Atkal Kristus atkārtoja patiesību, ka upuriem pašiem par sevi nav vērtības. Tie ir līdzeklis, bet ne mērķis. Viņu nolūks bija vadīt cilvēkus pie Pestītāja un tad tālāk pie vienotības ar Dievu. Kungs ļoti augstu vērtē kalpošanu mīlestībā, bet, ja tās pietrūkst, tad visa ceremoniju rinda Viņam kļūst nepatīkama. Tāpat ir arī ar sabatu. Tā uzdevums ir vienot cilvēkus ar Dievu, bet, kad prāts tiek pārsātināts ar nogurdinošām ceremonijām, sabata mērķis ir iznīcināts. Tā formāla ievērošana kļūst par izsmieklu.
Kādā citā sabatā Jēzus, iegājis sinagogā, ieraudzīja cilvēku ar nokaltušu roku. Farizeji Viņu uzmanīja, nepacietīgi gaidot, lai redzētu, kā Viņš izturēsies. Pestītājs zināja, ka pēc dziedināšanas Viņu noteikti uzskatīs par sabata pārkāpēju, bet Viņš nevilcinājās sagraut tradicionālo priekšrakstu mūri, kas ierobežoja sabatu. Jēzus slimajam pavēlēja iznākt uz priekšu un tad jautāja: "Vai ir sabatā brīv labu darīt vai ļaunu, dzīvību glābt vai maitāt?" Jūdu vidū tas bija vispāratzīts princips, ka neizmantot izdevību darīt labu ir tas pats, kas darīt ļaunu; dzīvību neizglābt nozīmēja to atņemt. Tā Jēzus stājās rakstu mācītājiem pretī ar viņu pašu ieročiem. "Bet tie cieta klusu. Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un, viņu sirdscietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka kļuva atkal vesela." (Marka 3:4,5)
Kad Pestītājam jautāja: "Vai ir brīv sabatā dziedināt?" Jēzus atbildēja: "Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs, un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt." (Mat. 12:10-12)
Baidīdamies iekļūt nepatikšanās, spiegi neuzdrošinājās atbildēt Kristum ļaužu priekšā. Tie zināja, ka Viņš bija teicis patiesību. Bet tie drīzāk bija gatavi pamest cilvēkus ciešanās, nekā pārkāpt savas tradīcijas, kaut arī tajā pašā laikā palīdzēja dzīvniekiem, lai īpašniekam nerastos zaudējumi. Vairāk labvēlības tika parādīts dzīvniekam nekā cilvēkam, kas radīts pēc Dieva līdzības. Tas ilustrē visas maldīgās reliģijas. Tās rodas no cilvēka vēlēšanās paaugstināties pār Dievu un beidzas cilvēka pazemošanā zemāk par dzīvnieku. Katra reliģija, kas apkaro Dieva kā valdnieka tiesības, atņem cilvēkam to godību, kas tam tika dota radīšanas brīdī un būs atkal atjaunota Kristū. Ikviena nepatiesa reliģija saviem piekritējiem māca izturēties nevērīgi pret cilvēku vajadzībām, sāpēm un tiesībām. Evaņģēlijs, turpretī, cilvēci paaugstina kā Kristus asinīm atpirktu un māca ar laipnu uzmanību atsaukties uz cilvēku vajadzībām un ciešanām. Kungs saka: "Vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks dārgāks nekā Ofīra dārgumi." (Jes. 13:12*)
Kad Jēzus farizejiem jautāja, "vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt, dzīvību glābt vai maitāt," Viņš tiem atgādināja viņu pašu ļaunos nodomus. Nežēlīgā ienaidā tie tīkoja pēc Kristus dzīvības, kamēr Viņš tajā pašā laikā glāba citus un nodrošināja laimi daudziem cilvēkiem. Vai tad sabata dienā bija labāk nonāvēt, kā tie plānoja, vai arī dziedināt, tā kā darīja Jēzus? Vai Dieva svētajā dienā auklēt sirdī slepkavību būtu taisnīgāk nekā atklāt dievišķo mīlestību, kas izpaužas žēlsirdības darbos?
Dziedinādams nokaltušo roku, Jēzus atzina par nederīgām jūdu ieražas, bet ceturto bausli atstāja spēkā tā, kā to bija devis Dievs. Viņš pasludināja: "Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt." Aizslaucīdams visus nejēdzīgos ierobežojumus, Kristus sabatu pagodināja, bet tie, kas Viņu apsūdzēja, šo dienu apkaunoja.
