Tiem, kas nonāk pretrunās ar patiesības ienaidniekiem, jāstājas pretī ne tikai cilvēkiem, bet arī sātanam un viņa aģentiem. Lai tie vienmēr atceras Pestītāja vārdus: "Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā." (Lūk. 10:3) Lai tie paliek Dieva mīlestībā, tad viņi spēs saglabāt mieru, dzirdot pat personiskus apvainojumus. Kungs pats tos ietērps dievišķā apbruņojumā. Svētais Gars ietekmēs prātu un sirdi, lai viņu valoda nekļūtu rupja un nesavaldīga.
Turpinādams pamācīt mācekļus, Jēzus vēl sacīja: "Bet sargieties no cilvēkiem!" Mācekļiem nevajag neierobežoti uzticēties tiem, kas Dievu nepazīst, nedz arī atklāt tiem savus plānus, jo tā tiek dota izdevība sātana pārstāvjiem. Cilvēku izdomājumi bieži ir pretrunā ar Dieva plāniem. Tiem, kas ceļ Kunga svētnīcu, tā jābūvē saskaņā ar kalnā rādīto paraugu - dievišķo līdzību. Ja Kunga kalpi balstās uz tādu cilvēku padomiem, kurus nevada Svētais Gars, tad tas ir apkaunojums Dievam un nodevība pret Evaņģēliju. Pasaules gudrība Dievam ir muļķība. Tie, kas uz to paļaujas, nomaldīsies no ceļa.
"Tie jūs nodos savās tiesās (..) un jūs vedīs Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un pagāniem par liecību." (Mat. 10:17,18) Vajāšanas izplatīs gaismu. Dieva kalpus vedīs šīs pasaules vareno priekšā, kam citādi nekad nebūtu iespējas dzirdēt Evaņģēliju. Patiesība tiem daudzkārt ir atstāstīta sagrozītā veidā. Tie ir uzklausījuši nepatiesas apsūdzības par Kristus mācekļu ticību. Bieži vienīgā iespēja iepazīties ar tās īsto būtību ir to liecības, kas savas ticības dēļ tiek vesti tiesas priekšā. Nopratināšanā viņi tiek uzaicināti atbildēt, un tiesneši ir spiesti uzklausīt izteikto liecību. Kritiskos brīžos Dieva kalpiem tiek piešķirta Viņa žēlastība. "Tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas, kas jūsos runā." Kad Dieva Gars apgaismos savu kalpu prātus, patiesība tiks izcelta visā tās dievišķajā spēkā un skaistumā. Patiesības noraidītāji uzstāsies, lai apsūdzētu un apspiestu mācekļus. Bet zaudējumos un ciešanās pat līdz nāvei Dieva bērniem jāparāda sava dievišķā Parauga lēnprātība. Tad būs redzams kontrasts starp sātana spēkiem un Kristus pārstāvjiem. Pestītājs tiks paaugstināts valdnieku un tautas priekšā.
Mocekļu bezbailība un gara spēks mācekļiem tika piešķirti tikai tad, kad šī žēlastība bija vajadzīga. Tad arī piepildījās Pestītāja apsolījums. Pēterim un Jānim liecinot Sinedrija priekšā, cilvēki "brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu". (Ap. d. 4:13) Par Stefanu ir sacīts, ka "visi, kas sēdēja Sinedrijā, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam". Cilvēki "nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja". (Ap. d. 6:15,10) Pāvils, rakstīdams par savu pārbaudi ķeizara galmā, saka: "Man pirmo reizi aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši (..). Bet tas Kungs stāvēja man klāt un iedeva man spēku, lai caur mani sludināšana būtu pilnīga un visas pagānu tautas dzirdētu to. Un es esmu izrauts no lauvas rīkles". (2. Tim. 4:16,17)
Kristus kalpiem nav jāgatavo īpašas runas, ar ko uzstāties, kad tos aicinās tiesas priekšā. Lai viņu sagatavošanās notiek dienu no dienas, uzkrājot Dieva Vārda dārgās patiesības un lūgšanās stiprinot savu ticību. Kad tos vedīs tiesas priekšā, Svētais Gars tiem atgādinās tieši tās patiesības, kas būs vajadzīgas.
Dvēselei spēku un prasmi atnesīs nopietnas pūles katru dienu arvien vairāk iepazīties ar Dievu un Viņa sūtīto Jēzu Kristu. Īstajā laikā atmiņā atausīs zināšanas, kas iegūtas čaklā Svēto Rakstu pētīšanā. Bet, kas būs izturējies nevērīgi pret iepazīšanos ar Kristus mācību un nekad grūtībās nebūs pārbaudījis Viņa žēlastības spēku, tas arī nevarēs cerēt, lai Svētais Gars tam atgādina Dieva vārdus. Viņiem vajadzēja kalpot Dievam ik dienas ar nedalītu mīlestību un tad paļauties uz Viņu.
