Jēzus tiem skaidri pateica: "Ir kādi jūsu starpā, kas netic," un piebilda: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots." Viņš gribēja, lai tie saprastu, ka tie neizjūt nekādas simpātijas tāpēc, ka viņu sirdis nav atvērtas Svētajam Garam. "Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams." (1. Kor. 2:14) Jēzus godību dvēsele var skatīt vienīgi ticībā. Kamēr Svētais Gars nav izraisījis ticību, arī šī godība paliek apslēpta.
Šos mācekļus atsvešināja arī atklātā neticības norāšana. Tas tiem ārkārtīgi nepatika, un, gribēdami Pestītāju sāpināt un sagādāt prieku farizeju ļaunajam prātam, tie pagrieza Viņam muguru un aizgāja prom ar nicināšanu. Tie savu izvēli bija izdarījuši - tie bija izraudzījušies formu bez gara, čaulu bez kodola. Arī vēlāk viņu lēmums nemainījās, jo tie vairs nestaigāja ar Jēzu.
"Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs savu klonu, un Viņš sakrās savus kviešus klētī." (Mat. 3:12) Tas bija viens no vētīšanas brīžiem. Ar patiesības vārdu pelavas tika nošķirtas no kviešiem. Tā kā tie bija pārāk iedomīgi un paštaisni, lai saņemtu rājienu, un pārāk mīlēja pasauli, lai dzīvotu pazemīgu dzīvi, daudzi aizgāja no Jēzus. Tieši tas pats notiek tagad. Arī šodien dvēseles tiek pārbaudītas tāpat, kā toreiz mācekļi Kapernaumas sinagogā. Kad atklāj patiesību, ļaudis redz, ka viņu dzīve nav saskaņā ar Dieva prātu. Tie ierauga, ka viņos vajadzētu notikt pilnīgai pārmaiņai, bet tie nav labprātīgi uzņemties šo pašaizliegšanās darbu. Tie aizvainoti aiziet. Tie dusmojas gluži tāpat, kā reiz mācekļi, kas devās prom no Jēzus, kurnēdami: "Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?"
Uzslava un glaimi būtu patikuši viņu ausīm, bet patiesība nav patīkama, tajā tie nevar ieklausīties. Kad sekotāju ir daudz, kad tiek paēdināti ļaužu pulki un atskan triumfa saucieni, daudzas balsis skaļi slavē Viņu, bet, kad Dieva Gars pārmeklējot parāda viņu grēkus un pavēl tos atstāt, tie pagriež patiesībai muguru un vairs nestaigā ar Jēzu.
Kad šie neapmierinātie mācekļi novērsās no Jēzus, tos savā varā pārņēma cits gars. Neko pievilcīgu viņi vairs nespēja saskatīt Cilvēkā, kuru agrāk bija uzskatījuši par tik interesantu. Tagad tie meklēja Viņa ienaidniekus, jo nu bija vienoti ar viņu garu un darbību. Tie nepareizi izskaidroja Jēzus vārdus, sagrozīja Viņa izteicienus un apšaubīja motīvus. Iesāktajā virzienā tie turpināja iet arvien tālāk, savākdami visdažādākos faktus, kurus varētu vērst pret Viņu. Šie viltotie ziņojumi izraisīja tādu sašutumu, ka tika apdraudēta Jēzus dzīvība.
Ātri izplatījās vēsts, ka saskaņā ar Viņa paša atzīšanos Jēzus no Nācaretes neesot Mesija. Un tādā veidā Galilejas tautas nelabvēlīgā noskaņojuma vilnis vērsās pret Viņu līdzīgi tam, kā gadu iepriekš Jūdejā. "Vai!" pār Israēlu! Tas atteicās no sava Pestītāja, tāpēc ka ilgojās pēc uzvarētāja, kas dotu laicīgu varu. Tie gribēja ēdienu, kas zūd, un nevis to, kas dod mūžīgu dzīvību.
Ar ilgu un sāpju pilnu sirdi Jēzus noskatījās, kā no Viņa - cilvēku Dzīvības un Gaismas - aiziet tie, kas agrāk ir bijuši Viņa mācekļi. Apziņa, ka nav vērtēta līdzcietība, nav atbildēts uz mīlestību, ir noniecināta žēlastība un atraidīta pestīšana, Viņu pildīja ar neizsakāmām skumjām. Šāda notikumu attīstība un šādi piedzīvojumi Viņu darīja par Sāpju Vīru, kas izbaudījis rūgtumu un pazīst bēdas.
