liecība, ka Viņš ir viens ar Dievu, jau agrāk tos tā uztrauca, ka tie gribēja Viņam atņemt dzīvību, un dažus mēnešus vēlāk tie skaidri teica: "Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt ar akmeņiem, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu." (Jāņa 10:33) Tādēļ, ka Viņš bija un arī pats sevi nosauca par Dieva Dēlu, tie apņēmās Viņu nogalināt. Tagad jau daudzi cilvēki, atbalstot priesterus un rakstu mācītājus, paņēma akmeņus, lai mestu uz Viņu. "Bet Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa ārā."
"Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma." (Jāņa 1:5)
"Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņa mācekļi Viņam jautāja: "Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?" Jēzus atbildēja: "Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki; bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā (..). To sacījis, Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm un sacīja viņam: "Ej, mazgājies Ziloas dīķī!" Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs."
Jūdu vidū valdīja uzskats, ka sods par grēkiem tiek saņemts jau šinī dzīvē. Katras bēdas vai nelaimi uzskatīja kā sodu par kādu vai nu paša cietēja vai viņa vecāku darītu ļaunu darbu. Ir gan taisnība, ka visas ciešanas ceļas no Dieva likumu pārkāpšanas, bet šī patiesība tika stipri sagrozīja. Sātans, grēka un visa ļaunuma ierosinātājs, panāca, ka uz slimībām un nāvi cilvēki raudzījās kā uz Dieva sūtītu, patvaļīgi uzliktu sodu par grēkiem. Tādēļ, ja cilvēkam uzbruka lielas bēdas vai nelaime, tās papildināja smagā apziņa, ka ļaudis viņu uzskata par lielu grēcinieku.
Tā jūdiem tika sagatavots ceļš, lai viņi atmestu Jēzu. Viņu, kas "nesa mūsu sērgas un ciešanas", jūdi turēja "par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu", par tādu "kura priekšā aizklāja vaigu". (Jes. 53:4,3)
Dievs bija devis mācību, lai novērstu tādas domas. Ījaba dzīves stāsts rādīja, ka ciešanas rada sātans, bet Dievs valda pār tām žēlastības nolūkos. Bet Israēls nesaprata šo mācību. Atmezdami Kristu, jūdi atkārtoja tos pašus maldus, par kuriem Dievs bija norājis Ījaba draugus.
Jūdu uzskatam par grēka un ciešanu attiecībām piekrita arī Kristus mācekļi. Viņu maldus izkliedēdams, Jēzus neizskaidroja šī cilvēka ciešanu iemeslu, bet atklāja savu nodomu šī cilvēka dzīvē. Šeit jāparādās Dieva darbam. "Kamēr Es esmu pasaulē," Viņš sacīja, "Es esmu pasaules gaisma." Tad, svaidījis neredzīgā acis, Pestītājs aizsūtīja to mazgāties Ziloas dīķī, un viņa redze tika atjaunota. Tā Jēzus praktiskā veidā atbildēja uz mācekļu jautājumu, kā Viņš vienmēr atbildēja uz visiem aiz ziņkārības uzstādītajiem jautājumiem. Mācekļi nebija aicināti iztirzāt, kas ir grēkojis vai nav grēkojis, bet gan izprast Dieva spēku un žēlastību, kas aklajam atver acis. Bija skaidrs, ka dziedināšanas spēja nepiemita ne mālam, ne arī dīķim, kur aklais tika aizsūtīts mazgāties; spēks nāca no Kristus.
Farizeji nevarēja nebrīnīties par šo dziedināšanu. Taču naids tos piepildīja vairāk nekā jebkad agrāk, jo brīnums bija izdarīts sabata dienā.
Jaunā cilvēka kaimiņi un tie, kas viņu agrāk bija pazinuši kā aklu, vaicāja: "Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja?" Tie uz viņu noskatījās ar šaubām, jo, kad neredzīgā acis tika atvērtas, izmainījās un gaišāka kļuva visa sejas izteiksme, un tas izskatījās kā cits cilvēks. Ļaudis cits citam uzdeva vienu un to pašu jautājumu. Daži sacīja: "Viņš tas ir", citi turpretī: "Nē, bet viņš tam līdzīgs." Neizpratni izkliedēja pats lielās svētības saņēmējs, apstiprinot: "Es tas esmu." Tad viņš tiem pastāstīja par Jēzu un par to, kādā veidā ticis dziedināts. Tie jautāja tālāk: "Kur Viņš ir?" bet cilvēks atbildēja: "Es nezinu."