Ienaids pret Evaņģēliju būs tik rūgts, ka nesaudzēs pat visciešākās šīs zemes saites. Kristus mācekļus sodīšanai ar nāvi nodos pat viņu pašu ģimenes locekļi. "Visi jūs ienīdīs Mana vārda dēļ," sacīja Kristus, piebilzdams, "bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts." (Marka 13:13) Tomēr Viņš tos lūdza nevajadzīgi nepakļaut sevi vajāšanām. Lai izbēgtu no tiem, kas tīkoja pēc Viņa dzīvības, Jēzus pats bieži vien vienu darbības lauku pārmainīja pret kādu citu. Kad Nācaretē no Kristus atteicās, un Viņa dzimtās pilsētas iedzīvotāji Viņu gribēja nogalināt, Viņš aizgāja uz Kapernaumu, kur ļaudis bija pārsteigti par Viņa mācību, "jo Viņa vārdi bija vareni". (Lūk. 4:32) Arī mācekļiem nevajadzētu zaudēt drosmi vajāšanu dēļ, bet meklēt tādu vietu, kur vēl var strādāt dvēseļu glābšanai.
Kalps nav augstāks par savu Kungu. Debesu Valdnieks tika nosaukts par Belcebulu, un tāpat nelabvēlīgā gaismā tiks nostādīti arī Viņa mācekļi. Bet visos pārbaudījumos Kristus sekotājiem jāpaliek uzticīgiem saviem principiem. Tiem vajadzētu ar nicinājumu izturēties pret slēpšanos. Kamēr vien ir atļauts par patiesību liecināt, tie nevar nesludināt. Viņi ir nolikti par sargiem, lai brīdinātu cilvēkus no briesmām. No Kristus saņemtā patiesība brīvi un atklāti jāpasniedz visiem. Jēzus sacīja: "Ko Es jums saku tumsā, to runājiet gaismā; un, kas jums sacīts ausī, to sludiniet uz jumtiem."
Jēzus nekad nepirka mieru ar kompromisu. Viņa sirds pāri plūda mīlestībā pret visu cilvēci, bet Viņš nekad nebija iecietīgs pret viņu grēkiem. Viņš bija pārāk patiess cilvēku Draugs, lai klusētu, kad tie izvēlējās virzienu, kur varēja aiziet bojā viņu dvēseles - dvēseles, ko Viņš bija atpircis ar savām asinīm. Viņš pielika pūles, lai cilvēks kļūtu patiess pret sevi, patiess pret savām augstajām un mūžīgajām interesēm. Kristus kalpi ir aicināti tam pašam darbam, un tiem jāsargas, lai, cenzdamies novērst nesaskaņas, nenodotu patiesību. Tiem jātiecas pēc tā, "pēc miera" (Rom. 14:19*), bet īsts miers nekad nav iegūstams ar piekāpšanos principos. Neviens cilvēks nevar būt uzticīgs principiem, neizraisījis opozīciju. Nepaklausības bērni apkaros kristietību, jo tā ir garīga. Bet Jēzus saviem mācekļiem pavēlēja: "Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut." Tiem, kas uzticas Dievam, nav jābīstas ne no cilvēku varas, nedz arī no sātana dusmām. Tiem ir nodrošināta mūžīga dzīvība Kristū. Tiem vajadzētu baidīties vienīgi atteikties no patiesības un tādā veidā pievilt uzticību, ar kādu Dievs tos ir pagodinājis.
Sātans cilvēku sirdis cenšas pildīt ar šaubām. Viņš tos pavedina raudzīties uz Dievu kā uz bargu soģi. Viņš tos kārdina grēkot un tad uzskatīt sevi par pārāk nekrietniem, lai tuvotos savam Debesu Tēvam vai modinātu Viņā līdzjūtību. To visu Kungs saprot. Jēzus saviem mācekļiem skaidri apliecināja, ka Dievs jūt līdzi viņu vajadzībās un vājībās. Nav nevienas tādas nopūtas, sāpju vai dvēseles moku, kas nesasniegtu Tēva sirdi.
