Rakstu mācītāji savu taisnību uzskatīja par pasi iekļūšanai Debesīs, bet Jēzus paziņoja, ka tā ir nepietiekama un nederīga. Farizeju taisnība balstījās uz ārējām ceremonijām un teorētiskām zināšanām par patiesību. Rakstu mācītāji apgalvoja, ka, paši savā spēkā izpildot bauslību, tie ir svēti, bet viņu darbi taisnību atšķīra no reliģijas. Kaut gan tie bija pārspīlēti sīkumaini ceremoniju pildīšanā, tomēr viņu dzīve bija amorāla un zemiska. Viņu tā sauktajai taisnībai nekad nevarētu būt vieta Debesu valstībā.
Kristus dienās ļaudis visvairāk maldījās, domājot, ka pietiek tikai piekrist patiesībai, lai iegūtu taisnošanu. Cilvēces gūtajā pieredzē ir pierādījies, ka dvēseles glābšanai nepietiek tikai ar teorētiskām patiesības zināšanām. Tās vēl nenes taisnības augļus. Dedzīgu šķietamās teoloģiskās patiesības aizstāvēšanu bieži pavada ienaids pret neviltotu, dzīvē atklātu patiesību. Vistumšākās pasaules vēstures nodaļas ir pilnas ar ziņojumiem par noziegumiem, ko izdarījuši fanātiski reliģijas aizstāvji. Farizeji apgalvoja, ka ir Ābrahāma bērni un lielījās ar to, ka viņiem ir Dieva Vārds, tomēr šīs priekšrocības tos nepasargāja no egoisma, ļaunprātības, mantkārības un viszemiskākās liekulības. Viņi iedomājās, ka ir vislabākie ticības apliecinātāji pasaulē, bet viņu šķietami pareizā ticība noveda pie tā, ka šie ļaudis piesita krustā godības Kungu.
Arī šodien draud tādas pašas briesmas. Daudzi sevi uzskata par kristiešiem vienkārši tāpēc, ka atzīst zināmas teoloģijas dogmas. Šie cilvēki nekad nav patiesību izdzīvojuši praktiskajā dzīvē. Viņi tai nav ticējuši un nav to iemīlējuši, tāpēc arī nav saņēmuši spēku un žēlastību, kas nāk no patiesības svētījošā iespaida. Cilvēki var apliecināt ticību patiesībai, bet, ja viņi nekļūst patiesi, laipni, pacietīgi, lēnprātīgi un nepievērš prātu Debesu lietām, tad tā ir lāsts tās apliecinātājiem un viņu ietekmes rezultātā - lāsts arī pasaulei.
Taisnība, ko mācīja Kristus, ir sirds un dzīves saskaņa ar atklāto Dieva gribu. Grēcīgi cilvēki var kļūt taisni tikai tad, kad tiem ir ticība Dievam un dzīva savienība ar Viņu. Tad patiesā dievbijība darīs cēlas domas un dzīvi. Tad reliģijas ārējās formas saskan ar kristieša iekšējo šķīstumu, un ceremonijas, ko prasa kalpošana Dievam, nav vairs nenozīmīgi rituāli, kādas tās bija liekulīgajiem farizejiem.
Jēzus pievērsās katram bauslim atsevišķi, izskaidrojot tā prasību dziļumu un plašumu. Neatmezdams nevienu burtu no bauslības, Viņš rādīja, cik tālejoši ir šie principi, un atsedza jūdu liktenīgo kļūdu - ārēji redzamās paklausības parādīšanu. Viņš paziņoja, ka Dieva likumu var pārkāpt ar ļaunu domu vai iekāres vadītu skatienu. Tas, kas izdara vismazāko netaisnību, pārkāpj bauslību un pazemo savu morālo dabu. Slepkavība vispirms dzimst domās. Ja kāds savā sirdī auklē naidu, tad līdz ar to jau sper soļus uz slepkavas takas, un viņa upuri Dievam ir pretīgi.
Jūdi auklēja sevī atriebības garu. Naidā pret romiešiem tie izteica draudus un smagas apsūdzības un iepriecināja sātanu, atklādami viņa īpašības. Tādā veidā tie gatavojās briesmu darbiem, uz kuriem velns viņus vadīja. Farizeju reliģijā nebija nekā, kas dievbijību sludinātu pagāniem. Jēzus tos brīdināja nemaldināt sevi ar domām, ka sirdī var sacelties pret apspiedējiem un auklēt tieksmi atmaksāt par nodarītajām pārestībām.
