Tas pats ļaunais gars, kas Kristu kārdināja tuksnesī un kas savā varā turēja Kapernaumas ārprātīgo, valdīja arī pār neticīgajiem jūdiem. Bet viņu priekšā tas ieņēma dievbijīgu izskatu, cenzdamies tos maldināt ar iemesliem, kuru dēļ tiem būtu jāatsakās no Pestītāja. Viņu stāvoklis bija bezcerīgāks nekā velna apsēstajam, jo tie nejuta vajadzību pēc Kristus un tāpēc vēl ciešāk tika pakļauti sātana virskundzībai.
Kristus personīgās darbības laiks cilvēku vidū bija tumsības valsts spēku vislielākās aktivitātes periods. Gadsimtiem ilgi sātans un viņa ļaunie eņģeļi bija centušies valdīt pār cilvēku miesu un dvēseli, lai nomāktu viņus ar grēku un ciešanām; bet par radušos postu tie apsūdzēja Dievu. Jēzus cilvēkiem atklāja Tēva raksturu. Viņš salauza sātana varu un atbrīvoja viņa gūstekņus. Jauna dzīvība, mīlestība un spēks no Debesīm pildīja cilvēku sirdis, un tumsības valdnieks bija spiests cīnīties par savas valstības pastāvēšanu. Tādēļ sātans sapulcināja visus savus karapulkus, lai ik solī apdraudētu Kristus darbu.
Tā tas būs arī lielajā beigu cīņā starp taisnību un grēku. Kad pār Kristus mācekļiem no augšienes nāks jauna dzīvība, gaisma un spēks, jauns uzliesmojums verdīs arī no bezdibeņa, stiprinādams sātana spēkus. Sasprindzinājums pārņems katru elementu virs zemes. Ar gadsimtu ilgajā cīņā trenētu veiklību ļaunuma valdnieks darbosies zem viltus maskas. Viņš parādīsies kā gaismas eņģelis, un lieli ļaužu pulki tam klausīs, "pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām". (1. Tim. 4:1)
Kristus dienās Israēla vadītāji un mācītāji nespēja sātanam pretoties, jo viņi noraidīja vienīgo līdzekli, ar kura palīdzību varētu atvairīt ļaunos garus. Tas bija Dieva Vārds, ar ko Kristus pārspēja ļauno. Israēla vadoņi gan apgalvoja, ka viņi ir Dieva Vārda izskaidrotāji, bet tie to pētīja vienīgi, lai uzturētu spēkā savas tradīcijas un uzspiestu citiem cilvēku radītos priekšrakstus. Ar saviem izskaidrojumiem tie lika Rakstiem runāt to, ko Dievs nekad nebija sacījis, un ar mistiskajām teorijām padarīja neuztveramu to, kas bija skaidri atklāts. Viņi diskutēja par nenozīmīgu un nevajadzīgu sīkumainību formu ievērošanā un noliedza visbūtiskāko patiesību. Tā izplatījās neticība. Dieva Vārdam tika laupīts spēks, un ļaunais panāca to, ko gribēja.
Vēsture atkārtojas. Ar atvērtu Bībeli rokās un apliecinādami, ka ciena tās mācības, daudzi mūsu dienu reliģiskie vadītāji ticību tai kā Dieva Vārdam īstenībā iznīcina. Tie cītīgi nodarbojas ar Vārda analīzi, bet savus uzskatus izceļ pāri visskaidrākajiem apgalvojumiem. Viņu rokās Dieva Vārds zaudē savu atjaunojošo spēku. Lūk, kāpēc visapkārt trako neticība un valda grēks!
Kad sātans ir sagrāvis ticību Bībelei, tas pavedina cilvēkus meklēt gaismu un spēku pie citiem avotiem. Tā viņš nemanot piezogas klāt. Kas novēršas no Rakstu skaidrajām mācībām un atraida Svētā Gara pārliecinošo balsi, tie pakļaujas dēmonu varai. Kritizēšana un spekulācijas attiecībā uz Svētajiem Rakstiem ir atvērušas durvis spiritismam un teozojai - šīm seno laiku pagānisma modernizētajām formām - un ļāvušas tām ieviesties pat baznīcās, kur apliecina mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Paralēli Evaņģēlija pasludināšanai darbojas arī tādi spēki, kas nav nekas cits kā melu gara mēdiji. Daudzi cilvēki ar tiem ielaižas vienīgi ziņkārības dēļ, bet, redzēdami pierādījumus, ka tur darbojas vairāk nekā cilvēka spēks, tiek vilināti iet tālāk, līdz tos jau kontrolē griba, kas ir daudz stiprāka par viņu pašu vēlēšanos. Tie vairs nespēj izbēgt no tās noslēpumainā spēka.
