Jāņa 6:22-71
[383] Aizliegdams ļaudīm pasludināt sevi par ķēniņu, Kristus zināja, ka ar to Viņa zemes dzīves stāstā ir sasniegts pagrieziena punkts. Ļaužu masas, kas šodien tik ļoti gribēja celt Jēzu tronī, jau rīt no Viņa novērsīsies. Cilvēku egoistisko cerību pievilšana viņu mīlestību pārvērtīs naidā, un slavinājumus - par lāstiem. Taču, visu to zinādams, Viņš nepielietoja nekādus līdzekļus, lai šo krīzi novērstu. Jau no paša sākuma Viņš saviem sekotājiem bija licis saprast, ka nav nekādu cerību uz laicīgu atalgojumu. Kādam, kas vēlējās kļūt par Viņa mācekli, Kristus sacīja: "Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur savu galvu nolikt." (Mat. 8:20) Ja, pievienojoties Kristum, cilvēki varētu paturēt savus ļaunos ieradumus, tad Viņam par pavalstniekiem pieteiktos neskaitāmi pulki, bet Jēzus tādu kalpošanu nevarēja pieņemt. Arī starp toreizējiem sekotājiem bija daudz tādu, kurus piesaistīja cerības uz laicīgu valstību. Tiem vajadzēja atvērt acis, viņi neizprata dziļo garīgo mācību, ko saturēja brīnumdarbs ar maizes klaipiem. To vajadzēja izskaidrot. Bet šī jaunā atklāsme sev līdzi nestu vēl nopietnāku pārbaudi.
Brīnumdarbs ar maizēm tika atstāstīts tuvu un tālu, un jau agri nākamajā rītā ļaudis plūda uz Betsaidu, lai redzētu Jēzu. Tie ieradās gan pa sauszemi, gan pa jūru. Kas tikko iepriekšējā vakarā no Viņa bija aizgājuši, atgriezās, cerēdami Viņu atrast vēl turpat, jo tajā vietā nebija nevienas laivas, ar ko Viņš būtu varējis aizbraukt uz otru krastu. Bet visa meklēšana izrādījās veltīga, tādēļ daudzi devās tālāk uz Kapernaumu.
Pa to laiku Viņš pēc vienas dienas prombūtnes atkal atgriezās Ģenecaretē. Tiklīdz tas kļuva zināms, vietējie iedzīvotāji, apstaigājuši visu to apgabalu, "sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam." (Marka 6:55)
Pēc kāda laika Jēzus aizgāja uz sinagogu, un tur Viņu atrada no Betsaidas atnākušie ļaudis. No mācekļiem tie uzzināja, kā Viņš bija ticis pāri ezeram. Vētras trakošana, daudzu stundu veltīgā airēšana un cīņa ar pretvēju, Kristus parādīšanās, staigājot pa ūdens virsu, bailes, ko tas izraisīja, Viņa iedrošinājuma vārdi, Pētera piedzīvojums un tā sekas līdz ar piepešo vētras norimšanu un laivas piestāšanos krastā - viss, kas bija noticis, tika izstāstīts pārsteigtajiem ļaudīm. Tomēr, neapmierinājušies ar to, daudzi vēl sapulcējās ap Jēzu, jautādami: "Rabi, kad Tu esi atnācis šurp?" Tie cerēja no Viņa paša mutes dzirdēt sīkākas ziņas par šo neparasto notikumu.
Jēzus viņu ziņkārību neapmierināja. Noskumis Viņš sacīja: "Jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet, ka esat baudījuši no maizēm un paēduši." Tātad ne jau cēlu motīvu dēļ tie Viņu meklēja, bet tāpēc, ka bija paēdināti ar maizi un, pievienojoties Viņam, arī turpmāk cerēja saņemt laicīgus labumus. Tādēļ Pestītājs tiem ieteica: "Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei." Nemeklējiet vienīgi materiālās vērtības! Lai centība neizpaužas, rūpējoties galvenokārt par šīs zemes labklājību, bet meklējot garīgo uzturu, to gudrību, kas paliek mūžīgi! Bet to var dot vienīgi Dieva Dēls, "jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis."
