Mat. 17:22-27; 18:1-20; Marka 9:30-50; Lūk. 9:46-48
[432] Atgriezies Kapernaumā, Jēzus negāja uz labi pazīstamajām vietām, kur Viņš bija mācījis ļaudis, bet kopā ar mācekļiem klusi sameklēja kādu māju, kurai bija jākļūst par Viņa pagaidu mitekli. Galilejas darbības posma atlikušajā laikā Viņš vēlējās vairāk mācīt savus mācekļus nekā darboties ļaužu masu labā.
Ceļojot pa Galileju, Kristus atkal mēģināja sagatavot mācekļus gaidāmajiem notikumiem. Jēzus stāstīja, ka Viņam jāiet uz Jeruzālemi, jātiek tur nonāvētam un jāceļas atkal augšā. To Pestītājs vēl papildināja ar dīvaino un svinīgo paziņojumu, ka Viņš tikšot nodots savu ienaidnieku rokās. Tomēr arī tad mācekļi Viņa vārdus nesaprata. Kaut gan pār tiem klājās lielu bēdu ēna, viņu sirdī vietu atrada sāncensības gars. Tie strīdējās savā starpā, kurš no viņiem būtu jāuzskata par lielāko nākamajā valstībā. Šo strīdu tie centās no Jēzus noslēpt, tāpēc negāja kā parasti Viņam cieši līdzās, bet kavējās aiz muguras, tā ka, ienākot Kapernaumā, Viņš tiem atradās labu gabalu priekšā. Jēzus lasīja savu sekotāju domas, un Viņš ļoti vēlējās sniegt kādu padomu un tos pamācīt. Tomēr Viņš nogaidīja klusāku brīdi, kad mācekļu sirdis būtu atvērtas Viņa vārdu uzņemšanai.
Drīz pēc tam, kad tie bija sasnieguši pilsētu, pie Pētera atnāca tempļa nodokļa iekasētāji un jautāja: "Vai jūsu mācītājs nodokli nemaksā?" Šis nodoklis nebija pilsonisks, bet reliģisks maksājums tempļa uzturēšanai, ko ikvienam jūdam vajadzēja kārtot katru gadu. Atteikšanās maksāt nodokli tiktu uzskatīta par neuzticību pret dievnamu, rabīnu vērtējumā - par vissmagāko grēku. Pestītāja nostāja pret rabīnu likumiem un Viņa atklātais pārmetums tradīciju aizstāvjiem deva ieganstu apsūdzībai, ka Viņš grib izjaukt kalpošanu templī. Tādēļ tagad ienaidnieki saskatīja izdevību Viņam celt neslavu. Dievnama nodokļa iekasētājā tie atrada uzticamu sabiedroto.
Pēteris nodokļa iekasētāja jautājumā saklausīja mājienu uz Kristus lojalitāti pret dievnamu. Degdams par sava mācītāja godu, tas, Viņam neko neprasīdams, steidzīgi atbildēja, ka Jēzus nodokli maksās.
Bet Pēteris tikai pa daļai nojauta jautātāja nolūku. Bija vairākas ļaužu šķiras, kuras uzskatīja par atbrīvotām no nodokļa maksāšanas. Mozus laikos, kad levītus nošķīra kalpošanai svētnīcā, tiem nedeva nekādu mantojumu. Kungs sacīja: "Levija ciltij nav nekādas kopējas daļas ar saviem brāļiem attiecībā uz vispārējo dzimtas īpašuma tiesu; tas Kungs ir viņu mantība". (5. Moz. 10:9) Kristus dienās priesterus un levītus aizvien uzskatīja par sevišķi nošķirtiem dievnamam un neprasīja, lai tie maksātu ikgadējo nodokli tā uzturēšanai. Arī pravieši bija atbrīvoti no šīs maksas. Prasīdami nodokli no Jēzus, rabīni neņēma vērā to, ka Viņš pretendē uz pravieša vai mācītāja tiesībām, un izturējās pret Viņu kā pret jebkuru vienkāršu cilvēku. Viņa atteikšanās maksāt nodokli tiktu izskaidrota kā neuzticība pret dievnamu, kamēr, no otras puses, maksāšana būtu attaisnojums viņa neatzīšanai par pravieti.
Vēl tikai pirms neilga laika Pēteris bija atzinis Jēzu par Dieva Dēlu, bet tagad palaida garām izdevību izcelt sava Kunga personības lomu. Atbildot nodokļa iekasētājam, ka Jēzus nodokli maksās, viņš īstenībā bija apstiprinājis nepareizo izpratni par Jēzu, ko centās izplatīt priesteri un vadītāji.
