Abiem ejot līdzās un Pētera rokai atrodoties Kunga rokā, viņi reizē iekāpa laivā. Bet Pēteris nu bija nomākts un kluss. Viņam vairs nebija iemesla lielīties biedru priekšā, jo neticības un pašpaaugstināšanās dēļ tas gandrīz bija zaudējis dzīvību. Kad viņš savu skatienu novērsa no Jēzus, viņam zuda pamats un viņš sāka grimt viļņos.
Kad mums uzbrūk grūtības, cik bieži arī mēs līdzināmies Pēterim! Mēs raugāmies uz viļņiem tad, kad vajadzētu skatīties uz Pestītāju. Mūsu kājas grimst, un lepnie ūdeņi veļas pāri mūsu dvēselēm. Jēzus neaicināja Pēteri nākt pie sevis, lai tas ietu bojā. Viņš neaicina mūs sekot Viņam, lai pēc tam atstātu. Viņš saka: "Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs. Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs Glābējs." (Jes. 43:1-3)
Jēzus lasīja savu mācekļu raksturus. Viņš zināja, cik smagi tiks pārbaudīta viņu ticība. Ar šo notikumu uz jūras Viņš gribēja Pēterim atklāt viņa paša nespēku, parādīt, ka viņa drošība ir pastāvīgā dievišķā spēka pakļautībā. Cauri kārdināšanu vētrām viņš neskarts varēs iziet tikai tad, kad pilnīgi būs atteicies no paļaušanās uz saviem spēkiem un uzticēsies Pestītājam. Tieši tajā vietā, kur Pēteris iedomājās, ka ir stiprs, viņš bija vājš, un, kamēr viņš nesaredzēja savu vājumu, viņš nespēja saprast, ka viņam ir nepieciešams būt atkarīgam no Kristus. Ja viņš būtu iegaumējis mācību, ko Kristus vēlējās pasniegt ar šo piedzīvojumu uz ezera, tad nebūtu kritis savā lielajā pārbaudījumā.
Dienu no dienas Dievs pamāca savus bērnus. Ar ikdienas dzīves apstākļiem Viņš tos sagatavo izpildīt savu daļu plašākā darba laukā, kuram Viņš tos paredzējis. Ikdienas pārbaudījumu rezultāts ir tas, kas nosaka uzvaru vai sakāvi dzīves lielajā krīzē.
Tos, kuri pilnīgi neizprot savu pastāvīgo atkarību no Dieva, pārvarēs kārdināšanas. Pašlaik mēs varam domāt, ka mūsu kājas stāv droši un ka nekas mūs nepiespiedīs šaubīties. Mēs varam pašpārliecināti sacīt: "Es zinu, kam es ticu; nekas nespēj satricināt manu uzticību Dievam un Viņa Vārdam." Bet sātans plāno, kā savā labā izmantot mūsu iedzimtās un iegūtās rakstura vājības un kā padarīt aklas mūsu acis pret savām vajadzībām un trūkumiem. Vienīgi atzīdami savu nespēku un pastāvīgi uzlūkojot Jēzu, mēs savā gājumā varam būt droši.
Tiklīdz Jēzus bija iekāpis laivā, vējš norima, un "tūdaļ laiva sasniedza malu, kurp tie brauca". Izbaiļu naktij sekoja rīta gaisma. Mācekļi un vēl kādi, kas arī bija laivā, ar pateicīgām sirdīm zemojās pie Jēzus kājām, sacīdami: "Patiesi Tu esi Dieva Dēls!"