Nemēģinādams aizturēt tos, kas gāja no Viņa projām, Jēzus pagriezās pret divpadsmit tuvākajiem līdzgaitniekiem un vaicāja: "Vai arī jūs gribat aiziet?"
Pēteris uz to atbildēja ar pretjautājumu: "Kungs, pie kā mēs iesim?" un tad turpināja: "Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais."
"Pie kā mēs iesim?" Israēla mācītāji bija formu un tradīciju kalpi. Farizeji un saduķeji nepārtraukti strīdējās. Atstāt Jēzu nozīmēja nokļūt pie neatlaidīgiem kulta un ceremoniju ievērotājiem, pie godkārīgiem ļaudīm, kas tiecās pēc savas slavas. Kopš mācekļi bija pieņēmuši Kristu, tie bija atraduši vairāk miera un prieka nekā visā savā iepriekšējā dzīvē. Kā viņi varētu atgriezties pie tiem, kas bija nicinājuši un vajājuši grēcinieku Draugu? Tie tik ilgi bija gaidījuši Mesiju. Tagad Viņš bija atnācis, un mācekļi nespēja aiziet no Viņa pie tiem, kas tīkoja pēc Viņa dzīvības un vajāja arī pašus mācekļus.
"Pie kā mēs iesim?" Taču ne projām no Jēzus mācībām, no Viņa mīlestības un žēlastības uz neticības tumsu un pasaules ļaunumu. Kad Pestītāju atstāja daudzi Viņa brīnišķo darbu liecinieki, Pēteris izteica mācekļu ticību: "Tu esi Kristus." Jau pati doma vien, ka viņi varētu pazaudēt šo savas dvēseles enkuru, tos pildīja ar izbailēm un sāpēm. Palikt bez Pestītāja būtu tas pats, kas tumsā tikt mētātiem vētrainā jūrā.
Daudzi Jēzus vārdi un darbi ierobežotajam prātam šķiet neizprotami; tomēr ikvienam vārdam un darbam bija konkrēts mērķis mūsu pestīšanas plānā; katram no tiem bija gaidāms noteikts rezultāts. Ja mēs būtu spējīgi izprast Viņa nodomus, tad viss izrādītos svarīgs, pilnīgs un saskaņā ar Viņa misiju.
Kaut gan mēs tagad nespējam izprast Dieva darbus un ceļus, tomēr varam saskatīt Viņa lielo mīlestību, kas ir pamatā visai Viņa attieksmei pret cilvēkiem. Kas dzīvos Jēzus tuvumā, tas pietiekami daudz zinās arī par dievbijības noslēpumu. Tas atzīs mīlestību, kas pielieto rājienu, pārbauda raksturu un ceļ gaismā sirds nodomus.
Atklādams pārbaudošo patiesību, kas tik daudziem mācekļiem lika novērsties, Jēzus zināja, kāds būs Viņa vārdu rezultāts, bet Viņam bija jāpiepilda žēlastības griba. Viņš paredzēja, ka kārdināšanu stundā ikkatrs no Viņa mīļotajiem mācekļiem tiks smagi pārbaudīts. Viņa izmisīgā cīņa Ģetzemanē, Viņa nodošana un krustā sišana tiem būs vissmagākais pārbaudījums. Ja pārbaudījumi nebūtu bijuši arī iepriekš, tad kopā ar mācekļiem paliktu vēl daudzi, kurus vadīja pilnīgi egoistiski motīvi. Kad viņu Kungam tiesas zālē piesprieda nāves sodu, kad Jēzu nievāja un zākāja ļaužu pūlis, kas vēl nesen Viņu bija apsveicis kā Ķēniņu, kad visi šie smējēji kliedza: "Sit Viņu krustā!" un kad tika pieviltas mācekļu laicīgās cerības, no Kristus sekotājiem neatsijāti pašlabuma meklētāji būtu nolieguši savu uzticību Jēzum, padarīdami vēl nepanesamākas patieso sekotāju sāpes un vilšanos, ko tie izjuta, redzot savu visgaišāko cerību sabrukumu. Tajā tumsas stundā to cilvēku piemērs, kas tagad aizgāja no Viņa, būtu varējis aizraut līdzi citus. Bet Jēzus šo krīzi izraisīja tad, kad ar personīgo klātbūtni Viņš vēl varēja stiprināt savu uzticīgo sekotāju ticību.
Līdzjūtīgais Pestītājs, pilnīgi apzinādamies gaidāmo likteni, saudzīgi līdzināja ceļu mācekļiem, sagatavojot tos viņu grūtākajam pārbaudījumam un stiprinot beidzamajai sijāšanai.