Uz mirkli pamodās klausītāju interese, un tie izsaucās: "Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?" Tie bija pildījuši daudzus, pie tam apgrūtinošus pienākumus, lai tikai ieteiktu sevi Dievam un tagad bija gatavi uzklausīt jaunus priekšrakstus, ar kuriem sev varētu nodrošināt lielākus nopelnus. Viņu jautājuma būtība izteica domu: ko lai mēs darām, lai varētu nopelnīt Debesis? Kāda cena mums jāmaksā, lai varētu iegūt nākamo dzīvi?
Uz to Jēzus viņiem atbildēja: "Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš sūtījis." Jēzus ir samaksājis par Debesīm. Ceļš uz tām jāiet ticībā Dieva Jēram, "kas nes pasaules grēku". (Jāņa 1:29)
Bet tauta nevēlējās pieņemt šo dievišķās patiesības izskaidrojumu. Jēzus darīja tieši tā, kā pravietojumi par Mesiju jau iepriekš bija ziņojuši, bet viņi tur nesaskatīja neko no tā, pēc kā savā egoismā bija ilgojušies. Kristus tiešām vienreiz ļaudis bija paēdinājis ar miežu maizi, bet Mozus dienās Israēls ar mannu tika ēdināts četrdesmit gadus, tādēļ no Mesijas gaidīja daudz lielākas svētības. Viņu sirds neapmierinātību varēja izteikt ar jautājumu: ja jau Jēzus spēja darīt tik daudz brīnumdarbu, kā tie bija redzējuši, vai tad Viņš nevarētu dot veselību, spēku un bagātību visai savai tautai, atbrīvojot to no apspiedējiem un piešķirot varu un godu? Tas, ka Viņš sevi apliecināja par Dieva sūtīto un tomēr atteicās būt par Israēla ķēniņu, bija noslēpums, kuru tie nespēja izprast. Viņa atteikšanās tika izskaidrota nepareizi. Daudzi secināja, ka Viņš neuzdrīkstoties pieprasīt sev tiesības tāpēc, ka pats šauboties par savas sūtības dievišķumu. Tādā veidā tie savas sirdis atvēra neticībai, un sātana iesētā sēkla nesa savus pārpratumu un atkrišanas augļus.
Kāds rabīns vēl pusizsmejoši jautāja: "Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam? Ko Tu darīsi? Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no Debesīm."
Jūdi kā mannas devēju pagodināja Mozu, slavēdami Dieva pārstāvi un izlaizdami no acīm patieso šī darba Darītāju. Viņu tēvi bija kurnējuši pret Mozu, apšaubot un noliedzot viņa dievišķo sūtību. Tagad tādā pašā veidā bērni atteicās no Tā, kurš tiem nesa Dieva vēsti. "Jēzus viņiem sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: (..) [ne] Mozus jums ir devis maizi no Debesīm." " Mannas Devējs tagad stāvēja viņu vidū. Tas bija Kristus, kas ebrejus vadīja cauri tuksnesim un ik dienas ēdināja ar maizi no Debesīm. Šis uzturs bija tikai kā norādījums uz patieso Debesu Maizi, kas nāk no Dieva neizmērojamās pārpilnības, no dzīvību dodošā Gara. Jēzus sacīja: "Dieva maize ir tā, kas nāk no Debesīm un pasaulei dod dzīvību."
Joprojām domādami, ka Jēzus runā par laicīgo uzturu, daži no Viņa klausītājiem izsaucās: "Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!" Tad Jēzus skaidri pateica: "Es esmu Dzīvības Maize!"