Protams, ir gadījumi, kad attaisnojams pat Kristus sekotāju sašutums. Redzot, ka Dievam tiek laupīts gods, Viņa darbs tiek apkaunots un nevainīgie apspiesti, dvēselē var iedegties taisnīgas dusmas. Šādas morālas dabas dusmas nav grēks. Bet tie, kas pie katra iedomāta izaicinājuma ļaujas dusmām vai aizvainojumam, atver sirdi sātanam. Ja gribam būt saskaņā ar Debesīm, rūgtums un ienaids no dvēseles jāizraida.
Pestītājs turpina. Viņš saka: "Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu." Daudzi ir ļoti centīgi reliģisko pienākumu pildītāji, bet tajā pašā laikā starp viņiem un viņu brāļiem pastāv nožēlojamas nesaskaņas, kuras varētu nolīdzināt. Dievs prasa pielikt visas pūles saskaņas atjaunošanai. Kamēr tas nav izdarīts, Kungs nevar pieņemt viņu kalpošanu. Kristieša pienākums šajā lietā ir skaidri parādīts.
Dievs savas svētības izlej pār visiem. "Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem." "Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem ." (Lūk. 6:35) Viņš liek mums izturēties līdzīgi Viņam. "Svētījiet tos, kas jūs nolād", Jēzus sacīja. "Dariet labu tiem, kas jūs ienīst, (..) ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni." (Lūk. 6:28,27) Tādi ir bauslības pamatprincipi, un tie ir dzīvības avots.
Dieva ideāls Viņa bērniem ir augstāks par to, ko spēj aizsniegt visaugstākās cilvēku domas. "Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs." Šī pavēle ir apsolījums. Pestīšanas plāns mums paredz pilnīgu atbrīvošanu no sātana varas. Nožēlojošu dvēseli Kristus vienmēr atšķirs no grēka. Viņš nāca, lai iznīcinātu velna darbus un ir rūpējies par to, lai katrai grēkus nožēlojošai dvēselei tiktu piešķirts Svētais Gars, kas to pasargātu no grēkošanas.
Kārdinātāja lielo spēku nevar uzskatīt par attaisnojumu nevienam ļaunam darbam. Sātans gavilē, kad viņš dzird, ka tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, attaisno savus rakstura trūkumus. Grēkam nav attaisnojuma. Katrs atgriezies, ticīgs Dieva bērns var dzīvot svētu, garīgu, Kristum līdzīgu dzīvi.
Kristīga rakstura ideāls ir būt līdzīgam Kristum. Kā Cilvēka Dēls bija pilnīgs savā dzīvē, tā Viņa sekotājiem jākļūst pilnīgiem savā dzīvē. Jēzus visās lietās kļuva līdzīgs saviem brāļiem. Viņš tapa miesa tāpat kā mēs. Viņš juta izsalkumu, slāpes un nogurumu. Viņu uzturēja ēdiens un atspirdzināja miegs. Viņš dalījās cilvēka liktenī, tomēr vienmēr palika bezvainīgais Dieva Dēls. Viņš bija Dievs cilvēka miesā. Viņa raksturam jākļūst par mūsējo. Par tiem, kas Viņam tic, Kungs saka: "Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis." (2. Kor. 6:16)
Kristus ir Jēkaba redzētās kāpnes, kas atbalstās uz zemes, bet ar augšējo galu aizsniedz Debesu vārtus, pašu godības slieksni. Ja šīm kāpnēm līdz zemei pietrūktu kaut viena pakāpiena, mēs būtu pazuduši. Bet Kristus aizsniedz mūs, kur mēs esam. Viņš pieņēma mūsu dabu un uzvarēja, lai mēs varētu uzvarēt, pieņemot Viņu. Būdams "grēcīgas miesas veidā" (Rom. 8:3), Viņš dzīvoja bezgrēcīgu dzīvi. Tagad, pateicoties savai dievišķībai, Viņš ir pie Debesu troņa, un tajā pašā laikā, pateicoties savai cilvēciskajai dabai, aizsniedz mūs. Viņš mūs aicina ticībā Viņam sasniegt Dieva rakstura godību, lai mēs būtu pilnīgi, kā mūsu "Debesu Tēvs ir pilnīgs".