Pēterim ienākot namā, Pestītājs nepieminēja to, kas bija noticis, bet jautāja: "Kā tev šķiet, Sīmani? No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem dēliem, vai no svešiniekiem?" Pēteris atbildēja: "No svešiniekiem." Tad Jēzus uz to sacīja: "Tātad pašu bērni ir svabadi." Kamēr valsts pilsoņiem ir uzlikts nodoklis ķēniņa uzturēšanai, paša valdnieka bērni no tā ir atbrīvoti. Tā arī no Israēla, kas sevi apliecināja par Dieva tautu, tika prasīts atbalstīt dievkalpošanu, bet Jēzum, Dieva Dēlam, šāda pienākuma nebija. Ja priesteri un levīti bija atbrīvoti tikai saistību dēļ ar dievnamu, tad jo vairāk Tas, kuram dievnams bija Tēva nams.
Ja Jēzus nodokli būtu nomaksājis bez iebilduma, Viņš tiešām būtu apstiprinājis šīs prasības pareizību un tādā veidā noliedzis savu dievišķo izcelsmi. Bet, uzskatīdams par vajadzīgu šo prasību izpildīt, Viņš tomēr noraidīja tās nepareizo pamatojumu. Sagādājot līdzekļus nodokļa nomaksai, Viņš pierādīja savu dievišķo dabu. Tagad atklājās, ka Viņš ir viens ar Dievu un tāpēc nav pakļauts nodoklim kā vienkāršs pavalstnieks.
"Ej uz jūru," Viņš pavēlēja Pēterim, "un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par Mani un par sevi!"
Kaut gan Jēzus savu dievišķo dabu bija ietērpis cilvēka miesā, šajā brīnumdarbā Viņš parādīja savu godību. Bija acīmredzams, ka tas bija Viņš, kas ar Dāvida starpniecību pasludināja: "Jo Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos (..). Ja Man gribētos ēst, tas Man nebūtu tev jāsaka, jo Man pieder pasaule un viss tās pilnums." (Ps. 50:10-12)
Tobrīd, kad Jēzus skaidri parādīja, ka maksāt nodokli nav Viņa pienākums, Viņš ar jūdiem neielaidās strīdā par šo lietu, jo tie Viņa vārdus tikai sagrozītu un vērstu pret Viņu. Lai neradītu aizvainojumu par nodokļa nemaksāšanu, Viņš darīja to, ko pēc taisnības neviens no Viņa nevarēja prasīt. Šī mācība bija ļoti vērtīga Viņa mācekļiem nākotnē. Drīz vajadzēja notikt krasām pārmaiņām viņu attieksmē pret dievkalpošanu templī, un Kristus tos mācīja bez vajadzības nepretoties pastāvošajai kārtībai. Cik vien iespējams, tiem bija jāizvairās radīt citiem iespēju nepareizi izskaidrot viņu ticību. Kaut gan kristieši nevar upurēt nevienu patiesības principu, viņiem jācenšas izvairīties no sadursmēm vienmēr, kad tas ir iespējams.
Kad Pēteris bija aizgājis uz jūru un Kristus ar pārējiem mācekļiem palika namā vieni, Viņš, tos sapulcinājis, jautāja: "Par ko jūs runājāt ceļā?" Jēzus klātbūtne un Viņa jautājums lietu nostādīja gluži citādā gaismā, nekā tas likās tad, kad viņi par to strīdējās ceļā. Kauns un sevis nosodīšana lika tiem ciest klusu. Jēzus bija stāstījis, ka Tam jāmirst viņu labā, un viņu patmīlīgā godkārība bija nožēlojamā pretstatā ar Viņa nesavtīgo mīlestību.
Kad Jēzus mācekļiem stāstīja, ka Viņš tiks sodīts ar nāvi un pēc tam celsies augšā, Viņš mēģināja izraisīt sarunu par viņu gaidāmo lielo ticības pārbaudījumu. Ja tie būtu gatavi uzņemt to, ko Viņš vēlējās darīt zināmu, viņi būtu pasargāti no rūgtām ciešanām un izmisuma. Viņa vārdi tiem nestu iepriecu smagā zaudējuma un vilšanās stundā. Bet, lai arī cik skaidri Jēzus bija pateicis, kas Viņu gaida, pieminēdams drīzumā paredzamo ceļojumu uz Jeruzālemi, mācekļos no jauna pamodās cerība par valstības uzcelšanu. Tas arī izraisīja strīdu par to, kuram būtu jāieņem augstākie amati. Kad Pēteris pārnāca no jūras, mācekļi viņam pastāstīja par Pestītāja jautājumu, un tad beidzot kāds uzdrošinājās jautāt Jēzum: "Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?"