Bībele mums rāda Dievu Viņa augstajā un svētajā vietā ne bezdarbībā, ne klusumā un vientulībā, bet desmittūkstoš reiz desmittūkstošu un tūkstoš reiz tūkstošu svētu, saprātīgu būtņu vidū, kuras visas gaida, lai izpildītu Viņa gribu. Pa kanāliem, kurus mēs nevaram redzēt, Viņš uztur dzīvu saikni ar katru savas valstības daļu. Bet Viņa un visu Debesu intereses ir koncentrētas ap mūsu niecīgo pasauli, ap dvēselēm, kuru glābšanai Kungs nodeva savu vienpiedzimušo Dēlu. Dievs noliecas no sava troņa, lai dzirdētu apspiesto saucienus. Uz katru sirsnīgu lūgšanu Viņš atbild: "Še Es esmu!" Viņš paceļ apbēdināto un pīšļos samīto. Visās mūsu bēdās Viņš bēdājas kopā ar mums. Ikvienā kārdinājumā vai pārbaudījumā Viņa eņģelis ir tuvumā, lai izglābtu.
Bez Tēva ziņas pat zvirbulis nenokrīt zemē. Sātana ienaids pret Dievu liek tam neieredzēt ikvienu, par kuru rūpējas Pestītājs. Velns cenšas sagandēt Dieva roku darbu, un viņam ir prieks iznīcināt arī mēmos radījumus. Vienīgi pateicoties Dieva sargājošajām rūpēm, tiek uzturēti putni, kas mūs iepriecina ar savām līksmajām dziesmām. Tiešām, Viņš neaizmirst pat zvirbuļus. "Tāpēc nebīstieties, jo jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļu."
Tālāk Jēzus turpināja: Kā jūs Mani apliecināsit cilvēku priekšā, tā Es jūs apliecināšu Dieva un svēto eņģeļu priekšā. Jums jākļūst par Maniem lieciniekiem virs zemes, par kanāliem, pa kuriem Mana žēlastība var plūst par svētību pasaulei. Es gribu būt jūsu pārstāvis Debesīs. Tēvs neuzlūkos jūsu kļūdaino raksturu, bet skatīs jūs ietērptus Manā pilnībā. Es esmu Starpnieks, caur kuru Debesu svētības nonāks pie jums. Tāpēc ikviens, kas Mani apliecinās un piedalīsies Manā Upurī pazudušo glābšanai, tiks atzīts par cienīgu atpestīto godībai un priekam.
Tam, kas apliecina Kristu, ir nepieciešams, lai viņā pašā mājotu Kristus. Neviens nevar sniegt tālāk to, ko pats nav saņēmis. Mācekļi var veikli runāt par doktrīnām, viņi var atkārtot paša Kristus vārdus, bet, ja tiem nebūs Kristum līdzīgas lēnprātības un mīlestības, tie nebūs Viņa liecinieki. Kristus garam pretējs gars Viņu noteikti aizliegs, lai kā arī neskanētu vārdos izteiktā apliecība. Cilvēki Kristu var aizliegt ar ļaunu un muļķīgu valodu, kā arī ar nelaipniem un nepatiesiem vārdiem. Tie Viņu var aizliegt, izvairoties no dzīves nastām un pakļaujoties grēcīgām izpriecām. Tie var aizliegt Viņu, pieskaņojoties pasaulei, nepieklājīgi uzvedoties, mīlot savus uzskatus, sevi attaisnojot, lolojot sevī šaubas, uzņemoties nevajadzīgas grūtības un mājojot tumsā. Ar to visu cilvēki skaidri parāda, ka viņos nav Kristus. "Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā," saka Jēzus, "to Es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs."
Pestītājs saviem mācekļiem lūdza necerēt uz to, ka pasaules ienaids pret Evaņģēliju tiks uzvarēts un ka ar laiku tās pretošanās izbeigsies. Viņš sacīja: "Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." Ne Evaņģēlijs rada šķelšanos un cīņu, bet pretošanās glābšanas vēstij. No visām vajāšanām visgrūtāk ir panesamas nesaskaņas pašu mājās, vistuvāko draugu atsvešināšanās. Bet Jēzus paziņo: "Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts."
Kristus kalpu misija ir augsts gods un svēts pienākums. "Kas jūs uzņem," saka Kristus, "tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis." Neviens Viņa mācekļiem darītais mīlestības pakalpojums nepaliks neievērots un neatalgots. Šādu mīlestības pilnu atzinību Kungs paredz arī visvājākajiem un vismazākajiem Dieva ģimenē: "Un, kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem" - tos, kuri savā ticībā un zināšanās par Kristu ir kā bērni - "tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku, tam sava alga nezudīs." (Mat. 10:42)
Tā Pestītājs pabeidza savas pamācības. Divpadsmit izraudzītie izgāja Kristus vārdā, tāpat kā Viņš bija izgājis "sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu". (Lūk. 4:18,19)