Mat. 16:13-28; Marka 8:27-38; Lūk. 9:18-27
[410] Kristus darbs zemes virsū steidzās pretī nobeigumam. Jēzus priekšā spilgtā rakstā vērpās ainas, kurām pretī veda Viņa soļi. Jau pirms Pestītājs nāca uz zemi kā cilvēks, Viņš visā pilnībā pārredzēja ceļu, kas Viņam ejams, lai glābtu pazudušos cilvēkus. Ikviens skaudro sāpju dūriens, kas plosīja Viņa sirdi, apkaunojums, kas tika mests uz Viņa galvas, katrs trūkums, kas bija jāpanes, tika atklāts Viņa skatam vēl pirms Pestītājs nolika savu ķēnišķīgo kroni un apģērbu un nokāpa no troņa, lai savu dievišķo būtību ietērptu cilvēka miesā. Viņa acu priekšā skaidri iezīmējās ceļš no silītes līdz Golgātai. Viņš zināja, kādas mokas būs jāizcieš. To visu Viņš saprata un tomēr sacīja: "Raugi, Es esmu, Grāmatā stāv par Mani Manis paša vietā rakstīts. Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī." (Ps. 40:8,9)
Savā priekšā Viņš vienmēr skatīja misijas iznākumu. Viņa zemes dzīvi, tik pilnu grūtuma un pašuzupurēšanās, apgaismoja izredzes, ka visas šīs grūtās pūles nebūs veltīgas. Atdodams savu dzīvību par cilvēku dzīvību, Viņš atgriezīs pasauli pie uzticības Dievam. Kaut gan vispirms būs jāsaņem asins kristība, kaut gan pasaules grēku svars smagi spiedīs Viņa nevainīgo dvēseli, kaut arī Viņu apņems neizsakāmu ciešanu ēna, tomēr nākotnē paredzamā prieka dēļ Viņš izvēlējās panest krustu un nebēdāja par kaunu.
Kristus izredzētajiem darba biedriem visas šīs ainas vēl bija apslēptas, tomēr tuvojās laiks, kad tiem būs jābūt par Viņa moku lieciniekiem. Tiem būs jāredz, ka Tas, ko viņi mīlējuši un kam uzticējušies, tiks nodots ienaidnieku rokās un piesists pie krusta Golgātā. Drīz Jēzum tos vajadzēs atstāt vienus šinī pasaulē bez drošības, ko sniedz Viņa redzamā klātbūtne. Pestītājs zināja, cik nikni mācekļus vajās naids un neticība, tādēļ no sirds ilgojās viņus sagatavot gaidāmajiem pārbaudījumiem.
Jēzus un Viņa mācekļi bija nonākuši kādā pilsētā Filipa Cezarejas tuvumā. Viņi atradās ārpus Galilejas robežām, apgabalā, kur valdīja elku kalpība. Šeit mācekļi bija tālāk no jūdaisma valdošās ietekmes un vairāk saskārās ar pagānu dievkalpošanu. Šeit visapkārt bija pārstāvētas visās pasaules malās eksistējošās māņticības formas. Jēzus gribēja, lai, tādus apstākļus vērodami, tie sāktu izjust savu atbildību pagānu priekšā. Uzkavēdamies šinī apgabalā, Jēzus centās atturēties no ļaužu mācīšanas, lai vairāk laika varētu ziedot saviem mācekļiem.
Viņš gatavojās tiem stāstīt par gaidāmajām ciešanām, bet vispirms aizgāja vientuļā vietā pielūgt Dievu, lai mācekļu sirdis tiktu sagatavotas uzņemt Viņa vārdus. Atgriezies pie tiem, Viņš tūlīt vēl visu neatklāja. Pirms tam Viņš deva tiem izdevību apliecināt savu ticību, lai tie tiktu stiprināti gaidāmajiem pārbaudījumiem. Jēzus jautāja: "Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?"
Mācekļi ar skumjām bija spiesti atzīt, ka Israēls savu Mesiju vēl nepazina. Redzēdami brīnumdarbus, daži bija apliecinājuši, ka Viņš ir Dāvida Dēls. Betsaidas apkārtnē lielais ļaužu pulks, kas tika paēdināts, gribēja Viņu pasludināt par Israēla ķēniņu. Daudzi bija gatavi Viņu pieņemt par pravieti, bet tie neticēja, ka Viņš ir Mesija.
