Mat. 5., 6., 7. nod.
[298] Sniedzot pamācības, Kristus reti mācekļus sapulcināja vienus. Viņš par klausītājiem neizvēlējās tikai tos, kas pazina dzīvības ceļu, bet pūlējā aizsniegt ļaužu masas, kas mita neziņā un maldos. Patiesības mācībās Viņš dalījās tur, kur tās varēja apgasmot neskaidru izpratni. Viņš pats bija Patiesība, stāvēdams apjoztiem gurniem un vienmēr svētīšanai izstieptām rokām, cenšoties ar brīdinājuma, paskubinājuma un iedrošinājuma vārdiem pacelt visus, kas vien pie Viņa nāca.
Kalna svētruna, kaut arī pārsvarā adresēta tieši mācekļiem, tika sacīta milzīga ļaužu pulka klātbūtnē. Pēc apustuļu izraudzīšanas Jēzus ar tiem aizgāja uz ezera krastu. Tur ļaudis bija sākuši pulcēties jau no agra rīta. Bez parastajiem apmeklētājiem no Galilejas pilsētām šoreiz ļaudis bija ieradušies no Jūdejas, Jeruzālemes, Perejas, no Dekapoles, Idumejas Jūdejas dienvidos, kā arī no feniķiešu Vidusjūras piekrastes pilsētām Tiras un Sidonas. "Dzirdējuši, kādas lielas lietas Viņš dara", ļaudis "bija sanākuši Viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām (..), jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus." (Marka 3:8; Lūk. 6:17-19)
Šaurajā krastmalā visiem nebija vietas, lai varētu nostāties un dzirdēt Viņa balsi, un Jēzus tos veda atpakaļ uz kalna nogāzi. Nonācis piekalnē, kas noderēja par jauku apmešanās vietu milzīgajai sapulcei, Viņš apsēdās zālē, un mācekļi kopā ar ļaužu pulku sekoja Viņa piemēram.
Mācekļi vienmēr atradās Jēzum blakus. Ļaudis pastāvīgi spiedās Viņam klāt, bet mācekļi apzinājās, ka nedrīkst pieļaut, lai tos atgrūstu no Viņa. Tie sēdēja cieši ap savu Meistaru, lai nepalaistu garām ne vārda no Viņa pamācībām. Tie bija uzmanīgi klausītāji, dedzīgi cenšoties izprast patiesības, kuras tiem būs jāpasludina visām zemēm un visiem laikmetiem.
Juzdami, ka sekos kaut kas svarīgāks nekā parasti, viņi drūzmējās ap Kungu. Viņi ticēja, ka drīz tiks nodibināta valstība, un pēc rīta notikumiem bija radusies pārliecība, ka tādēļ gaidāmi kādi paziņojumi. Šādas nojautas bija pārņēmušas arī ļaužu masas, un uzmanīgo seju izteiksme liecināja par dziļo ieinteresētību. Ļaudīm sēžot zaļajā nogāzē un gaidot dievišķā Mācītāja vārdus, sirdis pildījās domām par nākotnes godību. Tur bija rakstu mācītāji un farizeji, kas ilgojās pēc tās dienas, kad viņiem būs vara pār ienīstajiem romiešiem un viņi varēs pārņemt lielās pasaules impērijas bagātības un slavu. Nabaga zemnieki un zvejnieki cerēja dzirdēt apliecinājumu, ka tie savas nožēlojamās būdiņas, trūcīgo uzturu, sūro, grūto darba dzīvi un bailes no trūkuma varēs apmainīt pret pārticīgiem mājokļiem un vieglām dienām. Tie cerēja, ka rupjo drēbju vietā, kas bija viņu apģērbs dienā un apsegs naktī, Kristus dos viņu iekarotāju krāšņos un dārgos tērpus. Visas sirdis pukstēja lepnā cerībā, ka Israēls drīz tiks pagodināts visu tautu priekšā kā Kunga izredzētā tauta un ka Jeruzāleme tiks paaugstināta par visas pasaules valstu galvaspilsētu.
