[252] Kapernaumā Jēzus uzturējās savu daudzo ceļojumu starplaikos, un tā kļuva pazīstama kā "Viņa pilsēta". Tā atradās Galilejas jūras krastā, Ģenecaretes jaukā līdzenuma malā, vai pat tieši tajā.
Ezera dziļā ieplaka tā krastus ietverošajai ielejai nodrošināja maigo dienvidu klimatu. Te Kristus dienās slējās palmas un olīvkoki, kuploja augļu dārzi un vīna kalni, zaļi tīrumi un lielā pārpilnībā krāšņi ziedošas puķes, ko visu slacīja pār klintīm plūstošās kalnu upītes. Ezera krasti un tuvējie, to ieslēdzošie pakalni bija pilsētiņu un ciemu nosēti. Ezers bija pilns ar zvejas laivām. Visur juta darbīgu, rosīgu dzīves ritmu.
Kapernauma bija visai piemērota, lai kļūtu par Pestītāja darbības centru. Atrazdamās uz galvenā ceļa, kas veda no Damaskas uz Jeruzālemi un Ēģipti, kā arī uz Vidusjūru, tā izveidojās par lielu satiksmes mezglu. No daudzām zemēm ļaudis devās cauri pilsētai vai arī uzkavējās tajā, atpūzdamies no sava ceļojuma abos virzienos. Šeit Jēzus varēja sastapt visas tautas un visas sabiedrības šķiras, kā bagātos un varenos, tā nabadzīgos un vienkāršos; Viņa mācības no šejienes tika aiznestas uz citām zemēm un daudzām mājām. Tās varēja ierosināt uz pravietojumu pētīšanu, pievēršot uzmanību Pestītājam, lai Viņa misija kļūtu zināma visā pasaulē.
Neskatoties uz Sinedrija cīņu pret Jēzu, ļaudis ar lielu interesi gaidīja Viņa darbības tālāko attīstību. Visas Debesis bija intereses pārņemtas. Eņģeļi sagatavoja Viņam ceļu, darīdami iejūtīgas cilvēku sirdis un vilkdami tās pie Pestītāja.
Par Kristus spēka liecinieku Kapernaumā kļuva augstmaņa dēls, kuru Viņš dziedināja. Galminieks ar visu saimi priecīgi stāstīja par savu ticību. Kad kļuva zināms, ka pats Mācītājs atkal ir viņu vidū, kājās sacēlās visa pilsēta. Ļaudis steigšus traucās pie Viņa, un sabatā sinagoga bija tā pārpildīta, ka daudziem vajadzēja doties mājup, jo tur vairs nevarēja iekļūt.
Visi, kas dzirdēja Pestītāju, bija pārsteigti par Viņa mācību, jo "Viņa vārdi bija vareni". "Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji." (Lūk. 4:32; Mat. 7:29) Rakstu mācītāju un vecāko mācīšana bija auksta un formāla, kā no galvas iekalta mācību stunda. Dieva Vārds tiem bija bez dzīvības un spēka, jo to viņi parasti aizstāja ar savām idejām un tradīcijām. Ierastajā dievkalpojuma gaitā tie teica, ka izskaidro bauslību, bet Dieva inspirācija neskāra ne viņu pašu, ne klausītāju sirdis.
Jēzum nebija nekādu saistību ar jūdu dažādajiem strīdiem. Viņa uzdevums bija pasludināt patiesību. Viņa vārdi izlēja lielu gaismu pār sentēvu un praviešu mācībām, un Svētie Raksti cilvēkiem parādījās kā jauna atklāsme. Vēl nekad Viņa klausītāji Dieva Vārdu nebija tik dziļi izpratuši.
Jēzus ar tautu sastapās tās ikdienas interešu lokā - kā tāds, kas pazīst ļaužu grūtības. Viņš patiesību padarīja skaistu, pasniegdams to vistiešākajā un visvienkāršākajā veidā. Viņa valoda bija tīra un skaidra kā tekoša ūdens straume. Pēc rabīnu vienmuļās vārdu plūsmas Viņa balss šķita kā mūzika. Bet, kaut gan Jēzus mācīja vienkārši, Viņš runāja kā tāds, kam ir vara. Šī iezīme Viņa sludināšanu izcēla pāri visam citam. Rakstu mācītāji runāja ar šaubām un vilcināšanos, it kā Svētos Rakstus varētu izskaidrot gan vienādi, gan otrādi. Klausītāji ik dienas nonāca arvien lielākā neskaidrībā. Bet Jēzus mācīja Rakstus ar neapšaubāmu autoritāti. Ikkatru aizskarto tematu Viņš pasniedza ar tādu spēku, it kā teiktos vārdus nemaz nevarētu apstrīdēt.
