Žēlsirdīgie atradīs žēlastību, un sirdsšķīstie redzēs Dievu. Katra nešķīsta doma aptraipa dvēseli, vājina tikumības izjūtu un tiecas izdzēst Svētā Gara ietekmi. Tā tik ļoti aptumšo garīgo skatu, ka cilvēki nevar ieraudzīt Dievu. Kungs var piedot un arī piedod nožēlojošam grēciniekam, tomēr dvēsele ir aptraipīta. Tam, kas grib saņemt skaidru garīgās patiesības izpratni, vārdos un domās jāizvairās no visa netīrā.
Šie Kristus vārdi nozīmē vairāk nekā brīvību no juteklīgas nešķīstības, vairāk nekā brīvību no ceremoniālas apgānīšanās, no kuras tik stingri vairījās jūdi. Dievu saskatīt mums neļauj patmīlība. Savtīgais gars par Dievu spriež kā par sev līdzīgu. Pirms neesam no tā atsacījušies, mēs nespējam saprast To, kurš ir mīlestība. Vienīgi nesavtīga sirds, pazemīgs un paļāvīgs gars atzīs, ka Kungs ir "apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā." (2. Moz. 34:6*)
"Svētīgi miera nesēji." Kristus miers ir dzimis no patiesības. Tā ir saskaņa ar Dievu. Pasaule ir ienaidā ar Dieva likumu, grēcinieki ir ienaidā ar savu Radītāju, un rezultātā tie arī savstarpēji ir ienaidnieki. Bet dziesminieks saka: "Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp." (Ps. 119:165) Cilvēki nevar radīt mieru. Cilvēciskie plāni atsevišķu indivīdu vai sabiedrības šķīstīšanai un pacelšanai cietīs neveiksmi un neradīs mieru, tāpēc ka tie neaizsniedz sirdi. Vienīgais spēks, kas var radīt un mūžīgi uzturēt īstu mieru, ir Kristus žēlastība. Ienākot sirdī, tā izmet no turienes ļaunās kaislības, kas izraisa strīdus un šķelšanos. Tad "ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes", un dzīves tuksnesis "priecāsies (..) un ziedēs kā puķu lauks". (Jes. 55:13; 35:1)
Ļaužu pulki bija pārsteigti par šo mācību, kas tik ļoti atšķīrās no farizeju priekšrakstiem un piemēra. Tautā bija nobriedis uzskats, ka laime slēpjas šīs pasaules bagātību, slavas un ļaužu atzinības iegūšanā. Bija ļoti patīkami, demonstrējot savas labās īpašības, tikt uzrunātam par rabi un cildinātam par gudru un reliģiozu. Tas tika uzskatīts par laimes kalngalu. Bet visa milzīgā ļaužu pulka klātbūtnē Jēzus pasludināja, ka vienīgais atalgojums, ko tādi cilvēki saņems, būs laicīgs ieguvums un gods. Viņš runāja noteikti, un katru teikto vārdu pavadīja pārliecinošs spēks. Ļaudis apklusa, un viņi sajuta bailes. Tie nedroši uzlūkoja cits citu. Ja šī Cilvēka mācība ir patiesa, kurš no viņiem varētu izglābties? Daudzi bija pārliecināti, ka neparasto Skolotāju vada Dieva Gars un ka Viņa izteiktās domas ir dievišķas.
Izskaidrojis, kas veido īstu laimi un kā tā iegūstama, Jēzus tiešāk norādīja uz savu mācekļu kā Dieva izredzētu skolotāju pienākumu vest citus uz taisnības un mūžīgās dzīvības ceļa. Viņš zināja, ka tie bieži piedzīvos vilšanos un kļūs mazdūšīgi, ka tie sadursies ar noteiktu pretestību, ka tos apvainos un no viņu liecības atteiksies. Viņš labi zināja, ka, izpildīdami savu misiju, šie vienkāršie vīri, kas tik uzmanīgi klausījās Viņa vārdus, tiks apmeloti, spīdzināti, ieslodzīti cietumā un sodīti ar nāvi, un Viņš turpināja:
"Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela Debesīs; jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bija."
Pasaule mīl grēku un ienīst taisnību, un tas arī bija iemesls pasaules ienaidam pret Jēzu. Visi, kas atraida Viņa bezgalīgo mīlestību, kristietību uzskatīs par traucējošu elementu. Kristus gaisma padzen tumsību, kas apsedz viņu grēkus, un kļūst redzama reformas nepieciešamība. Tad tie, kas pakļaujas Svētā Gara ietekmei, uzsāk karu ar savu es, bet tie, kas turpina grēkot, karo pret patiesību un tās pārstāvjiem.