Kristus lika vilties cerībās uz pasaules varenību. Kalna svētrunā Viņš centās nojaukt visu, ko bija paveikusi nepareizā audzināšana, lai sniegtu klausītājiem pareizu izpratni par savu valstību un savu raksturu. Tomēr pret ļaužu maldiem Viņš nevērsās tieši. Viņš redzēja grēka dēļ pasaulē valdošo postu, bet necentās šo nožēlojamo stāvokli pēc iespējas spilgtāk attēlot saviem klausītājiem. Viņš mācīja kaut ko bezgalīgi pārāku par to, ko tie līdz šim bija pazinuši. Neapkarodams viņu idejas par Dieva valstību, Jēzus pasludināja noteikumus ieiešanai šajā valstībā, atstādams tiem iespēju pašiem spriest par tās būtību. Viņa mācītās patiesības šodien mums nav mazāk svarīgas kā milzīgajam ļaužu pulkam, kas Viņam sekoja toreiz. Mums tāpat kā viņiem nepieciešams apgūt Dieva valstības principus.
Kristus pirmie vārdi ļaudīm kalnā bija svētību vārdi. Svētīgi ir tie, Viņš sacīja, kas atzīst savu garīgo nabadzību un sajūt, ka tiem vajadzīga pestīšana. Evaņģēlijs tiek sludināts nabagiem. Tas tiek atklāts ne augstprātīgajiem, ne tiem, kas sevi uzskata par bagātiem un kam nekā nevajag, bet tiem, kas ir pazemīgi un satriekti. Ir tikai viens vienīgs avots, kas nodrošina pret grēku, un tas ir avots garā nabagiem.
Lepnā sirds pūlas pestīšanu nopelnīt, bet mūsu tiesības uz Debesīm, kā arī derīgums tām atrodams Kristus taisnībā. Kungs neko nevar darīt cilvēka dziedināšanas labā, kamēr, pārliecinājies par savu vājumu un atbrīvojies no pašpaļāvības, cilvēks nepakļaujas Dievam. Tikai tad viņš var saņemt dāvanu, ko Dievs vēlas dot. Dvēselei, kas sajūt savu vajadzību, tiek piešķirts viss. Tai ir neierobežota pieeja Dievam, kurā mājo visa pilnība. "Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: Es dzīvoju augstībā un svētā vietā, un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem." (Jes. 57:15*)
"Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti." Ar šiem vārdiem Kristus nemāca, ka skumjām pašām par sevi būtu spēks atņemt grēka vainu. Viņš neattaisno izlikšanos vai svētulīgu pazemību. Skumjas, par ko Viņš šeit runā, nav grūtsirdība un vaimanas. Kaut arī mums jānoskumst par grēkiem, tomēr vajadzētu priecāties par dārgo priekšrocību kļūt par Dieva bērniem.
Mēs bieži bēdājamies tāpēc, ka ļaunie darbi sev līdzi nes nepatīkamas sekas; bet tā nav grēku nožēla. Patiesas bēdas par grēku ir Svētā Gara darbības rezultāts. Svētais Gars atmasko sirds nepateicību, kas ir nicinājusi un apbēdinājusi Pestītāju, un sagrauztus ved mūs nožēlā pie krusta pakājes. Katrs grēks Jēzu ievaino no jauna, un, kad mēs uzlūkojam To, kuru esam "dūruši", mēs skumstam par grēkiem, kas sagādājuši Viņam ciešanas. Šāda nožēla vadīs pie atteikšanās no grēka.
