27. "Tu vari mani šķīstīt"

Mat. 8:2-4; 9:1-8,32-34; Marka 1:40-45; 2:1-12; Lūk. 5:12-28

[262] No visām austrumos pazīstamajām slimībām visbriesmīgākā bija spitālība. Tās nedziedināmība un pastiprinātā inficēšanās iespēja, kā arī šausmīgā iedarbība uz savu upuri, iedvesa bailes pat visdrošsirdīgākajiem. Jūdi spitālību uzskatīja par grēka sodu, tādēļ arī tā tika saukta par "sitienu" jeb "Dieva pirkstu". Šī nopietnā, neizskaužamā un nāvējošā slimība tika uzskatīta par nāves simbolu. Ceremoniālā bauslība spitālīgo pasludināja par nešķīstu. Kā tādu, kas miris, to izolēja no cilvēku sabiedrības. Viss, ko viņš aizskāra, kļuva nešķīsts. Slimnieka elpa incēja gaisu. Ikvienam, kuru turēja aizdomās par to, ka tam varētu būt šī slimība, bija jāstājas priesteru priekšā, un tiem šo cilvēku vajadzēja izmeklēt un izlemt viņa likteni. Ja to pasludināja par spitālīgu, tad viņu atšķīra no Israēla draudzes, tas bija kā notiesāts un drīkstēja satikties vienīgi ar līdzīgiem slimniekiem. Likums savās prasībās bija nelokāms. Pat ķēniņi un valdnieki nebija izņēmums. Arī valdniekam vajadzēja atdot scepteri un bēgt no sabiedrības.

Šķirtam no draugiem un radiniekiem, spitālīgajam bija jānes savas slimības lāsts. Viņam pašam bija jāizziņo sava nelaime, jāsaplēš drēbes un jāceļ trauksme, brīdinot visus, lai tie izvairās no viņa tuvuma. Sauciens: "Nešķīsts, nešķīsts!" bija signāls, ko uztvēra ar bailēm un riebumu.

Apkārtnē, kur darbojās Kristus, bija daudz tādu cietēju, un vēsts par Kristus darbu aizsniedza arī tos, iededzinot cerības stariņu. Bet kopš pravieša Elīsas dienām nekad nebija dzirdēts par šādu slimnieku dziedināšanu. Tāpēc tie neuzdrošinājās gaidīt, ka Jēzus viņu labā darīs to, ko Viņš vēl nekad nevienam cilvēkam nebija darījis. Tomēr bija kāds, kura sirdī modās ticība, lai gan šis cilvēks nezināja, kā nokļūt pie Jēzus. Kā gan tas, kuram bija atņemtas tiesības satikties ar līdzcilvēkiem, lai nokļūst pie Ārsta? Šis cilvēks arī šaubījās, vai Kristus viņu dziedinās. Vai Viņš nolieksies, lai uzlūkotu tādu, par kuru tika uzskatīts, ka tas izcieš Dieva sodu? Vai Viņš tāpat kā farizeji un ārsti neizteiks pār viņu lāstu un nepavēlēs bēgt no cilvēku uzturēšanās vietām? Domās nelaimīgais pārcilāja visu, ko bija dzirdējis par Jēzu. Neviens, kas jebkad meklējis pie Viņa palīdzību, nebija aizraidīts. Nelaimīgais nolēma atrast Pestītāju. Kaut gan ieeja pilsētās viņam bija aizliegta, varēja tomēr gadīties, ka Jēzu izdodas sastapt uz kāda vientuļa ceļa vai kalnu takas vai arī mācām ārpus pilsētas. Tas šķita diezgan sarežģīti, bet satikt Jēzu - tā bija viņa vienīgā cerība.

Tā spitālīgais nokļūst pie Pestītāja. Jēzus tobrīd māca ezera krastā, un ap Viņu ir sapulcējušies ļaudis. Stāvēdams no tālienes, lepras slimnieks uztver dažus vārdus no Kristus lūpām. Tas redz Viņu uzliekam rokas cietējiem. Tas vēro, kā klibie, aklie, paralizētie un ar dažādām citām slimībām sirgstošie pieceļas veseli un slavē Dievu par savu glābšanu. Ticība viņa sirdī kļūst arvien stiprāka. Tas sāk virzīties tuvāk sanākušajam ļaužu pūlim. Aizmirsti ir viņam uzliktie ierobežojumi, ļaužu drošība un bailes, ar kādām visi cilvēki uz to raugās. Viņš domā tikai par dziedināšanas svētīgo cerību.

