Mat. 12:22-50; Marka 3:20-35
[321] Jāzepa dēli nebūt neizrādīja atbalstu Jēzus darbam. Ziņas, kas pienāca par Viņa dzīvi un darbību, pildīja tos ar izbrīnu un bailēm. Tie dzirdēja, ka Viņš cauras naktis pavada lūgšanās, ka dienā ap Viņu drūzmējas lieli ļaužu pulki un ka Viņš sev neatlicina pat tik daudz laika, lai paēstu. Jēzus draugi juta, ka Viņš atdod savus spēkus nepārtrauktā darbā; tie nespēja izskaidrot arī Viņa nostāju pret farizejiem, un bija pat tādi, kas baidījās, vai tikai Viņš vairs ir pie pilnas saprašanas.
Brāļi visu to dzirdēja, arī farizeju apsūdzību, ka ļaunos garus Viņš izdzenot ar sātana spēku. Viņi skaudri izjuta pārmetumus, kas tos skāra radniecības dēļ ar Jēzu. Tie zināja, kādu vispārēju nemieru sacēla Viņa vārdi un darbi, un bija uztraukušies ne vien par Jēzus drošajiem izteicieniem, bet arī sašutuši par Viņa apsūdzībām pret rakstu mācītājiem un farizejiem. Tie nolēma, ka Viņš ir jāatrunā vai jāpiespiež pārtraukt šādu darbību, un mudināja Mariju pievienoties. Viņi cerēja, ka mīlestības dēļ pret māti tiem izdosies panākt to, ka Viņš kļūst piesardzīgāks.
Tieši pirms tam Jēzus jau otru reizi bija dziedinājis velna apsēstu, neredzīgu un mēmu cilvēku. Farizeji bija atkārtojuši apsūdzību: "Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību." (Mat. 9:34) Kristus skaidri norādīja, ka, piedēvēdami Svētā Gara darbību sātanam, viņi paši sevi atšķir no svētību avota. Tiem, kas runājuši pret Jēzu, nesaskatot Viņa dievišķo dabu, vēl ir iespējams saņemt piedošanu, jo Svētā Gara darbības rezultātā tie var ieraudzīt savu kļūdu un nožēlot. Lai kāds arī nebūtu grēks, ja dvēsele to nožēlo un tic, noziegums tiek nomazgāts Kristus asinīs, bet, kas noraida Svētā Gara darbību, nostāda sevi tur, kur nožēla un ticība ir neiespējama. Pie cilvēka sirds Dievs darbojas, izlietojot Svēto Garu; ja cilvēks noraida Garu un saka, ka tas ir no sātana, viņš aizšķērso kanālu, pa kuru iespējamas attiecības ar Dievu. Ja Svētais Gars tiek pilnīgi atraidīts, Dievs vairs nevar šai dvēselei palīdzēt.
Farizeji, kuriem Jēzus izteica šo brīdinājumu, paši neticēja savai apsūdzībai pret Viņu. Starp šīm augstajām amatpersonām nebija neviena, kuru nesaistītu Pestītājs. Savās sirdīs viņi bija dzirdējuši Gara balsi pasludinām Viņu par Israēla Svaidīto un mudinām atzīt sevi par Viņa mācekļiem. Viņa klātbūtnes gaismā tie bija sapratuši savu nesvētumu un izjutuši ilgas pēc taisnības, kuru paši nespēja iegūt. Bet pēc atteikšanās no Jēzus šķita pārāk pazemojoši atzīt Viņu par Mesiju. Nostājušies uz neticības ceļa, viņi bija pārāk lepni, lai atzītu savu maldīšanos. Lai izvairītos no patiesības apliecināšanas, viņi ar izmisīgu spēku centās apstrīdēt Pestītāja mācības. Viņa spēka un žēlastības pierādījumi tos saniknoja. Tie gan nespēja aizkavēt Pestītāja brīnumdarbus, nespēja apklusināt Viņa mācību, tomēr darīja visu iespējamo, lai Viņu apmelotu un sagrozītu Viņa vārdus. Taču Dieva Gars tos centās pārliecināt, un bija jāuzceļ daudz barjeru, lai pretotos Jēzus iespaidam. Ar viņiem cīnījās visvarenākais spēks, kāds vien var iedarboties uz cilvēku sirdīm, bet tie negribēja padoties.
