Pēc Pētera izteiktās liecības Jēzus pavēlēja mācekļiem, lai tie nevienam nesaka, ka Viņš ir Kristus. Šī pavēle tika dota rakstu mācītāju un farizeju noteiktās opozīcijas dēļ. Turklāt ļaudīm un pat mācekļiem bija nepareizs priekšstats par Mesiju, tādēļ atklāta Viņa izsludināšana nedotu tiem patiesu izpratni par Viņa raksturu vai darbu. Bet dienu no dienas, atklājoties kā Pestītājs, Viņš tiem vēlējās atstāt pareizu iespaidu par sevi kā Mesiju.
Mācekļi joprojām gaidīja, ka Kristus sāks valdīt kā laicīgs valdnieks. Tie cerēja, ka Viņš vienmēr nepaliks nabadzībā un ēnā, bez slavas un goda, ka tuvojas laiks, kad Jēzus tomēr uzcels valstību, kaut arī tik ilgi slēpj savu nodomu. Mācekļiem nekad nenāca prātā, ka priesteru un rakstu mācītāju ienaids netiks uzvarēts, ka no Kristus atteiksies Viņa tauta, ka tā Viņu notiesās un piesitīs krustā kā ļaundari. Bet tumsības varas stunda tuvojās, un Jēzum vajadzēja tiem atvērt acis skaidrai izpratnei par gaidāmo cīņu. Paredzēdams pārbaudījumus, Viņš jutās noskumis.
Līdz šim Kristus atturējās darīt mācekļiem zināmu kaut ko, kas saistījās ar Viņa ciešanām un nāvi. Sarunā ar Nikodēmu Viņš gan bija teicis: "Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātiek paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību." (Jāņa 3:14,15) Bet mācekļi to nedzirdēja, un, ja arī būtu dzirdējuši, tie nebūtu sapratuši. Tomēr tagad, tik ilgi staigājuši kopā ar Jēzu, klausījušies Viņa vārdus un vērojuši darbus, tie, neskatoties uz Jēzus ārēji redzamo pazemību un priesteru un tautas opozīciju, spēja pievienoties Pētera liecībai: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Tagad bija pienācis laiks atvilkt nezināmās nākamības priekškaru. "No tā laika Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstajiem priesteriem, un rakstu mācītājiem un tikt nokautam un trešajā dienā celties augšā."
Mācekļi klausījās un savās bēdās un pārsteigumā nespēja pateikt ne vārda. Kristus taču bija pieņēmis Pētera apliecinājumu, ka Viņš ir Dieva Dēls, tādēļ pavisam neizprotama šķita runāšana par ciešanām un nāvi. Pēteris nespēja nociesties, neko neteicis. Viņš satvēra savu Kungu, it kā gribēdams Viņu atturēt no draudošā briesmīgā likteņa, un izsaucās: "Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!"
Pēteris Kungu mīlēja, bet Jēzus neizteica atzinību par veidu, kādā tas vēlējās Viņu pasargāt no ciešanām. Pētera vārdi nebija tādi, kas varētu Jēzu iepriecināt un stiprināt gaidāmajā lielajā pārbaudījumā. Tie nebija saskaņā ar Dieva žēlastības nodomu šinī pazudušajā pasaulē, nedz arī ar sevis upurēšanas mācību, kuru Jēzus centās atklāt ar savu personīgo priekšzīmi. Pēteris Kristus darbā negribēja redzēt krustu. Ietekme, kādu varētu atstāt viņa vārdi, bija tiešs pretstats tam, ko Kristus vēlējās, lai Viņa sekotāji atcerētos, tādēļ Pestītājs bija spiests izteikt vienu no visbargākajiem rājieniem, kāds jebkad nācis pār Viņa lūpām: "Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk."
Sātans mēģināja Jēzu padarīt mazdūšīgu un novērst no Viņa uzdevuma, un Pēteris savā aklajā mīlestībā izteica šo kārdinājumu. Šīs domas autors bija visa ļaunuma lielkungs. Aiz šī straujā lūguma slēpās viņa paskubinājums. Tuksnesī sātans Kristum bija piedāvājis varu pār pasauli ar nosacījumu, ka jāatsakās no pazemojuma un upura ceļa. Tagad viņš ar šo pašu kārdinājumu uzbruka māceklim. Viņš centās piesaistīt Pētera skatienu zemes godībai, lai tas neredzētu krustu, uz kuru Jēzus gribēja vērst viņa uzmanību. Tā, izmantojot Pēteri, sātans no jauna uzbruka ar kārdināšanu Jēzum. Bet Pestītājs to neņēma vērā. Viņš domāja par savu mācekli. Sātans bija nostājies starp Pēteri un viņa Kungu, lai mācekļa sirdi neaizkustinātu doma, cik ļoti Kristus pazemosies viņa dēļ. Kristus vārdi netika adresēti Pēterim, bet teikti tam, kas viņu centās atšķirt no Glābēja. "Atkāpies no Manis, sātan!" Neiejaucies starp Mani un Manu nomaldījušos kalpu! Ļauj Man nostāties aci pret aci ar Pēteri, lai Es viņam varu atklāt savas mīlestības noslēpumu!