Spitālīgā izskats ir drausmīgs. Slimība viņu ir tā saēdusi, ka uz pūstošo miesu ir baigi pat paskatīties. Viņu ieraudzījuši, ļaudis šausmās atkāpjas. Tie spiežas un kāpj cits citam virsū, lai tikai izbēgtu no saskares ar slimo. Daži mēģina to aizkavēt tuvoties Jēzum, bet veltīgi. Viņš tos ne redz, ne dzird. To neietekmē viņu riebuma izpausme. Viņš redz vienīgi Dieva Dēlu, dzird vienīgi Viņa balsi, kas dod dzīvību mirstošiem. Aizkļuvis līdz Jēzum, tas pakrīt pie Viņa kājām: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt!"

Jēzus atbild: "Es gribu, topi šķīsts!" un uzliek tam savu roku. (Mat. 8:3)

Ar spitālīgo tūlīt notika pārmaiņa. Viņa miesa kļuva vesela, nervi jutīgi, muskuļi stingri. Spitālīgajiem raksturīgā nelīdzenā, kraupjainā āda nozuda, un tās vietā parādījās veselīgas ādas maigais sārtums, kāds parasti ir bērniem.

Jēzus pavēlēja šim cilvēkam neizpaust to, kas ar viņu bija darīts, bet ar attiecīgo upuri nekavējoties iet uz dievnamu. Tādu upuri nevarēja pieņemt, iekams priesteri nebija izdarījuši pārbaudi un pasludinājuši cilvēku par pilnīgi brīvu no slimības. Lai cik nepatīkama arī būtu šāda pārbaude, tiem tomēr katru gadījumu vajadzēja izmeklēt un izdarīt atbilstošu secinājumu.

Svēto Rakstu vārdi rāda, cik neatlaidīgi Kristus šim cilvēkam piekodināja, ka nepieciešams klusēt un rīkoties ātri. "Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina, un uz to sacīja: "Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un atnes par savu šķīstījumu upuri, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību." " Ja priesteri būtu uzzinājuši par spitālīgā dziedināšanu, viņu ienaids pret Kristu varētu tos pamudināt izteikt netaisnu spriedumu. Jēzus gribēja, lai šis cilvēks paspēj parādīties dievnamā, pirms ziņas par brīnumdarbu būtu aizsniegušas priesterus. Tā tiktu nodrošināts objektīvs spriedums, un dziedinātajam spitālīgajam tiktu atļauts atkal pievienoties savai ģimenei un draugiem.

Bija arī vēl citi iemesli, kurus Kristus ņēma vērā, pavēlot dziedinātajam klusēt. Pestītājs zināja, ka Viņa ienaidnieki nemitīgi tīkoja ierobežot Viņa darbu un novērst no Viņa tautu. Jēzus saprata, ka plašas propagandas rezultātā pie Viņa varētu sākt nākt daudzi šīs briesmīgās slimības piemeklētie un rastos pamatots iebildums, ka ļaudis, ar tiem satiekoties, tiek incēti. Turklāt daudzi spitālīgie veselības dāvanu neizlietotu tā, lai tā viņiem pašiem un citiem nestu svētību. Bez tam, pulcinādams ap sevi spitālīgos, Viņš dotu iemeslu apsūdzībai, ka lauž ceremoniālās bauslības uzliktos ierobežojumus. Tā tiktu kavēts Evaņģēlija pasludināšanas darbs.

Notikumu gaita pierādīja Kristus brīdinājuma pamatotību. Spitālīgā dziedināšanu bija redzējuši daudz ļaužu, un tie tagad dega nepacietībā uzzināt priesteru lēmumu. Kad dziedinātais atgriezās pie saviem draugiem, radās liels satraukums. Neskatoties uz Jēzus brīdinājumu, tas vairs necentās slēpt savas dziedināšanas faktu. Būtu jau arī gandrīz neiespējami to izdarīt, un tādēļ viņš runāja pilnīgi atklāti. Domādams, ka Jēzus tikai aiz pazemības izteicis viņam šo aizliegumu, tas gāja, visur cildinādams sava lielā Ārsta spēku, nesaprazdams, ka katrs tāds paziņojums priesterus un vecākos darīja vēl apņēmīgākus Kungu nogalināt. Dziedinātais saprata, ka veselība ir dārga dāvana. Viņš priecājās par enerģiju un spēku savos brieduma gados, kā arī par atgriešanos ģimenē un sabiedrībā un nespēja atturēties, neslavējis Ārstu, kas viņu bija dziedinājis. Bet šādas atklātas sludināšanas dēļ Pestītāja darbs tika aizkavēts. Ļaudis tagad juta mudinājumu traukties pie Jēzus tik lielos pulkos, ka Viņš uz laiku bija spiests savu darbību pārtraukt.