Tie, kas apgalvo, ka Kristus ir atcēlis bauslību, māca, ka šajā vietā Viņš pārkāpa sabatu un arī savus mācekļus attaisnoja, kad tie darīja to pašu. Ar to šie ļaudis nostājās tieši uz tā ceļa, pa kuru gāja ļaunprātīgie jūdi. Tā teikdami, viņi runā pretī Kristus liecībai, kas pasludināja: "Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā." (Jāņa 15:10) Ne Pestītājs, ne Viņa sekotāji sabata bausli nav pārkāpuši. Kristus bija dzīvs bauslības pārstāvis. Viņš savā dzīvē nav pārkāpis bauslības svētās pavēles. Raudzīdamies uz visu tautu, kas meklēja iemeslus Viņa notiesāšanai, Jēzus tajā pašā laikā bez bailēm varēja sacīt: "Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?" (Jāņa 8:46)
Pestītājs nenāca, lai atceltu sentēvu un praviešu teikto, jo Viņš pats bija runājis caur šiem cilvēces pārstāvjiem. No Viņa nāca visas Dieva Vārda patiesības. Bet šie nesamaksājamie dārgakmeņi tagad bija ielikti neīstos ietvaros. To cēlā gaisma kalpoja maldiem. Tādēļ Dievs gribēja, lai tos izņem no viņu maldu ietvariem un pārliek patiesības ietvarā. Šo darbu spēja izdarīt tikai dievišķa roka. Savienota ar maldiem, patiesība kalpoja Dieva un cilvēku ienaidniekam. Kristus bija nācis nolikt to tur, kur tā pagodinātu Dievu un nestu pestīšanu cilvēcei.
"Sabats ir celts cilvēka dēļ, un ne cilvēks sabata dēļ", sacīja Jēzus. Visas dievišķās institūcijas ir domātas cilvēces labklājībai. "Viss tas notiek jūsu dēļ." "Vai tas būtu Pāvils vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder, bet jūs piederat Kristum, un Kristus Dievam." (2. Kor. 4:15; 1. Kor. 3:22,23) Desmit baušļus, kuru viena sastāvdaļa ir sabats, Dievs deva saviem ļaudīm par svētību. "Un tas Kungs mums pavēlēja", sacīja Mozus, "visus šos likumus pildīt, to Kungu, savu Dievu, bīties, lai tas būtu mūžam mums pašiem par labu un lai Viņš mūs pasargātu dzīvus, kā tas arī šodien ir." (5. Moz. 6:24) Dziesminieks Israēlu aicināja: "Kalpojiet tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm! Atzīstiet, ka tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par savu tautu un par savas ganības avīm. Ieejiet pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu!" (Ps. 100:2-4) Kungs saka: "(..) kas stingri ievēro sabatu un tur Manu derību, tos Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā." (Jes. 56:6,7)
"Tā nu Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu." Šie vārdi ir pamācību un prieka pilni. Tādēļ ka sabatu cilvēces labklājībai iecēla Kristus, to tagad sauc par Kunga dienu. Tā pieder Kristum. Jo "caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir." (Jāņa 1:3) Ja nu Viņš ir radījis visas lietas, tad Viņš iecēla arī sabatu. Viņš to nošķīra radīšanas darba piemiņai. Tas nozīmē, ka Viņš ir Radītājs un Svētotājs. Tas, kurš radīja visas lietas Debesīs un virs zemes un tagad tās uztur, ir draudzes Galva, un Viņa spēkā mēs topam salīdzināti ar Dievu. Jo, runādams par Israēlu, Kungs teica: "Es devu tiem arī savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kas to svētījis," tas ir, dara svētus. (Ec. 20:12) Tātad dusas diena - sabats ir zīme Kristus varai darīt mūs svētus. Tas ir dots visiem, kurus Kristus dara svētus. Kā Viņa svētu darošā spēka zīme sabats ir dots visiem, kas Kristū kļūst par Dieva Israēla daļu.
Kungs saka: "Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu (..), tad tas Kungs būs tavs prieks." (Jes. 58:13,14) Tas būs prieka avots visiem, kas dusas dienu pieņem kā Kristus - Radītāja un Pestītāja - spēka zīmi. Saskatīdami tajā Kristu, tie priecāsies un līksmosies Viņā. Atgādinot radīšanas darbus, dusas diena tiem liecinās par Jēzus vareno spēju pestīt. Atsaukdama atmiņā zaudēto Paradīzes mieru, tā stāstīs par mieru, kas iegūstams mūsu Glābējā. Arī dabā viss it kā atkārtos aicinājumu: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt." (Mat. 11:28)