Tas nav Dievs, kas padara aklas cilvēku acis un nocietina sirdis. Dievs sūta gaismu, lai izlabotu kļūdas un vadītu tos uz drošiem ceļiem; atraidot šo gaismu, acis kļūst aklas un sirds nocietinās. Bieži šis process ir pakāpenisks un gandrīz nemanāms. Gaisma dvēselē ienāk no Dieva Vārda ar Viņa kalpu starpniecību vai tiešā Svētā Gara ietekmē, bet, ja tiek atraidīts viens gaismas stars, garīgā uztvere daļēji notrulinās un nākamā gaismas atklāsme netiek pilnīgi saskatīta. Tā vairojas tumsa, līdz dvēselē iestājas nakts. Tā notika ar jūdu tautas vadoņiem. Tie bija pārliecināti, ka Kristu vada dievišķs spēks, bet, lai pretotos patiesībai, viņi Svētā Gara darbību piedēvēja sātanam. To darīdami, viņi apzināti izvēlējās maldus; viņi pakļāvās sātanam, un turpmāk tos pārvaldīja viņa spēks.
Cieši kopā ar Kristus brīdinājumu par grēku pret Svēto Garu saistīts brīdinājums nelietot liekus un ļaunus vārdus. Vārdi atklāj to, kas ir sirdī. "Jo no sirds pilnības mute runā." Bet vārdi ir vairāk nekā tikai rakstura pazīme; tie spēj ietekmēt raksturu. Cilvēkus ietekmē viņu pašu vārdi. Bieži vien, pēkšņa impulsa vadīti, pēc sātana ierosmes viņi ļauj vaļu skaudībai vai ļauniem aizspriedumiem, izteikdami to, kam paši netic, bet šie vārdi iedarbojas uz domām. Viņus pieviļ pašu vārdi, un viņi sāk ticēt, ka sātana mudinājumi ir patiesība. Reiz ātri izteikuši kādu uzskatu vai atzinumu, viņi ir par lepniem atteikties no tā un cenšas pierādīt paši sev, ka tā ir patiesība, kamēr sāk ticēt, ka tā tas tiešām arī ir. Ir bīstami izsacīt šaubas, bīstami apšaubīt un kritizēt dievišķo gaismu. Nevērīgas un necienīgas kritizēšanas ieradums atstāj sliktu iespaidu uz raksturu, veicinādams godbijības trūkumu un neticību. Šāda ieraduma dēļ cilvēks, briesmas nemaz nenojauzdams, ir nonācis tik tālu, ka bijis gatavs kritizēt un atraidīt Svētā Gara darbu. Jēzus sacīja: "Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts."
Tad Viņš vēl izteica brīdinājumu tiem, ko Viņa vārdi bija ietekmējuši, kas ar prieku bija klausījušies, bet nebija atļāvuši Svētajam Garam iemājot viņos. Dvēsele var aiziet bojā ne tikai pretošanās, bet arī nolaidības dēļ. "Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis," sacīja Jēzus, "tad tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēztu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo."
Tāpat kā šodien, arī Kristus dienās bija daudz tādu, pār kuriem sātana vara uz laiku likās lauzta; Dieva žēlastībā tie bija atbrīvoti no ļaunajiem gariem, kas pārvaldīja dvēseli. Tie priecājās Dieva mīlestībā, bet, tāpat kā līdzībā par akmeņaino zemi minētie klausītāji, tie nepalika Viņa mīlestībā. Tie nenodeva Dievam sevi ik dienas, lai Kristus varētu iemājot sirdī; un, kad ļaunais gars atgriezās ar "septiņiem citiem gariem, kas ļaunāki par viņu", tas tos pilnīgi pārņēma savā varā.