Tomēr Viņš bija vairāk nopietns nekā straujš un runāja, apzinoties savu uzdevumu. Viņš atklāja mūžīgās pasaules realitāti. Katrā tematā tika paaugstināts Dievs. Jēzus centās salauzt to mulsinošo apmātību, kas cilvēkiem liek domāt tikai par zemes lietām. Šīs dzīves vērtības Viņš pakļāva mūžības interesēm, tomēr neignorēja to svarīgumu. Jēzus mācīja, ka Debesis un zeme ir savā starpā saistītas un ka dievišķās patiesības atziņa sagatavo cilvēkus labāk izpildīt savus ikdienas pienākumus. Viņš runāja, pazīstot Debesis un apzinoties savu saikni ar Dievu, bet, nenoliedzot arī vienotību ar ikvienu cilvēces ģimenes locekli.
Žēlastības vēstis vienmēr tika piemērotas klausītājiem. Viņš prata sacīt vārdus īstajā laikā un "ar vārdiem stiprināt nogurušos" (Jes. 50:4), jo Viņa lūpām bija dota žēlastība, lai patiesības dārgumus cilvēkiem varētu pasniegt vissaistošākajā veidā. Jēzus prata taktiski pieiet arī aizspriedumu pārņemtajiem prātiem un pārsteigt tos ar ilustrācijām, kas saistīja viņu uzmanību. Rosinot iztēli, Viņš centās aizsniegt sirdi. Salīdzinājumi parasti tika ņemti no ikdienas dzīves, un, neskatoties uz vienkāršību, tajos slēpās apbrīnojami dziļa nozīme. Putni gaisā, lilijas laukā, sēkla, gans un avis - visi šie Kristus lietotie tēli apgaismoja nemirstīgo patiesību; un vēlāk, ik reizes, kad Viņa klausītājiem gadījās tos redzēt dabā, tie atcerējās Viņa vārdus. Kristus ilustrācijas nemitīgi atgādināja Viņa pamācības.
Jēzus nekad cilvēkiem neglaimoja un nekad nerunāja kaut ko tādu, kas vēl vairāk dotu impulsu viņu ilūzijām un pieņēmumiem; Viņš tos neslavēja par viņu gudrajiem izdomājumiem. Bet dziļi, no aizspriedumiem brīvi domātāji uztvēra Viņa mācību un pārliecinājās, ka tā pārbauda viņu gudrību. Tie brīnījās par vienkāršā valodā izteikto garīgo patiesību. Viņa vārdi valdzināja visizglītotākos, un arī nemācītie vienmēr no tiem kaut ko ieguva. Viņam bija vēsts pilnīgi neizglītotiem, un pat pagāni saprata, ka Jēzum ir kāda tieši viņiem domāta vēsts.
Viņa sirsnīgā līdzjūtība ar dziedinošu pieskārienu krita nogurušās un bēdu pilnās sirdīs. Pat saniknotu ienaidnieku uzbrukumos Viņu apņēma miera atmosfēra. Jēzus patīkamā sejas izteiksme, rakstura jaukums un pāri visam - skatienā un balss noskaņā izteiktā mīlestība pievilka visus, kas nebija nocietinājušies neticībā. Ja Viņā nebūtu mājojis tas jaukais, iejūtīgais gars, kas atmirdzēja katrā skatienā un vārdā, tad Viņš nespētu piesaistīt tādas ļaužu masas. Apbēdinātie, kas nāca pie Jēzus, juta, ka Viņš savas intereses vieno ar viņu interesēm kā uzticīgs un mīļš draugs, un tādēļ tie vēlējās uzzināt vairāk par tām patiesībām, kuras Viņš mācīja. Debesis zemei bija tik tuvu! Tie ilgojās pēc Pestītāja klātbūtnes, lai Viņa mīlestības ieprieca ar tiem varētu palikt vienmēr.
Ar dziļu nopietnību Jēzus vēroja pārmaiņas savu klausītāju sejas izteiksmē. Sejas, kuras pauda interesi un patiku, Viņam sagādāja lielu gandarījumu. Kad patiesības bultas aizsniedza dvēseli, izlauzdamās cauri egoisma sienām, radīdamas nožēlu un beidzot arī pateicību, Pestītājs kļuva līksms. Kad Viņa skatiens, slīdot pāri klausītāju pulkam, pamanīja jau agrāk redzētās sejas, Viņa acīs iemirdzējās prieks. Viņš tur saskatīja cerības rosinošus savas valstības pavalstniekus. Kad izteiktā patiesība aizskāra kādu iemīļotu elku, Viņš uztvēra arī šo pārmaiņu - vēsu, noraidošu skatu, kas liecināja, ka gaisma ir nevēlama. Redzot cilvēkus atsakāmies no miera vēsts, Viņa sirdssāpes nebija izmērojamas.
Sinagogā Jēzus runāja par valstību, kuru Viņš nācis uzcelt un par savu sūtību atbrīvot sātana gūstekņus. Tad Viņu pārtrauca izbaiļu kliedziens. Kāds velna apsēstais izlauzās uz priekšu no ļaužu pūļa, brēkdams: "Kas mums ar Tevi, Jēzu, no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais." (Marka 1:24)
Izcēlās apjukums un troksnis. Klausītāju uzmanība tika novērsta un Kristus vārdus neviens vairs neievēroja. Tieši ar tādu nolūku arī sātans savu upuri bija aizvedis uz sinagogu. Bet Jēzus norāja ļauno garu, sacīdams: "Palieci klusu un izej no tā!" "Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja."
Sātans bija aptumšojis nelaimīgā cietēja prātu, bet Pestītāja klātbūtnē šajā tumsā ielauzās kāds gaismas stariņš. Viņā pamodās ilgas tikt brīvam no sātana varas, bet ļaunais gars pretojās Kristus spēkam. Kad cilvēks mēģināja saukt Jēzu pēc palīdzības, viņa mutē vārdus ielika ļaunais gars, un tas izbailēs un mokās iekliedzās. Velna apsēstais pa daļai saprata, ka atrodas Tā tuvumā, kas viņu spēj atbrīvot. Bet, kad tas mēģināja nokļūt tur, kur šī varenā roka viņu varētu aizsniegt, to atturēja kāda cita griba; no viņa mutes atskanēja kāda cita vārdi. Cīņa starp sātana spēku un viņa karsto vēlēšanos pēc brīvības bija briesmīga.
Tas, kurš kārdināšanu tuksnesī bija uzvarējis sātanu, atkal aci pret aci satikās ar savu ienaidnieku. Ļaunais gars pielietoja visu savu spēku, lai upuri paturētu savās rokās, jo atkāpties nozīmētu atdot uzvaru Jēzum. Šķita, ka nomocītajam vīram cīņā ar ienaidnieku, kas jau bija laupījis viņa vīrišķību, būs jāzaudē arī dzīvība. Bet Jēzus ar pavēli gūstekni atbrīvoja. Cilvēks, kas tikko bija velna apsēsts, tagad stāvēja pārsteigto ļaužu priekšā laimīgs, ka var brīvi valdīt pats pār sevi. Pat ļaunais gars bija apliecinājis Pestītāja dievišķo spēku.
Cilvēks slavēja Dievu par savu izglābšanu. Acis, kas tikko bija degušas ārprāta dusmās, tagad izstaroja saprātu un pārplūda pateicības asarās. Ļaudis aiz brīnumiem zaudēja valodu. Atguvušies tie cits citam sauca: "Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa." (Marka 1:27)
Noslēpumainais iemesls postam, kas šo cilvēku padarīja par šausmām draugiem un par nastu sev, bija viņa paša dzīve. Viņu bija savaldzinājuši grēka prieki, un tas savu dzīvi iedomājās pārvērst par lielisku karnevālu. Viņam pat sapņos nerādījās, ka kļūs par briesmām pasaulei un par kaunu ģimenei. Viņš tikai cerēja laiku pavadīt izpriecās, bet, kad uzgāja uz slidenās takas, tad katrs solis neatturami veda lejup. Nesātība un izlaidība sabojāja viņa rakstura cēlās īpašības, un sātans to pilnīgi pārņēma savā varā.
Nožēla nāca par vēlu. Tad, kad šis cilvēks labprāt būtu upurējis bagātību un izpriecas, lai tikai atgūtu savus zaudētos vīra gadus, viņš ļaunā rokās jau bija kļuvis bezspēcīgs. Viņš bija iegājis ienaidnieka teritorijā, un sātans to pārņēma savā varā. Kārdinātājs viņu bija ievilinājis ar daudziem jaukiem priekšlikumiem; bet, tiklīdz nelaimīgais atradās tā spēka iespaidā, ienaidnieks savā cietsirdībā kļuva nepiekāpīgs un briesmīgs savos niknajos uzbrukumos. Tāds rezultāts gaida visus, kas padodas ļaunajam. Prieki, kas sākotnēji ir valdzinoši, beigsies izmisuma tumsā vai pazudinātas dvēseles ārprātā.