Tad Jēzus izvirzīja otru jautājumu, vērsdamies pie pašiem mācekļiem: "Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?" Pēteris atbildēja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls."
Jau no paša sākuma Pēteris ticēja, ka Jēzus ir Mesija. Daudzi citi, kurus bija pārliecinājusi Jāņa Kristītāja sludināšana un kas bija pieņēmuši Kristu, sāka šaubīties par Jāņa misiju, kad to ieslodzīja cietumā un notiesāja uz nāvi; tagad tie šaubījās, vai Jēzus ir ilgi gaidītais Mesija. Arī daudzi mācekļi, kas kvēli gaidīja, ka Jēzus ieņems savu vietu uz Dāvida troņa, Viņu atstāja, kad saprata, ka Kristum nav tādu nodomu. Bet Pēteris un viņa biedri nebija atkāpušies no savas uzticības. Vakardienas slavinātāju un šodienas tiesātāju svārstīgais kurss neiznīcināja Pestītāja uzticīgo sekotāju ticību. Pēteris atklāti apliecināja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Viņš negaidīja, kamēr Kunga galvu vainagos ķēniņa kronis, bet pieņēma To Viņa pazemībā.
Pēteris izteica visu divpadsmit mācekļu pārliecību. Tomēr tie vēl pilnīgi neizprata Kristus misiju. Priesteru un rakstu mācītāju opozīcija un visu lietu sagrozīšana gan nespēja tos novērst no Kristus, tomēr tā viņus ļoti mulsināja. Tie nevarēja skaidri noteikt savu ceļu. Bērnībā saņemtās audzināšanas ietekme, rabīnu mācību un tradīciju spēks vēl vienmēr kavēja viņus saskatīt patiesību. Laiku pa laikam tos apgaismoja dārgi gaismas stari no Jēzus; taču bieži viņi līdzinājās cilvēkiem, kas taustās tumsā. Bet tajā dienā, pirms tos nostādīja vaigu vaigā ar viņu ticības lielo pārbaudījumu, Svētais Gars iespaidoja viņus ar spēku. Uz brīdi viņu acis tika novērstas no tā, "kas ir redzams", lai skatītu lietas, "kas nav redzamas". (2. Kor. 4:18) Zem cilvēciskuma apvalka tie saskatīja Dieva Dēla godību.
Jēzus Pēterim atbildēja, sacīdams: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir Debesīs."
Pētera izteiktā atziņa ir ticīga cilvēka dzīves pamats. Tā ir tā pati, kuru Kristus nosauca par mūžīgo dzīvību. Bet tās ieguvums nedod tiesības sevis paaugstināšanai. Tā Pēterim netika atklāta viņa gudrības vai krietnuma dēļ. Pati no sevis cilvēce nevar izprast dievišķas lietas. "Tās ir tik augstas kā debesis, - ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?" (Īj. 11:8) Tikai, pieņemot tās, mums var atklāties Dieva dziļumi: "Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis (..), mums Dievs to ir atklājis ar savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus." (1. Kor. 2:9,10) "Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas"; un tas, ka Pēteris saredzēja Kristus godību, ir pierādījums, ka viņš bija no "Dieva mācīts". (Ps. 25:14; Jāņa 6:45) Tik tiešām, "svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja".
Jēzus turpināja: "Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." Vārds Pēteris nozīmē akmens - kustībā esošs, ripojošs akmens. Pēteris nebija klints, uz kuras dibināta draudze. Elles vārti viņu uzvarēja, kad tas lādēdamies un zvērēdams aizliedza savu Kungu. Draudze ir celta uz Tā, kuru elles vārti nespēj uzvarēt.