Jēzus sapulcēja ap sevi visus mācekļus un sacīja: "Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps." Šajos vārdos bija tāds svinīgums un tāds iespaidīgums, kuru mācekļi ne tuvu neizprata. To, ko Kristus saskatīja, tie nespēja uztvert. Tie neizprata Kristus valstības būtību, un šī nezināšana un neizpratne bija neapšaubāms viņu sāncensības iemesls. Bet īstais iemesls slēpās dziļāk. Izskaidrodams valstības būtību, Kristus uz laiku būtu varējis viņu nesaskaņas apslāpēt, tomēr tas neskartu strīda cēloni. Pat pēc tam, kad tie būtu saņēmuši vispilnīgākās zināšanas, jautājums par pirmo vietu varēja atjaunot nemieru. Tas radītu grūtības draudzē pēc Kristus aiziešanas. Cīņu par augstāko vietu radīja tas pats gars, kas sākumā izraisīja lielo cīņu Debesīs un kas lika Kristum nākt no Debesīm, lai šeit mirtu. Kristus gara skata priekšā parādījās Lucifers, "ausekļa dēls", kas krāšņumā pārspēja visus ap troni esošos eņģeļus un atradās vistuvāk Dieva Dēlam. Lucifers bija teicis: "Es būšu kā pats Visaugstākais." (Jes. 14:12,14) Šī pašpaaugstināšanās vēlme izraisīja karu Debesu pagalmos, un no turienes tika izraidīti Dieva eņģeļu pulki. Ja Lucifers tiešām būtu vēlējies līdzināties Visaugstākajam, viņš nekad nebūtu pametis tam ierādīto vietu Debesīs, jo Visaugstākā gars izpaužas nesavtīgā kalpošanā. Lucifers iekāroja Dieva varu, bet ne Viņa raksturu. Viņš sev meklēja visaugstāko vietu, un ikviena būtne, kuru mudina viņa gars, darīs to pašu. Tādejādi nenovēršama būs atsvešināšanās, nesaskaņas un ķildas. Vara kļūs par stiprākā laupījumu. Sātana valstība ir varmācības valstība, tajā cits citu uzskata par šķērsli savu panākumu ceļā vai arī izmanto kā akmeni, uz kura pakāpties, lai sasniegtu augstāku stāvokli.
Lucifers par visiekārojamāko uzskatīja Dieva godu, turpretī paaugstinātais Kristus pats "sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei." (Filip. 2:7,8) Tagad krusts jau atradās Viņam tieši priekšā, bet Viņa paša mācekļi bija tā aizņemti ar pašlabuma, šī sātana valstības principa meklēšanu, ka tie nespēja just līdzi savam Kungam, nedz arī saprast Viņu, kad Viņš runāja par savu pazemošanos viņu labā.
Ļoti smalkjūtīgi, tomēr ar svinīgu uzsvaru, Jēzus mēģināja ļaunumu novērst. Viņš atklāja Debesu valstībā valdošo principu un mērauklu, ar ko noteikt patiesu lielumu. Tie, kurus dzen lepnums un slavas kāre, vairāk domā par sevi un iegūstamo algu nekā par to, kā atlīdzināt no Dieva saņemtās dāvanas. Viņiem nebūs vietas Debesu valstībā, jo tie ir kļuvuši par sātana sabiedrotajiem.
Pirms pagodināšanas vispirms nepieciešama pazemība. Augstam amatam cilvēku vidū Debesis izraugās darbinieku, kas līdzīgi Jānim Kristītājam ieņem pieticīgu vietu Dieva priekšā. Visvienkāršākais māceklis Dieva darbā ir visspējīgākais. Debesu būtnes var sadarboties ar to, kas netiecas pēc sava goda, bet pēc dvēseļu glābšanas. Kas visdziļāk izjūt vajadzību pēc dievišķās palīdzības, tas lūgs par to, un Svētais Gars liks nākt gaismai no Jēzus, kas stiprinās un cels augšup dvēseli. Pēc satikšanās ar Jēzu Viņš izies darbā to ļaužu labā, kas iet bojā savos grēkos. Viņš būs svaidīts savam uzdevumam un gūs panākumus tur, kur daudzi izglītotie un gudrie cietīs neveiksmi.