Katram Kristus darbam Viņa kalpošanas laikā bija tālejošs mērķis. Tas nozīmēja daudz vairāk, nekā varēja saprast no pašas darbības. Tā bija arī notikumā ar spitālīgo. Kalpodams visiem, kas nāca pie Viņa, Jēzus karsti ilgojās svētīt arī tos, kas nenāca. Vilkdams pie sevis muitniekus, pagānus un samariešus, Viņš ilgojās aizsniegt arī priesterus un rakstu mācītājus, kas bija ieslīguši aizspriedumos un tradīcijās. Viņš izmēģināja visus līdzekļus, ar kuriem tos varētu ietekmēt. Nosūtīdams dziedināto spitālīgo pie priesteriem, Viņš tiem sniedza liecību, kurai vajadzēja atbruņot viņu aizspriedumus.

Farizeji apgalvoja, ka Kristus mācība ir pret bauslību, ko Dievs devis caur Mozu, bet dziedinātajam spitālīgajam dotā pavēle pienest upuri pēc bauslības bija pretrunā ar šo apsūdzību. Tā bija pietiekama liecība visiem, kas vien vēlējās par to pārliecināties.

Jeruzālemes vecākie bija izsūtījuši spiegus, lai atrastu ieganstu Kristu nonāvēt. Viņš tiem atbildēja ar to, ka skaidri parādīja savu mīlestību pret cilvēci, cieņu pret bauslību un savu varu atpestīt no grēka un nāves. Līdz ar to Viņš par tiem nodeva liecību: "Tie atmaksā labu ar ļaunu, ar ienaidu par Manu mīlestību." (Ps. 109:5) Tas, kas uz svētību kalna deva pavēli: "Mīliet savus ienaidniekus", pats savā dzīvē īstenoja principu "neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti". (Mat. 5:44; 1. Pēt. 3:9)

Tie paši priesteri, kas spitālīgajam piesprieda izraidīšanu no sabiedrības, apliecināja viņa izveseļošanos. Šis spriedums, atklātībai paziņots un reģistrēts, pastāvīgi liecināja par Kristu. Tā kā dziedinātais atkal tika uzņemts Israēla draudzē uz priesteru sprieduma pamata, ka viņam nav ne vismazāko slimības pazīmju, tad arī viņš pats kļuva par dzīvu liecību savam Labdarim. Priecīgs tas pienesa nepieciešamo upuri un paaugstināja Jēzus vārdu. Priesteri bija pārliecināti par Pestītāja dievišķo spēku. Viņiem tika dāvāta izdevība iepazīties ar patiesību un saņemt svētību no gaismas. Noraidīta tā tos atstātu, lai nekad vairs neatgrieztos. Vairākums gaismu atraidīja, tomēr tā nebija veltīgi dāvāta. Daudzas sirdis tika skartas, kaut arī uzreiz nekādi pierādījumi doti netika. Pestītāja dzīves laikā Viņa misija priesteru un rakstu mācītāju vidū, šķiet, izraisīja maz pretmīlestības, bet pēc Viņa pacelšanās Debesīs "liels pulks priesteru kļuva ticīgi". (Ap. d. 6:7)

Kristus darbs, šķīstot spitālīgo no slimības, ilustrē Viņa pūles dvēseles šķīstīšanā no grēka. Cilvēks, kas atnāca pie Jēzus, bija "caur caurim spitālīgs". Slimības nāvīgā inde bija pārņēmusi visu viņa ķermeni. Mācekļi mēģināja atturēt Mācītāju, lai Viņš neaizskartu spitālīgo, jo tas, kurš tādu aizskāra, pats kļuva nešķīsts. Bet, uzlikdams roku spitālīgajam, Jēzus nekļuva netīrs. Viņa pieskāriens radīja dzīvības spēkus. Spitālība tika šķīstīta. Tāpat notiek arī ar grēka spitālību: tā ir dziļi iesakņojusies, nāvīga un ar cilvēciskiem spēkiem no tās nav iespējams atbrīvoties. "Visa galva ir slima, un sirds ir vāja. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti." (Jes. 1:5,6) Bet Jēzus, nākdams mājot cilvēka miesā, nekļuva netīrs. Viņa klātbūtnei bija dziedinošs spēks. Ikviens, kas kritīs pie Viņa kājām, ticībā izsaukdamies: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt", saņems atbildi: "Es gribu, topi šķīsts!"