Kad dvēsele pakļaujas Kristum, jaunajā sirdī ienāk jauns spēks. Notiek pārmaiņa, kādu cilvēks pats sevī nekad nevar īstenot. Tas ir pārdabisks process, kas cilvēka dabā ienes pārdabisku elementu. Dvēsele, kas sevi ir nodevusi Kristum, kļūst šajā dumpīgajā pasaulē par Viņa cietoksni, kurā Viņš ir vienīgā autoritāte. Dvēsele, ko tādā veidā pārvalda Debesu spēki, sātana uzbrukumiem ir nepieejama. Bet, ja mēs Kristum nepakļaujamies, mūs pārvaldīs ļaunais. Mēs neizbēgami esam pakļauti vienai no abām lielajām varām, kas cīnās par pasaules virsvaldību. Lai nokļūtu tumsības valsts varā, nav noteikti jāizvēlas tai kalpot. Mums tikai jāizturas nevērīgi, kad tiekam aicināti pievienoties gaismas valstībai. Ja mēs nesadarbojamies ar Debesu spēkiem, sātans sāks pārvaldīt sirdi un padarīs to par savu mājvietu. Vienīgā aizsardzība pret ļaunumu ir Kristus iemājošana sirdī, ticot Viņa taisnībai. Nebūdami dzīvā savienībā ar Dievu, mēs nekad nespēsim atvairīt egoisma nesvēto ietekmi, izdabāšanu savām iegribām un kārdinājumu grēkot. Mēs varam atstāt daudz ļaunu ieradumu, varam uz laiku pārtraukt attiecības ar sātanu, bet bez dzīvas sadraudzības ar Dievu, bez mūsu pakļaušanās Viņam ik mirkli mēs tiksim uzvarēti. Neiepazīstoties personīgi ar Kristu, neuzturot ar Viņu pastāvīgu sadraudzību, mēs esam atkarīgi no ienaidnieka žēlastības un beidzot būsim spiesti izpildīt viņa pavēles.
"Un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekš bija," sacīja Jēzus "Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij." Neviens nav tik nocietinājies kā tie, kas izturējušies nevērīgi pret mīlestībā izteiktiem aicinājumiem un spītīgi pretojušies žēlastības garam. Visparastākais veids, kā izpaužas grēks pret Svēto Garu, ir tas, ka cilvēks atkārtoti stūrgalvīgi noraida Dieva aicinājumu nožēlot grēkus. Katrs solis, atsakoties no Kristus, ved tuvāk pie atteikšanās no pestīšanas un līdz ar to tuvāk grēkam pret Svēto Garu.
Atteikdamies no Kristus, jūdu tauta izdarīja nepiedodamu grēku, un, noraidot žēlastības aicinājumu, mēs varam pieļaut to pašu kļūdu. Ja atsakāmies uzklausīt Dieva sūtītos vēstnešus un tā vietā uzklausām sātana aģentus, kas dvēseli velk prom no Kristus, mēs apvainojam Dzīvības Lielkungu un apkaunojam Viņu gan sātana draudzes, gan Visuma priekšā. Kamēr kāds cilvēks to dara, viņš nevar atrast ne cerību, ne piedošanu un beidzot pazaudēs arī katru vēlēšanos salīdzināties ar Dievu.
Jēzum vēl mācot ļaudis, mācekļi atnesa ziņu, ka ārā stāv Viņa māte un brāļi un vēlas Viņu satikt. Jēzus saprata, kas ir viņu sirdīs, tādēļ "atbildēja un sacīja tam, kas Viņam to teica: "Kas ir Mana māte un kas ir Mani brāļi?" Un, roku izstiepis pār saviem mācekļiem, Viņš sacīja: "Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Jo, kas dara Mana Debesu Tēva prātu, tas ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte." "
Visi, kas ticībā pieņem Kristu, tiek savienoti ar Viņu daudz ciešākām saitēm nekā tos saista cilvēciska radniecība. Tie kļūst viens ar Viņu, kā Viņš ir viens ar savu Tēvu. Ticot un paklausot Dieva vārdam, Jēzus māte bija ar Viņu saistīta daudz ciešākām un glābjošākām saitēm, nekā tas iespējams viņu dabiskās radniecības dēļ. Viņa brāļi nevarēja saņemt svētības no radniecības ar Kristu, ja nepieņēma Viņu par savu personīgo Pestītāju.
Ak, kādu atbalstu Jēzus būtu atradis savos šīs zemes radiniekos, ja tie ticētu Viņa Debesu sūtībai un sadarbotos ar Viņu! Viņu neticība kā ēna pārklāja visu Kristus zemes dzīvi. Tā sastādīja daļu no rūgtā sāpju kausa, ko Viņš tukšoja mūsu dēļ.