Dvēseles aizsargmūri ir sagrauti. Nav vairs barjeru pret grēku. Tikko Dieva Vārda un Viņa Gara dotie ierobežojumi ir atraidīti, neviens cilvēks nezina, līdz kādai pagrimuma dzelmei viņš var noslīdēt. Slepeni grēki vai pār cilvēku valdošas kaislības var viņu turēt gūstā un padarīt tikpat bezspēcīgu kā Kapernaumas velna apsēsto. Tomēr arī tad stāvoklis vēl nav bezcerīgs.
Ļauno mēs varam uzvarēt tieši tāpat, kā to uzvarēja Kristus - ar Dieva Vārda spēku. Kungs pār mums nevalda bez mūsu piekrišanas; bet, ja mēs vēlamies zināt un darīt Viņa prātu, tad mums pieder apsolījums: "Un jūs atzīsit patiesību un patiesība darīs jūs brīvus." "Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva." (Jāņa 8:32; 7:17) Ticot šiem apsolījumiem, ikviens cilvēks var tikt atbrīvots no maldu valgiem un grēka varas.
Katrs cilvēks var brīvi izvēlēties, kam pakļauties. Neviens nav tik pagrimis, ka tas nevarētu atrast glābšanu Kristū. Velna apsēstais lūgšanas vietā varēja izkliegt tikai sātana iedvestus vārdus, taču sirds neizteiktais sauciens tika sadzirdēts. Neviens grūtībās nonākušas dvēseles kliedziens, kaut arī tam pietrūktu izteiksmes vārdos, nepaliks neievērots. Tie, kas grib slēgt derību ar Dievu, netiks atstāti sātana varai vai savas bezspēcīgās dabas pakļautībā. Pestītājs tos uzaicina, lai tie "pie Manis meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru, - jā, tiešām slēgtu ar Mani mieru!" (Jes. 27:5) Tumsības gari cīnīsies par dvēseli, kas reiz bijusi viņu varā, bet Dieva eņģeļi šīs dvēseles glābšanai grib izmantot vēl lielāku spēku. Kungs saka: "Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai var aizbēgt no viņa gūstekņi? (..) Tā saka tas Kungs: arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt: Es pats cīnīšos ar taviem pretiniekiem, un Es pats izglābšu tavus bērnus." (Jes. 49:24,25}Kamēr draudze sinagogā vēl bija izbrīna un bijības pārņemta, Jēzus aizgāja uz Pētera māju, lai mazliet atpūstos. Bet arī pār šo māju bija nolaidusies ēna. Pētera sievasmāte gulēja slima "ar grūtu drudzi". Jēzus pavēlēja slimībai atkāpties, un cietēja cēlās un kalpoja Mācītāja un mācekļu dienišķajām vajadzībām.
Vēsts par Kristus darbu ātri izplatījās pa visu Kapernaumu. Baidīdamies no rakstu mācītājiem, ļaudis neuzdrošinājās nākt sabatā un lūgt dziedināšanu, bet, tikko saulīte pazuda aiz apvāršņa, sākās liela kustība. No savām mājām, veikaliem un tirgus laukumiem pilsētas iedzīvotāji steidzās uz vienkāršo mājokli, kur bija apmeties Jēzus. Slimos nesa ar nestuvēm; citi atnāca paši, atspiedušies uz spieķiem vai draugu atbalstīti, cenšoties nokļūt pēc iespējas tuvāk Pestītājam.
Stundu pēc stundas tie nāca un gāja, jo neviens nevarēja zināt, vai rīt vēl Ārsts būs viņu vidū. Tādu dienu Kapernauma vēl nekad nebija pieredzējusi. Gaisu pildīja triumfa un atbrīvošanās gaviļu balsis. Pestītājs priecājās par paša izraisīto līksmību. Kad Viņš redzēja atnākušo ļaužu ciešanas, Glābēja sirds iedegās līdzjūtībā un Viņš priecājās, ka Viņam ir spēks atdot tiem veselību un laimi.
