Bet pat šīs pūles var būt nesekmīgas. "Tad," sacīja Jēzus, "pieaicini vēl vienu vai divus." Varbūt, ka kopīgā ietekme uzvarēs tur, kur vienam panākumu nebija. Nebūdami iesaistīti šajā lietā, viņi vairāk spēs būt taisnīgi, un tas piešķirs lielāku nozīmi viņu padomam vainīgajam.
Ja viņš tos neklausa, tad, un ne agrāk, problēma jādara zināma visai ticīgo kopai. Lai draudzes locekļi kā Kristus pārstāvji vienojas lūgšanā un mīlestībā lūdz, lai vainīgais labotos. Svētais Gars runās ar savu kalpu starpniecību, lūgdams nomaldījušos atgriezties pie Dieva. Gara iedvesmots, apustulis Pāvils saka: "(..) it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus vārdā: Ļaujieties salīdzināties ar Dievu!" (2. Kor. 5:20) Kas atraida arī šo kopīgo samierināšanas mēģinājumu, tas sarauj saites, kuras vieno ar Kristu, un tādā veidā pats nošķiras no draudzes sadraudzības. "Uz priekšu," sacīja Jēzus, "turi viņu par pagānu un muitnieku." Tomēr viņu nevajag uzskatīt kā atšķirtu no Dieva žēlastības. Lai bijušie brāļi viņu nenicina un nenievā, bet izturas ar maigumu un līdzcietību kā pret vienu no pazudušajām avīm, ko Kristus vēl cenšas atvest uz savu ganāmpulku!
Kristus norādījumi par izturēšanos pret tiem, kas nomaldījušies, sevišķā veidā atkārto ar Mozus starpniecību sniegto mācību Israēlam: "Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī, bet, pamācīdams pamāci savu tuvāko, lai tev nav viņa dēļ jānes grēks." (3. Moz. 19:17) Tas ir, ja kāds neņem vērā Kristus uzlikto pienākumu censties atgriezt tos, kas ir maldos un grēkā, viņš kļūst par grēka līdzdalībnieku. Par ļaunumu, kuru ir iespējams novērst, mēs esam tikpat atbildīgi, cik atbildīgi būtu, ja tā būtu rīkojušies paši.
Netaisnība jāuzrāda pašam netaisnības darītājam. Mēs nedrīkstam to padarīt par savstarpējas iztirzāšanas vai kritikas priekšmetu; pat pēc tam, kad tas ir pateikts draudzei, mēs nedrīkstam to atstāstīt citiem. Kristiešu kļūdu zināšana neticīgajai pasaulei būtu vienīgi par klupšanas akmeni, un kavēšanās pie šīm lietām arī mums pašiem var nākt tikai par sliktu, jo šādu pārdomu rezultātā mēs izmaināmies. Ja mēs centīsimies labot kāda brāļa maldus, Kristus Gars mūs skubinās, cik vien iespējams, aizsargāt viņu no viņa paša brāļu kritikas un vēl daudz vairāk no neticīgās pasaules nosodījuma. Mēs paši esam maldīgi, un mums nepieciešama Kristus žēlastība un piedošana; un tieši tāpat, kā mēs gribam, lai Viņš izturas pret mums, Viņš mums pavēl izturēties citam pret citu.
"Ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī Debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī Debesīs." Jūs darbojaties kā Debesu sūtņi, un jūsu darba iznākumam ir mūžības vērtība.
Bet mums šī lielā atbildība nav jānes vieniem pašiem. Visur, kur Kristus vārdam paklausa no sirds, arī Viņš pats ir klāt. Viņš ir klāt nevien draudzes sanāksmēs, bet visur, kur Viņa vārdā sapulcējas mācekļi, kaut arī to ir maz. Viņš saka: "Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos."
Sacīdams "Mans Debesu Tēvs", Jēzus mācekļiem atgādina, ka savā cilvēciskumā Viņš ir saistīts ar tiem, dalās viņu pārbaudījumos un jūt līdzi ciešanās, tomēr, pateicoties dievišķajai dabai, vienmēr paliek vienots ar Mūžīgā troni. Brīnišķīgs iedrošinājums! Debesu būtnes apvienojas ar cilvēkiem līdzjūtībā un darbā, lai glābtu tos, kas pazuduši. Viss Debesu spēks tiek dots, lai apvienotos ar cilvēku spējām dvēseļu aicināšanā pie Kristus.