Tā rodas konflikti, un Kristus sekotāji tiek apsūdzēti par nemiera cēlājiem. Pasaules ienaidu viņiem sagādā draudzība ar Dievu. Tie nes Kristus negodu. Viņi iet pa ceļu, pa kuru staigājis Viscēlākais uz šīs zemes. Ne ar skumjām, bet ar prieku tiem vajadzētu sagaidīt vajāšanas. Katrs pārbaudījums tos veido par derīgākiem strādniekiem Dieva darbā. Katram konfliktam ir sava vieta lielajā cīņā par taisnību, un katrs no tiem pavairos savas galīgās uzvaras prieku. To atcerēdamies, viņi ar prieku uzņems savas ticības un pacietības pārbaudi un nebaidīsies, un neizvairīsies no tās. Cenzdamies izpildīt savu pienākumu pret pasauli, un no sirds vēloties saņemt Dieva atzinību, Viņa kalpi izpildīs katru pienākumu, neatkarīgi no cilvēku draudiem vai labvēlības.
"Jūs esat zemes sāls", sacīja Jēzus. Neaizejiet no pasaules, lai izbēgtu no vajāšanām! Jums jādzīvo starp cilvēkiem, lai dievišķās mīlestības smarža būtu kā sāls, kas pasauli pasargā no pagrimšanas.
Sirdis, kas ļaujas Svētā Gara ietekmei, ir kanāli, pa kuriem plūst Dieva svētības. Ja tos, kas kalpo Dievam, atņemtu šai zemei un cilvēkiem tiktu atņemts Dieva Gars, tad pasaule būtu pakļauta izpostīšanai un iznīcībai - sātana valdīšanas augļiem. Lai gan bezdievīgie to neapzinās, viņi par šīs zemes svētībām ir parādā nicināto un apspiesto Dieva ļaužu klātbūtnei šinī pasaulē. Bet, ja kristieši ir tādi tikai vārda pēc, tie līdzinās sālij, kas zaudējusi garšu. Tie šajā pasaulē neatstāj labu iespaidu. Tāpēc, ka viņi nepareizi attēlo Dievu, tie ir sliktāki par neticīgajiem.
"Jūs esat pasaules gaišums." Jūdi gribēja pestīšanas labumus paturēt tikai savai nācijai, bet Kristus tiem rādīja, ka pestīšana līdzinās saules gaismai. Tā pieder visai pasaulei. Bībeles reliģiju nevar ieslēgt grāmatas vākos vai baznīcas mūros. To nevar tikai laiku pa laikam izcelt laukā sev par labu un tad atkal rūpīgi nolikt malā. Tai ir jāsvēto ikdienas dzīve, tai jāizpaužas katrā veikala darījumā un visās mūsu sabiedriskajās attiecībās.
Patiess raksturs nav kaut kāds ārējs veidojums vai kaut kāds pārvalks; tam jāizstaro no iekšienes. Ja gribam citus vadīt uz taisnības ceļa, tad taisnības principiem jābūt mūsu pašu sirdīs. Mūsu ticības apliecība var pasludināt reliģijas teoriju, bet patiesības vārdu izceļ praktiskā dievbijība. Nešaubīgs dzīves gājums, svēta valoda, nesatricināms godīgums, darbīgs, labvēlīgs gars, dievbijīga priekšzīme - tie ir līdzekļi pasaules apgaismošanai.
Jēzus nenodarbojās ar sīku bauslības analīzi, bet Viņš arī neļāva saviem klausītājiem secināt, ka ir nācis atcelt bauslības prasības. Viņš zināja, ka spiegi ir gatavi uztvert katru vārdu, kuru tie varētu sagrozīt un izlietot saviem mērķiem. Viņš pazina aizspriedumus, kādi pastāvēja daudzu Viņa klausītāju prātā, un nesacīja neko, kas satricinātu viņu ticību reliģijai un ceremoniālajiem likumiem, kas tiem bija doti ar Mozus starpniecību. Kristus pats bija devis abas bauslības - morāles un ceremoniālo. Viņš nenāca, lai iznīcinātu ticību pats savām pavēlēm. Tieši aiz cieņas pret bauslību un praviešiem Viņš centās salauzt tradicionālo priekšrakstu mūri, kas ierobežoja jūdus. Noraidīdams jūdu nepareizos bauslības izskaidrojumus, Viņš mācekļus rūpīgi sargāja, lai tie neatraidītu ebrejiem uzticētās vitālās patiesības.