Savu darbu Jēzus pārtrauca tikai tad, kad palīdzību bija saņēmis pēdējais cietējs. Bija vēla nakts, kad ļaudis izklīda un pār Sīmaņa namu nolaidās klusums. Garā uztraukumu pilnā diena bija pagājusi, un Jēzus ilgojās pēc atpūtas. Bet, kad pilsēta vēl snauda, Pestītājs, "no rīta gaiļos cēlies, (..) izgāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza".
Tā Jēzus pavadīja savas zemes dzīves dienas. Viņš bieži atļāva mācekļiem apmeklēt savas mājas un atpūsties, bet pats laipni noraidīja visus mēģinājumus atraut Viņu no darba. Augu dienu Viņš pūlējās, mācot nezinošos, dziedinot slimos, atdodot redzi aklajiem, paēdinot ļaužu pulkus, bet novakarē vai agrā rītā Pestītājs pats devās uz kalnu svētnīcu, lai satiktos ar savu Tēvu. Tā Viņš bieži lūgšanās un pārdomās pavadīja visu nakti, rītausmā atkal atgriezdamies pie darba ļaužu vidū.
Agri no rīta Pēteris ar saviem biedriem nāca pie Jēzus, sacīdams, ka Kapernaumas ļaudis jau Viņu meklējot. Tas, kā Kristus tika uzņemts līdz šim, mācekļiem sagādāja rūgtu vilšanos. Jeruzālemes vadītāji gribēja nogalināt Jēzu; pat dzimtās pilsētas ļaudis bija mēģinājuši atņemt Viņam dzīvību, bet Kapernaumā Viņu bija apsveikuši ar sevišķu sajūsmu, un mācekļos no jauna uzliesmoja cerība. Varbūt tieši pie brīvību mīlošajiem galilejiešiem atradīsies jaunās valstības atbalstītāji. Bet pārsteigti tie izdzirda Kristus vārdus: "Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts."
Satraukumā, kas tobrīd bija pārņēmis Kapernaumu, draudēja briesmas, ka skatam varētu pazust Viņa misijas mērķis. Jēzus nevēlējās, lai Viņam pievērstu uzmanību tikai kā brīnumdarim vai zisku vainu dziedinātājam. Viņš centās cilvēkus vilkt pie sevis kā Pestītājs. Ļaudis bija gatavi ticēt, ka Viņš nācis kā Ķēniņš, lai uzceltu laicīgu valstību, bet Jēzus pats ilgojās viņu prātus novērst prom no laicīgā uz garīgo. Tikai laicīgi panākumi vien traucētu Viņa darbu.
Viņa garam bija nepatīkama bezrūpīgā pūļa apbrīnošana. Viņa dzīvē nekur nebija vērojama pašapliecināšanās. Tas, kā pasaule apliecina cieņu stāvoklim, bagātībai un talantam, Pestītajam bija sveša lieta. Jēzus nepielietoja nevienu no tiem līdzekļiem, ko cilvēki izmanto, lai iegūtu sabiedrotos vai panāktu cieņas pilnu izturēšanos no citu puses. Jau daudzus gadsimtus pirms Viņa dzimšanas bija pravietots: "Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr Viņš nenodibinās taisnību virs zemes." (Jes. 42:2-4)
Farizeji centās iegūt atzinību ar sīkumainu ceremoniju izpildīšanu, lieloties ar savu dievbijību un labajiem darbiem. Dedzību reliģijā tie izrādīja, padarīdami to par diskusiju tēmu. Pretēju sektu strīdi bija skaļi un gari, un nebija nekas neparasts dzirdēt bauslības mācītājus dusmīgā balsī strīdamies uz ielas.
Krasā pretstatā tam visam bija Jēzus izturēšanās. Viņa dzīvē nekur un nekad nebija redzama trokšņaina strīdēšanās, ārišķīga dievkalpošana, neviens darbs, kas alktu pēc skaļas atzinības. Kristus bija apslēpts Dievā, un Dievs tika atklāts sava Dēla raksturā. Šai atklāsmei Kristus vēlējās pievērst ļaužu uzmanību un gribēja, lai tai tiktu apliecināta cieņa.
Taisnības Saule pār pasauli neuzlēca visā spožumā, lai to apžilbinātu ar savu godību. Par Kristu ir rakstīts: "Viņš atmirdzēs kā skaista rītausma." (Hoz. 6:3) Mierīgi un maigi dienas gaisma nāk pār zemi, izklīdinādama tumsas ēnas un pamodinādama pasauli dzīvībai. Tāpat nāca arī Taisnības Saule, "un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs Saules spārnu gaismas." (Mal. 3:20)