Jau daudzus gadsimtus pirms Glābēja nākšanas Mozus bija norādījis uz Israēla pestīšanas Klinti. Dziesminieks dziedāja par akmens kalnu, "sava stipruma klinti". Jesaja bija rakstījis: "Tādēļ saka Dievs, tas Kungs: "Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi nopamatots." " (5. Moz. 32:4; Ps. 62:7,8; Jes. 28:16) Arī Pēteris pats, Dieva Gara vadībā rakstīdams, šo pravietojumu attiecināja uz Jēzu. Viņš saka: "Ja jūs esat baudījuši, ka tas Kungs ir labs, ejiet pie Viņa kā pie dzīvā akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu." (1. Pēt. 2:3-5) "Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus." (1. Kor. 3:11) "Uz šīs Klints", sacīja Jēzus, "Es gribu celt savu draudzi." Dieva un visu saprātīgo būtņu priekšā, neredzamo elles karapulku priekšā Kristus savu draudzi dibināja uz dzīvas Klints. ī Klints bija Viņš pats - Viņa miesa, kas satriekta un ievainota mūsu dēļ. Uz tāda pamata uzceltu draudzi elles vārti neuzvarēs.
Cik nespēcīga vēl izskatījās draudze, kad Kristus runāja šos vārdus! Tur bija tikai saujiņa ticīgo, pret kuriem tiks vērsti visi ļauno garu un ļauno cilvēku spēki; taču Kristus sekotājiem nebija jābaidās. Viņus, kas bija dibināti uz stiprās Klints, neviens nespēja iznīcināt.
Sešus gadu tūkstošus ticība ir celta uz Kristus. Seštūkstoš gadus sātana dusmu plūdi un negaisi ir triekušies pret mūsu pestīšanas Klinti, bet tā stāv nesatricināma.
Pēteris izteica patiesību, kas ir draudzes ticības pamats, un Jēzus viņu pagodināja kā visu ticīgo pārstāvi. Viņš sacīja: "Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī Debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī Debesīs."
"Debesu valstības atslēgas" ir Kristus vārdi. Visi Svēto Rakstu vārdi ir Viņa vārdi, un tie ir ietverti šajā jēdzienā. Šiem vārdiem ir spēks atvērt un aizslēgt Debesis, tie pasludina noteikumus, ar kādiem cilvēki tiek pieņemti vai atmesti. Tā Dieva vārda sludinātāju darbs kļūst par dzīvības smaržu uz dzīvību vai nāves smaržu uz nāvi. Viņiem ir uzdevums, kura iznākumam ir mūžīgas sekas.
Pestītājs neuzdeva Evaņģēlija darbu individuāli tikai Pēterim. Vēlāk, atkārtodams Pēterim sacītos vārdus, Viņš tos attiecināja tieši uz draudzi. Tas pēc būtības tika sacīts visiem divpadsmit mācekļiem kā ticīgo pārstāvjiem. Ja Jēzus kādu sevišķu autoritāti būtu piešķīris tikai vienam no viņiem, tad tie tik bieži nestrīdētos par to, kurš ir lielākais. Tie būtu padevušies sava Kunga gribai un godājuši to, ko Viņš izraudzījis.
Kristus neiecēla vienu, lai tas tiem būtu par galvu, bet sacīja: "Jums nebūs saukties par "rabi", jo viens ir jūsu Mācītājs, Kristus. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo Viens ir jūsu Vadonis, Kristus." (Mat. 23:8,10)
"Ikkatra vīra galva ir Kristus." Dievs, kas visas lietas nolicis pie Pestītāja kājām, "Viņu pašu visās lietās ir iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda." (1. Kor. 11:3; Ef. 1:22,23) Draudze ir celta uz Kristus, kas ir tās pamats, un tai jāpaklausa Kristum, kas ir arī tās galva. Tā nedrīkst būt atkarīga no kāda cilvēka, cilvēks nedrīkst to pārvaldīt. Daudzi apgalvo, ka viņu atbildīgais pienākums draudzē piešķir tiesības noteikt, kam citiem ticēt un ko darīt. Šādu uzskatu Dievs neatbalsta. Kristus paskaidro: "Jūs visi esat brāļi." Visi ir pakļauti kārdināšanām, un visi var maldīties. Vadības ziņā mēs nevaram paļauties ne uz vienu mirstīgu būtni. Ticības Klints ir Kristus dzīvā klātbūtne draudzē. Uz to var paļauties ikviens, pat visvājākais, bet tie, kas paši iedomājas, ka ir ļoti stipri, izrādīsies pavisam vāji, ja par savu stiprumu nebūs padarījuši Kristu. "Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni." Kungs "ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs". "Svētīgi visi, kas pie Viņa tveras." (Jer. 17:5; 5. Moz. 32:4; Ps. 2:12)