Tas, ka Kristus ceļš zemes virsū ved cauri grūtībām un pazemojumiem, Pēterim bija rūgta mācība, ko viņš apguva lēni. Māceklis baidījās no iespējamām ciešanām kopā ar Kungu. Tomēr ar šo ciešanu svētībām viņam bija jāiepazīstas tieši uguns cepļa karstumā. Daudz, daudz vēlāk, kad viņa rosīgo augumu jau bija saliekusi darba un gadu nasta, viņš rakstīja: "Mīļie, nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties." (1. Pēt. 4:12,13)
Tālāk Jēzus mācekļiem skaidroja, ka Viņa pašaizliedzīgā dzīve ir paraugs tam, kādai jābūt viņu dzīvei. Līdz ar mācekļiem saaicinājis tuvumā stāvošos ļaudis, Viņš sacīja: "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man." Jēdziens par krustu saistījās ar Romas varu. Tas bija visnežēlīgākais nāvessoda izpildīšanas veids. Nekrietnākajiem noziedzniekiem krustu uz soda izciešanas vietu lika nest pašiem. Bieži, kad tas tika uzlikts uz pleciem, viņi izmisīgi pretojās, līdz tos savaldīja un moku rīku uzsēja viņiem uz muguras. Bet Jēzus saviem sekotājiem pavēlēja krustu uzņemties labprātīgi. Mācekļiem Viņa vārdi, kaut arī neskaidri nojausti, norādīja uz pakļaušanos visrūgtākajiem pazemojumiem, padodoties ciešanām līdz pat nāvei. Vēl pilnīgāku sevis nodošanu Kristus nespēja izteikt vārdos. Bet visu to Jēzus uzņēmās cilvēku dēļ. Viņš neilgojās pēc Debesīm, kamēr mēs bijām pazuduši. Debesu pagalmus Kungs apmainīja pret pārmetumu un uzbrukumu pilnu dzīvi un apkaunojošu nāvi. Viņš, būdams neizsakāmi bagāts, kļuva nabags, lai caur Viņa nabadzību mēs kļūtu bagāti. Mums jāseko pa Viņa iemīto taku.
Mīlestība pret dvēselēm, par kurām Kristus nomiris, nozīmē sava es krustā sišanu. Katram Dieva bērnam turpmāk būtu sevi jāuzskata par locekli ķēdē, kas nolaista, lai glābtu pasauli, par vienotu ar Kristu Viņa žēlastības plānā, par tādu, kas iziet līdz ar Viņu meklēt un glābt pazudušos. Kristietim vienmēr jāapzinās, ka viņš ir svētījies Dievam un ka viņam savā raksturā jāatklāj pasaulei Kristus. Jēzus dzīvē redzamajai sevis upurēšanai, līdzjūtībai un mīlestībai no jauna jāparādās to dzīvē, kas darbojas Dieva lietas labā.
"Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs." Egoisms ir nāve. Neviens ķermeņa orgāns nevarētu dzīvot, ja tas savu kalpošanu norobežotu tikai ar sevi. Sirds, atsakoties raidīt dzīvību uzturošās asinis uz rokām un galvu, drīz vien zaudētu savu spēku. Līdzīgi mūsu asinīm Kristus mīlestība caurstrāvo visu Viņa garīgo miesu. Būdami šīs miesas locekļi, mēs esam saistīti cits ar citu, tādēļ katra dvēsele, kas atsakās kalpot, iet bojā. "Jo, ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?" jautāja Jēzus.
Pāri tagadējai nabadzībai un pazemojumam Viņš mācekļiem norādīja uz savu nākšanu godībā, ne šīs zemes troņa spožumā, bet ar dievišķu godību un Debesu pulku pavadībā. Jēzus sacīja, ka tad "Viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem", un iedrošināja tos ar apsolījumu: "Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, iekams tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam savā godībā."
Bet mācekļi neizprata Viņa vārdus. Godība likās tik tālu. Viņu acis bija pievērstas tuvplānā redzamajai ikdienai - zemes dzīves nabadzībai, pazemojumiem un ciešanām. Vai tiem būtu jāatsakās no savām spožajām cerībām uz Mesijas valstību? Vai tie savu Kungu nekad neredzēs uz Dāvida goda krēsla? Vai tas varētu būt, ka Kristum jādzīvo kā vienkāršam bezpajumtes ceļiniekam, nicinātam, atraidītam un apkaunotam? Viņu sirdis nospieda skumjas, jo tie mīlēja savu Kungu. Nomāca arī šaubas, jo tas tiešām šķita neaptverami, ka Dieva Dēlam būtu jāpadodas tādam nožēlojamam pazemojumam. Tie neizpratnē jautāja, kāpēc Viņam brīvprātīgi jādodas uz Jeruzālemi, lai tur izjustu tādu izturēšanos, kā Viņš to bija raksturojis? Kā Viņš varēja padoties liktenim un atstāt tos taustāmies vēl lielākā tumsā kā pirms savas atnākšanas?
Mācekļi sprieda, ka Filipa Cezarejas apgabalā Kristus nav aizsniedzams ne Hērodam, ne Kajafam. Viņam te nebūtu ko baidīties ne no jūdu ienaida, ne no romiešu varas. Kādēļ nedarboties šeit, tālāk prom no farizejiem? Kāpēc Viņam pašam doties nāvē? Ja Kristum jāmirst, kā tad lai uzceļ Viņa valstību, turklāt tik stipru, ka elles vārti to nespēs uzvarēt? Tas mācekļiem tiešām bija noslēpums.
Patlaban tie ceļoja gar Galilejas jūras krastiem pretī pilsētai, kurā vajadzēja izbeigties visām viņu cerībām. Viņi neuzdrošinājās runāt Kristum pretī, tomēr savā starpā klusinātā, skumjā tonī sprieda par to, ko nesīs nākotne. Pat savās šaubās un neizpratnē tie vēl turējās pie domas, ka varbūt kāds neparedzēts šķērslis novērsīs ļauno likteni, kas, šķiet, gaidīja viņu Kungu. Tā viņi bēdājās un šaubījās, cerēja un baiļojās sešas garas, drūmas dienas.