Lūk. 4:16-30
[236] Pār Kristus Galilejas darbības posma gaišajām dienām pārklājās ēna. No Viņa atteicās Nācaretes ļaudis. "Vai Viņš nav amatnieka dēls?" tie jautāja.
Bērnībā un jaunībā Jēzus kopā ar brāļiem Dievu pielūdza Nācaretes sinagogā. Kopš atklātās darbības sākuma Viņš tos bija atstājis, bet tie zināja, kas ar Viņu notiek. Kad Jēzus atkal parādījās viņu vidū, interese un gaidas sasniedza augstāko pakāpi. Te bija no bērnu dienām redzētie ļaudis un tuvas sejas. Te bija Viņa māte, brāļi un māsas. Visu acis pievērsās Viņam, kad Pestītājs dusas dienā ienāca sinagogā un ieņēma savu vietu starp dievlūdzējiem.
Kārtējā dievkalpojumā vecākais lasīja no praviešu rakstiem un paskubināja ļaudis cerēt uz To, kas nāks, lai valdītu ar slavu un godu, atbrīvojot no visiem apspiedējiem. Viņš centās iedrošināt savus klausītājus, citēdams pierādījumus, ka Mesijas atnākšana ir tuvu. Tas aprakstīja Viņa atnākšanas godību, sevišķi uzsvērdams, ka Atbrīvotājs parādīsies karapulku priekšgalā, lai atbrīvotu Israēlu.
Kad sinagogā ieradās kāds no rakstu mācītājiem, parasti bija gaidāms, ka arī tas teiks kādu vārdu; bet lasīt priekšā no praviešu rakstiem varēja kurš katrs israēlietis. Šajā sabatā kalpošanā piedalīties uzaicināja Jēzu. "Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu." Viņš lasīja vienu no tām Rakstu vietām, kuru attiecināja uz Mesiju. "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, (..) pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu." "Un grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim. (..) Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu. (..) Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām." (Lūk. 4:20-22)
Jēzus stāvēja ļaužu priekšā kā dzīvs to pravietojumu izskaidrojums, kas attiecās uz Viņu pašu. Atgādinādams vārdus, ko bija lasījis, Viņš runāja par Mesiju kā apspiesto atvieglinātāju, gūstekņu atbrīvotāju, bēdu nospiesto ļaužu dziedinātāju, kas akliem atdos redzi un atklās pasaulei patiesības gaismu. Viņa ietekmīgā runa un Viņa vārdu brīnišķais iespaids aizrāva klausītājus ar tādu spēku, kādu tie vēl nekad nebija izjutuši. Dievišķās ietekmes plūdu vilnis nolauza katru aizsprostu; gluži kā Mozus, tie skatīja Neredzamo. Kad viņu sirdis aizkustināja Svētais Gars, tie atbildēja ar dedzīga "Āmen!" saucieniem un Kunga slavēšanu.
Bet, kad Jēzus paziņoja: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts", tie pēkšņi domās atgriezās pie sevis un Tā tiesībām, kas uz viņiem runāja. Viņi, israēlieši, Ābrahāma bērni, tika attēloti kā vergi. Viņi bija uzrunāti kā no ļaunā varas atbrīvojami cietumnieki, kā tumsībā mītoši, kam nepieciešama patiesības gaisma. Tas aizskāra viņu lepnumu un izraisīja neapmierinātību. Jēzus vārdi norādīja, ka Viņa darbs ļaužu labā būs pilnīgi citāds, nekā tie to gribēja. Šis cilvēks, šķiet, bija pārāk dziļi ieskatījies viņu darbos. Neskatoties uz stingrību ārējās ceremonijās, tiem bija bail no šī skaidrā, caururbjošā skata.
Kas tad ir šis Jēzus? tie jautāja. Viņš, kas pretendē uz Mesijas godu, taču ir namdara dēls! Viņš strādāja kopā ar savu tēvu Jāzepu. Tie Viņu redzēja ejam kalnup un lejup, tie pazina Viņa brāļus un māsas, tie bija vērojuši, kā no bērna Viņš izveidojās par jaunekli un no jaunekļa - par vīru. Lai gan Viņa dzīve bija nevainojama, tie tomēr negribēja ticēt, ka Viņš ir Apsolītais.
Kāds pretstats starp Viņa mācību par jauno valstību un to, ko tie bija dzirdējuši no sava vecākā! Jēzus ne vārda neminēja par viņu atbrīvošanu no romiešiem. Tie bija dzirdējuši par Viņa brīnumdarbiem un cerēja, ka Jēzus savu spēku izlietos viņu labā; bet tagad neredzēja neko, kas par to liecinātu.
Kad tie atvēra durvis šaubām, viņu sirdis atkal kļuva par tik cietākas, par cik uz mirkli bija atmaigušas. Sātans bija stingri nolēmis neļaut tajā dienā atvērt aklās acis, nedz arī palaist brīvībā dvēseles, kas atradās verdzības važās. Tas darbojās ar visu spēku, lai saistītu viņus neticībā. Viņš nepievērsa uzmanību jau dotajai zīmei, kad modās pārliecība, ka Tas, kas tos uzrunā, ir viņu Pestītājs.