Jēzus atklāja taisnības būtību, par vienīgo tās avotu nosaukdams Dievu. Pēc tam Viņš pievērsās praktiskajiem pienākumiem. Viņš sacīja, ka, apdāvinot nabagus, lūdzot un gavējot neko nevajag darīt slavas dēļ vai arī, lai pievērstu sev uzmanību. Palīdziet trūcīgajiem neviltotā sirsnībā! Lai dvēsele lūgšanā sastopas ar Dievu! Gavējot lai neviens nestaigā ar nokārtu galvu, domādams tikai par sevi! Farizeja sirds bija kā izkaltusi, neauglīga zeme, kurā dievišķā dzīvības sēkla nevarēja uzdīgt un nest augļus. Tie, kas vispilnīgāk nododas Dievam, spēs veikt vispieņemamāko kalpošanu, jo tikai sadraudzībā ar Dievu cilvēki kļūst par Viņa darbabiedriem, ar savu dzīvi liecinot par Viņa raksturu.
Ar patiesu sirdi darītam darbam ir liela alga. "Tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā." (Mat. 6:4*) Kristus žēlastībā vadītā dzīvē veidojas raksturs. Dvēselē sāk atjaunoties pirmatnējais skaistums. Tai tiek piešķirtas Kristus rakstura īpašības un kļūst redzama Dieva līdzība. To cilvēku sejas, kuri strādā kopā ar Dievu, pauž Debesu mieru. Tos apņem Debesu atmosfēra. Šīm dvēselēm jau ir sākusies Dieva valstība. Tie izjūt Kristus prieku - prieku, ka var būt par svētību cilvēcei. Tiem ir gods būt iesaistītiem kalpošanā Kungam, lai Viņa vārdā darītu Viņa darbu.
"Neviens nevar kalpot diviem kungiem." Mēs nevaram kalpot Dievam ar dalītu sirdi. Bībeles reliģija nav viena no ietekmēm daudzu citu vidū. Tās ietekmei jābūt visaugstākajai, kas caurstrāvo un pārvalda visas citas. Tā nedrīkst līdzināties ar otu uz audekla šur un tur uzliktam krāsas plankumam, bet tai jāpārņem visa dzīve līdzīgi tam, it kā audekls būtu iemērkts krāsā, līdz katrs tajā ieaustais pavediens ir nokrāsojies spēcīgā, nebalējošā krāsā.
"Ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša." Skaidrība un konkrēts mērķis ir noteikumi, lai saņemtu gaismu no Dieva. Tam, kas grib zināt patiesību, jābūt gatavam pieņemt visu, ko tā atklāj. Viņš nevar slēgt kompromisu ar maldiem. Būt svārstīgam un paviršam attiecībās ar patiesību nozīmē izvēlēties grēka tumsu un sātaniskus maldus.
Pasaules gudrība un taisnības negrozāmie principi nesaplūst nemanāmi viens ar otru kā krāsas varavīksnē. Mūžīgais Dievs starp tiem ir novilcis noteiktu, skaidru līniju. Līdzība Kristum no līdzības sātanam atšķiras tik krasi kā dienas vidus no pusnakts. Tikai tie, kas dzīvo Kristus dzīvi, ir Viņa darbabiedri. Ja dvēselē tiek auklēts viens vienīgs grēks vai tikai viens nepareizs ieradums tiek īstenots dzīvē, tad aptraipīts ir viss cilvēks. Viņš kļūst par netaisnības ieroci.
Visiem, kas izvēlējušies kalpot Dievam, jāpaļaujas uz Viņa rūpēm. Kristus norādīja uz putniem gaisā un uz puķēm laukā un saviem klausītājiem ieteica pievērst uzmanību šīm radītajām lietām. "Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?" (Mat. 6:26) Katrai lietai piešķirtās dievišķās uzmanības mērs ir saistīts ar tās vietu esamības skalā. Dievs ir nomodā par mazo, pelēkbrūno zvirbuli. Puķes laukā un arī zemi pārklājošā zāle saņem savu daļu mūsu Debesu Tēva ievērības un rūpju. Lielais Meistars-Mākslinieks ir padomājis par lilijām, radīdams šos ziedus tik skaistus, ka tie pārspēj Salamana godību. Vēl daudz vairāk Viņš rūpējas par cilvēku, kas ir Dieva attēls un godība. Kungs ilgojas, lai Viņa bērni parāda Viņam līdzīgu raksturu. Kā saules stari dod ziediem dažādas maigas krāsas, tā Dievs piešķir dvēselei sava rakstura skaistumu.