Laicīgs cilvēks šīs bēdas var nosaukt par vājumu, bet tās ir spēks, kas ar nesaraujamām saitēm savieno nožēlas pilno ar Mūžīgo. Tas rāda, ka Dieva eņģeļi atnes atpakaļ dvēselei tās svētības, kas tika pazaudētas sirds cietības un pārkāpumu dēļ. Nožēlotāja asaras ir tikai lietus lāses, kas nolīst, pirms svētums atspīd kā Saule. Šīs bēdas ievada prieku, kas dvēselē ieplūst kā dzīvību nesošs strauts. "Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret to Kungu, savu Dievu, (..) tad Es tevi vairs neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs, saka tas Kungs." (Jer. 3:13,12) "Tiem, kas skumst Ciānas dēļ", Viņš ir paredzējis "dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā". (Jes. 61:3)
Arī tiem, kas raud pārbaudījumos un bēdās, paredzēts mierinājums. Bēdu un pazemojuma rūgtums ir labāks par pakļaušanos grēkam. Ciešanās Dievs atklāj traipus mūsu raksturā, lai ar Viņa žēlastību mēs savus trūkumus varētu uzvarēt. Mēs sevi ieraugām pavisam citā gaismā un tiekam pārbaudīti, vai pieņemsim Dieva rājienu un padomu. Tādos brīžos mums nevajadzētu raizēties un sūdzēties. Mums nevajadzētu arī sacelties vai rauties ārā no Kristus rokas. Mūsu dvēselēm jābūt pazemīgām Dieva priekšā. Dieva ceļi ir nesaprotami tam, kas vēlas visu redzēt sev patīkamā gaismā. Mūsu cilvēciskajai dabai tie izskatās tumši un bez prieka. Bet Dieva ceļi ir žēlastības ceļi, un to gals ir pestīšana. Elija nezināja, ko dara, kad viņš tuksnesī sacīja, ka vairs nevēlas dzīvot, un lūdza, lai varētu nomirt. Kungs savā žēlastībā neņēma vērā viņa vārdus. Elijam taču vēl bija darāms liels darbs, un, kad viņa darbs bija padarīts, viņam nevajadzēja aiziet bojā mazdūšībā un tuksneša vientulībā. Viņam bija lemts nevis sairt nāves pīšļos, bet Debesu ratos uzbraukt godībā pie Dieva troņa.
Noskumušajiem Dieva Vārds saka: "Es ieraudzīju viņu ceļus, un tos dziedināšu, un Es tos vadīšu un došu prieku tiem, kas apbēdināti." "Jo Es pārvērtīšu viņu skumību par prieku un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu noskumšanas." (Jes. 57:18; Jer. 31:13*)
"Svētīgi lēnprātīgie." Grūtības, ar kurām mums jāsastopas, lielā mērā var mazināt ar lēnprātību, kad cilvēks sevi apslēpj Kristū. Ja mums būs mūsu Meistara pazemība, mēs pacelsimies pāri nievām, noraidījumiem un īgnumam, kuriem ik dienas esam pakļauti, un tie vairs neapēnos mūsu garu. Visaugstākais cēluma pierādījums kristietī ir pašsavaldīšanās. Tas, kas pazemojumos un cietsirdīgas izturēšanās gadījumā nespēj saglabāt mierīgu, paļāvīgu garu, nolaupa Dievam tiesības viņā atklāt dievišķā rakstura pilnību. Spēks, kas Kristus sekotājiem dod uzvaru, ir sirds pazemība, tā ir zīme par viņu saitēm ar Debesu pagalmiem.
"Tiešām, tas Kungs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo." (Ps. 138:6) Dievs laipni uzlūko ikvienu, kurā ir redzams Kristus lēnprātīgais un pazemīgais gars. Pasaule uz šiem cilvēkiem var skatīties nicinoši, bet Viņa acīs tiem ir liela vētība. Ne tikai gudrie, lielie, labdarīgie saņems pasi ieiešanai Debesu pagalmos, ne tikai rosīgie, dedzības un nenogurstošas enerģijas pilnie darbinieki. Nē! Garā nabagie, kas alkst pēc Kristus klātbūtnes, no sirds pazemīgie, kuru augstākā vēlēšanās ir darīt Dieva prātu - tiem visiem būs brīva ieeja. Viņi būs starp tiem, kas savas drēbes mazgājuši un balinājuši Jēra asinīs. "Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa namā, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem." (Atkl. 7:15)
"Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības." Necienīguma izjūta liek sirdij alkt un slāpt pēc taisnības, un šīs alkas nebūs veltīgas. Tie, kas savās sirdīs atvēl vietu Kristum, iepazīsies ar Viņa mīlestību. Visi, kas ilgojas pēc Dieva rakstura līdzības, tiks apmierināti. Svētais Gars nekad nepamet bez palīdzības dvēseli, kas lūkojas uz Jēzu; Viņš iepazīstina to ar visām Kristus bagātībām. Ja acis pastāvīgi raugās uz Pestītāju, Svētā Gara darbs neapstājas, kamēr dvēsele tiek pārveidota pēc Viņa līdzības. Dvēselē uzplauks šķīsta mīlestība, piešķirdama tai spēku augstākiem sasniegumiem, lielākai Debesu vērtību izpratnei, tādēļ tā nepārstās augt, līdz nebūs sasniegusi pilnību. "Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti."