Un atkal, klausoties Viņa vārdus, Nācaretes iedzīvotājus skubināja Dieva Gars. Bet pat tad tie negribēja atzīt, ka šis viņu vidū uzaugušais cilvēks būtu lielāks vai ievērojamāks par citiem. Atmiņā vēl bija saglabājies rūgtums no tā laika, kad Viņš, visiem dzirdot, sevi nosauca par Apsolīto. Viņš tiem nebija piešķīris vietu Israēlā, rādīdams, ka tie Dieva labvēlību ir pelnījuši mazāk nekā pagāni. Tādēļ, lai gan viņi brīnījās: "No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks?", tie tomēr negribēja Jēzu pieņemt par Dieva Svaidīto. Viņu neticības dēļ Pestītājs tur nevarēja darīt daudz brīnumdarbu. Tikai nedaudzas sirdis atvērās Viņa svētībām, un tā Viņš negribīgi aizgāja, lai nekad neatgrieztos.
Nācaretes iedzīvotājus turpināja pārvaldīt reiz izlolotā neticība. Tā valdīja arī pār Sinedriju un visu tautu. Priesteriem un tautai atteikšanās no pirmās Svētā Gara spēka izpausmes bija beigu sākums. Lai pierādītu, ka viņu sākotnējā pretošanās bijusi pareiza, tie arī tālāk turpināja nopelt Kristus vārdus. Svētā Gara noliegšanas kulminācija bija Golgātas krusts, pilsētas izpostīšana un tautas izkaisīšana uz visām debess pusēm.
Ak, cik ļoti Kristus vēlējās atvērt Israēlam patiesības bezgalīgos dārgumus! Bet viņu garīgais aklums bija tik liels, ka runāt par Debesu valstību šķita neiespējami. Tie labāk turējās pie savas ticības apliecības un nevajadzīgām ceremonijām, kaut arī blakus gaidīja mūžīga patiesība. Tie izdeva naudu par pelavām un sēnalām, kad viņu sniedzamības robežās bija Dzīvības Maize. Kāpēc tie negāja pie Dieva Vārda un rūpīgi to nepētīja, lai uzzinātu, vai nav nokļuvuši maldos? Vecās Derības Raksti skaidri norādīja uz katru Kristus kalpošanas sīkumu, un Viņš pats atkal un atkal citēja praviešus un paziņoja: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts." Ja tie būtu godīgi meklējuši Rakstos, pakļaudami savas teorijas Dieva Vārda pārbaudei, Jēzum nebūtu jāraud par viņu grēku nožēlas trūkumu. Viņam nebūtu jāsludina: "Redziet, jūsu nams būs atstāts." (Lūk. 13:35) Tie būtu varējuši uzzināt pierādījumus, ka Viņš ir Mesija, un nelaime, kas lepno pilsētu sagrāva drupās, tiktu novērsta. Bet jūdu prāti bija kļuvuši aprobežoti viņu neprātīgā fanātisma dēļ. Kristus mācības atklāja viņu rakstura trūkumus un prasīja atgriešanos no grēkiem. Ja tie tās pieņemtu, tad būtu jāmaina arī dzīvesveids un jāatsakās no lolotajām cerībām. Lai saņemtu godu no Debesīm, tiem bija jāatsakās no goda cilvēku priekšā. Ja paklausītu šī jaunā Skolotāja vārdiem, tad būtu ānostājas pretī sava laika lielo domātāju un mācītāju uzskatiem.
Kristus laikā patiesība bija nepopulāra, un tāpat tas ir šodien. Tā vienmēr ir bijusi nepopulāra, kopš sātans pirmo reizi cilvēkam iedvesa nepatiku pret to, pasniegdams pasakas, kuru rezultāts ir pašpaaugstināšanās. Vai arī šodien mēs nedzirdam teorijas un mācības, kurām nav pamatojuma Dieva Vārdā? Bet cilvēki ievēro tās tikpat sīksti kā jūdi savas tradīcijas.
Jūdu vadoņus bija pārņēmusi garīga augstprātība. Viņu sevis slavināšanas tieksme izpaudās pat svētnīcas dievkalpojumos. Tiem patika sēdēt augstākajos sēdekļos sinagogās. Tiem patika, ka tos sveicina tirgus laukumos, un jutās apmierināti, kad cilvēku lūpas nosauca viņu titulus. Zūdot īstai dievbijībai, tie jo karstāk aizstāvēja tradīcijas un ceremonijas.
Tāpēc ka viņu saprašana bija patmīlīgu aizspriedumu aptumšota, tie nespēja apvienot Kristus pārliecinošo vārdu spēku ar Viņa dvēseles pazemību un vienkāršību. Tie nenovērtēja to, ka patiesais diženums var iztikt bez ārējas greznības. Šī cilvēka nabadzība tiem šķita pilnīgi nesavienojama ar apgalvojumu, ka Viņš ir Mesija. Tie iztirzāja jautājumu: ja Viņš tiešām ir Tas, par ko sevi uzdod, kāpēc Viņš ir tik vienkāršs un pazemīgs? Ja Viņš ir ar mieru iztikt bez ieroču spēka, kas notiks ar tautu? Kā varēs nonākt pie tik ilgi gaidītās varas un godības, kas apkārtējās nācijas pakļautu jūdu pilsētai? Vai tad priesteri nebija mācījuši, ka Israēls valdīs pār visu pasauli? Un vai varēja būt, ka lielie reliģiskie mācītāji būtu maldījušies?
Bet ne jau tikai ārējā spožuma trūkums Jēzus dzīvē lika jūdiem no Viņa atteikties. Viņš bija šķīstuma iemiesojums, bet tie - nešķīsti. Kristus dzīvoja cilvēku vidū kā neaptraipīta svētuma paraugs. Pestītāja nevainojamā dzīve meta gaismu viņu sirdīs. Jēzus patiesums atmaskoja viņu nepatiesumu. Tas viņu liekulīgās dievbijības tukšumu padarīja skaidri saredzamu un atmaskoja netaisnību visā tās riebīgumā. Tāda gaisma bija nevēlama.
Ja Kristus būtu pievērsies farizejiem un cildinājis šo cilvēku izglītību un dievbijību, tad tie ar prieku Viņu apsveiktu. Bet, kad Viņš par Debesu valstību runāja kā par žēlastības piešķiršanu visai cilvēcei, Viņš sludināja tādu reliģiju, ko tie vairs nespēja paciest. Viņu pašu priekšzīme un mācība kalpošanu Dievam nekad nebija darījusi par kaut ko tādu, pēc kā varētu ilgoties. Kad viņi redzēja Jēzu pievēršam uzmanību tieši tiem, kurus paši ienīda un atraidīja, tas izraisīja viņu augstprātīgo siržu ļaunākās kaislības. Lai gan viņi lielījās, ka, pateicoties "lauvam no Jūdas cilts" (Atkl. 5:5), Israēls tiks pacelts pāri visām tautām, tie drīzāk būtu izturējuši vilšanos savās godkārīgajās cerībās, nekā to, ka Kristus norāj viņu grēkus, un tiem jāizjūt pārmetumi pat no Viņa šķīstuma klātbūtnes.