Kristus lietotais ainojums jūdiem nebija svešs. Jau Mozus, Dieva Gara iedvesmots, bija sacījis: "Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet (..) no visa, kas iziet no tā Kunga mutes." Un pravietis Jeremija rakstīja: "Cik bieži man atskanēja Tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību." (5. Moz. 8:3; Jer. 15:16) Arī rakstu mācītāji par bauslības pētīšanu un labu darbu veikšanu runāja kā par maizes ēšanu garīgā nozīmē un bieži mēdza sacīt, ka tad, kad atnāks Mesija, viss Israēls tiks paēdināts. Praviešu mācības atklāja maizes pavairošanas brīnuma dziļo garīgo nozīmi, un šo patiesību Kristus gribēja paskaidrot saviem klausītājiem sinagogā. Ja tie būtu sapratuši Svētos Rakstus, tie būtu sapratuši arī Kristus vārdus, kad Viņš sacīja: "Es esmu Dzīvības Maize." Vēl tikai vakar lielais ļaužu pulks, kad tas bija izsalcis un noguris, tika paēdināts ar Viņa doto maizi. Kā viņi bija saņēmuši ziskus spēkus un atspirgšanu, tā no Kristus tie varēja saņemt garīgu spēku mūžīgai dzīvībai. "Kas pie Manis nāk," Viņš sacīja, "tam nesalks, un kas Man tic, tam neslāps nemūžam." Bet tad Viņš vēl piebilda: "Jūs to esat redzējuši, bet neticat."
Tie bija redzējuši, kā par Kristu liecina Svētā Gara klātbūtne un Dieva atklāsme viņu pašu dvēselēs. Viņa spēka dzīvie pierādījumi tautai tika sniegti dienu no dienas, un tomēr tie prasīja vēl kādu zīmi. Ja arī tā tiktu dota, tie paliktu tikpat neticīgi kā agrāk. Ja viņus nepārliecināja jau viss redzētais un dzirdētais, tad veltīgi rādīt vēl vairāk brīnumdarbu. Neticība vienmēr atradīs attaisnojumu šaubām un noliegs visdrošāko pierādījumu.
Vēlreiz Kristus griezās pie šīm stūrgalvīgajām sirdīm: "Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu." Visi, kas Viņu pieņem ticībā, dabūs mūžīgu dzīvību. Neviens nevar pazust. Farizejiem un saduķejiem nav jādiskutē par nākamo dzīvi. Cilvēkiem vairs nav jāsēro bezcerīgās bēdās par saviem mirušajiem. "Tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā."
Bet tautas vadītāji sāka kurnēt, sacīdami: "Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu Viņš saka: Es esmu nācis no Debesīm?" Tie mēģināja radīt aizspriedumus, nievājoši atsaukdamies uz Jēzus zemo izcelsmi. Tie izteicās nicinoši par Viņa nabadzīgo un parasto ģimeni, kā arī par vienkāršo Galilejas strādnieka dzīvi. Šī neizglītotā namdara prasības neesot viņu ievērības cienīgas. Kas attiecās uz Jēzus noslēpumaino piedzimšanu, tie lika saprast, ka Viņa ciltsraksts esot apšaubāms; viņi Kristus piedzimšanas cilvēciskos apstākļus attēloja kā traipu Viņa dzīves stāstā.
Jēzus nemēģināja izskaidrot savas dzimšanas noslēpumu. Viņš neatbildēja uz šaubām par to, vai ir nācis no Debesīm, tāpat kā nebija atbildējis uz jautājumu, kā ticis pāri jūrai. Viņš nepieminēja arī brīnumdarbus, kas iezīmēja Viņa dzīvi. Pilnīgi labprātīgi Kristus bija atteicies no slavas un pieņēmis kalpa izskatu, bet patieso raksturu atklāja Viņa vārdi un darbi. Visi, kuru sirdis bija atvērtas dievišķai gaismai, varēja Viņā saskatīt "tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības." (Jāņa 1:14)
Farizeju aizspriedumi slēpās dziļāk, nekā to norādīja viņu jautājumi, tie sakņojās šo cilvēku izkropļotajās sirdīs. Katrs Jēzus vārds un darbs viņos izsauca pretestību, jo gars, kuru tie glabāja sevī, nevarēja rast Viņā atbalsi.
"Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis; un Es viņu celšu augšā pastarā dienā. Ir rakstīts praviešos: Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis." Neviens nemūžam nenāks pie Kristus, ja tas neatsauksies Tēva aicinošajai mīlestībai. Un, tā kā Dievs velk pie Viņa visas sirdis, tad pie Kristus nākt atteiksies tikai tie, kas Viņam pretojas.