Farizeji lepojās ar savu paklausību bauslībai, taču par tās pamatlikumu pielietošanu ikdienas dzīvē zināja tik maz, ka Pestītāja vārdi tiem skanēja kā ķecerība. Kad Viņš aizslaucīja gružus, kas pārklāja patiesību, tiem šķita, ka Viņš aizslauka prom pašu patiesību. Tie savā starpā sačukstējās, ka Viņš neciena bauslību. Jēzus lasīja viņu domas un atbildēja, sacīdams:
"Nedomājiet, ka es Esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt." Tā Jēzus atspēkoja farizeju apsūdzību. Viņš nāca pasaulē, lai aizstāvētu bauslības svētās prasības, - tās pašas bauslības, kuras pārkāpšanā Viņu apsūdzēja. Ja Dieva bauslību būtu bijis iespējams izmainīt vai atcelt, tad Kristum nevajadzētu ciest mūsu pārkāpumu sekas. Viņš nāca, lai izskaidrotu cilvēkam likuma būtību un to ilustrētu ar savu personīgo paklausību.
Dievs savus svētos baušļus devis tāpēc, ka mīl cilvēci. Viņš atklāj taisnības principus, lai pasargātu mūs no pārkāpšanas sekām. Bauslība ir Dieva domu izpausme; kad tā tiek pieņemta Kristū, tā kļūst par mūsu domām. Tā mūs paceļ pāri dabiskās iekāres un tieksmju varai, pāri kārdināšanām, kas noved pie grēka. Dievs vēlas, lai mēs būtu laimīgi; Viņš deva bauslības priekšrakstus, lai paklausībā mēs vienmēr atrastu prieku. Kad Jēzus dzimšanas brīdī eņģeļi dziedāja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts" (Lūk. 2:14), tie slavēja bauslības principus, kurus Viņš bija nācis paaugstināt.
No Sinaja kalna pasludinot bauslību, Dievs cilvēkiem darīja zināmu sava rakstura svētumu, lai tie atbilstoši saskatītu savu grēcīgumu. Bauslība tika dota, lai pārliecinātu viņus par grēku un parādītu nepieciešamību pēc Pestītāja. Šo uzdevumu tā veica, kad ar Svētā Gara starpniecību cilvēku sirdīs tika ierakstīti tās principi. Šis darbs tai jāturpina vēl tagad. Kristus dzīvē bauslības principi atklājās ļoti skaidri. Kad Svētais Dieva Gars skar sirdi, un Kristus gaisma cilvēkiem parāda, ka tiem vajadzīgas Viņa šķīstījošās asinis un taisnība, kas tos atbrīvotu, bauslība joprojām paliek kā līdzeklis, kas tuvinātu mūs Kristum, lai mēs ticībā tiktu taisnoti. "Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli." (Ps. 19:8)
"Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek." Pie debesīm spīdošā saule un zeme, uz kuras dzīvojam, ir Dieva liecinieces, ka Viņa likums ir nemainīgs un mūžīgs. Tomēr, ja arī to vairs nebūtu, Dieva baušļi pastāvēs. "Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei." (Lūk. 16:17) Ēnas kalpošanai, kas norādīja uz Jēzu, vajadzēja beigties līdz ar Viņa nāvi, bet dekaloga priekšraksti ir tikpat negrozāmi kā Dieva tronis.
Tā kā "tā Kunga likumi ir pilnīgi", tad katra novirzīšanās no tiem ir ļaunums. Tos, kas nepaklausa Dieva likumiem un māca arī citus tā darīt, Kristus nosoda. Tieši Pestītāja paklausības dzīve uztur spēkā bauslības prasības; tā pierāda, ka cilvēkiem tomēr ir iespējams šiem likumiem paklausīt, un atklāj rakstura pilnību, ko tādā veidā var iegūt. Visi, kas paklausa, kā Viņš paklausīja, tāpat atklāti atzīst, ka "bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds - svēts, taisns un labs". (Rom. 7:12) Tieši tāpat visi tie, kas Dieva baušļus pārkāpj, atbalsta sātana apgalvojumu, ka bauslība ir netaisna un tai nav iespējams paklausīt. Tādā veidā tie atbalsta lielā pretinieka melus un dara negodu Dievam. Tie ir ļaunā bērni, kas pirmais sacēlās pret Dieva likumiem. Ielaist tos Debesīs nozīmētu vēlreiz tur ienest nevienprātības un sacelšanās elementus un apdraudēt Visuma labklājību. Tādēļ neviens cilvēks, kas tīšām pārkāpj kādu no bauslības principiem, Debesu valstībā nekad neieies.