Bet Jēzus tiem pierādīja, ka Viņš ir Dievs, atklādams ļaužu slepenās domas. Viņš piebilda: "Jūs katrā ziņā Man sacīsit šo sakāmo vārdu: Ārsts, dziedini pats sevi! Visu, ko esam dzirdējuši notiekam Kapernaumā, to dari arī šeit, savā tēvu zemē (..). Jo patiesi Es jums saku - daudz atraitņu bija Israēla zemē Elijas dienās, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi - tomēr Elija netapa ne pie vienas sūtīts, kā vien pie atraitnes Sareptā - Sidonijā. Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts, kā vien sīrietis Naēmans."
Atstāstīdams šos notikumus no praviešu dzīves, Jēzus atbildēja uz savu klausītāju jautājumiem. Kalpiem, kurus Dievs izredzēja sevišķam uzdevumam, nebija atļauts darboties sirdī apcietinātas un neticīgas tautas labā. Bet tie, kam bija jūtīgas sirdis un ticība, sevišķā mērā baudīja Viņa spēka izpausmi praviešos. Elijas dienās Israēls bija atkāpies no Dieva. Tas turējās pie saviem grēkiem un atteicās no Svētā Gara brīdinājumiem, kurus nesa Kunga vēstneši. Tādā veidā tie paši sev aizslēdza kanālus, pa kuriem Dieva svētības varēja pie viņiem nokļūt. Kungs pagāja garām Israēla mājvietām un savam kalpam patvērumu atrada pagānu zemē, pie sievietes, kas nepiederēja izredzētajai tautai. Bet šī sieviete tika ievērota, tāpēc ka viņa sekoja saņemtajai gaismai, un tās sirds tika atvērta vēl lielākai gaismai, ko Dievs tai sūtīja ar savu pravieti.
Šī paša iemesla dēļ Elīsas laikā Israēla spitālīgie nesaņēma palīdzību. Bet Naēmans, pagānu augstmanis, bija palicis uzticīgs savai atziņai par taisnību un bija izjutis vajadzību pēc palīga. Viņš izturējās tā, ka varēja saņemt Dieva žēlastības dāvanas. Viņš tika nevien šķīstīts no spitālības, bet arī svētīts ar izpratni par patieso Dievu.
Mūsu stāvoklis Dieva priekšā nav atkarīgs no saņemtās gaismas daudzuma, bet no tā, kā mēs izlietojam jau saņemto. Tādā veidā pat pagāni, kas izvēlas pareizo, cik tālu tie to spēj izšķirt, ir labvēlīgākā stāvoklī nekā tie, kam bijusi liela gaisma un kas apliecina, ka kalpo Dievam, bet neievēro šo gaismu un viņu ikdienas dzīve ir pretrunā ar ticības apliecību.
Sinagogā sacītie Jēzus vārdi pašos pamatos pieskārās klausītāju paštaisnības saknēm, atsegdami rūgto patiesību, ka tie ir atkāpušies no Dieva un zaudējuši savas privilēģijas būt par Viņa tautu. Katrs vārds grieza kā ar nazi, atklājot viņu patieso stāvokli. Viņi tagad nonicināja ticību, kuru Jēzus sākumā bija viņos modinājis. Tie nekādi negribēja pieļaut, ka Viņš, kurš nācis no nabadzības un bez ievērojama stāvokļa, būtu kaut kas vairāk kā parasts cilvēks.
Viņu neticība radīja naidu. Varu pārņēma sātans, un dusmās tie sāka kliegt uz Pestītāju. Novēršoties no Tā, kura misija bija dziedināt un glābt, tie tagad parādīja iznīcinātāja īpašības.
Jēzum pieminot svētības, kas tika piešķirtas pagāniem, uzliesmoja klausītāju aklā nacionālā augstprātība, un Viņa vārdi noslāpa troksnī un kliedzienos. Šie ļaudis vienmēr lepojās, ka ievēro bauslību, bet tagad, kad tika skarti viņu aizspriedumi, tie bija gatavi uz slepkavību. Sapulce izjuka, un, pielikuši Jēzum rokas, tie Viņu izstūma no sinagogas un no pilsētas. Visi, likās, slāpa pēc Viņa dzīvības. Tie aizrāva Jēzu uz klints krauju, gribēdami tur Viņu nogrūst lejā. Gaisu pildīja kliedzieni un lāsti. Daži svieda uz Viņu ar akmeņiem, kad pēkšņi Kristus no ļaužu vidus pazuda. Debesu sūtņi, kas stāvēja Viņam blakus sinagogā, bija arī šeit, trakojošā pūļa vidū. Tie paslēpa Viņu no ienaidniekiem un aizveda drošā vietā.
Tā eņģeļi kādreiz pasargāja Latu, neskartu izvezdami no Sodomas. Tā viņi mazajā kalnu pilsētiņā rūpējās par Elīsu. Kad apkārtējie pakalni bija pilni ar Sīrijas ķēniņa zirgiem, ratiem un viņa bruņoto vīru lielo karaspēku, Elīsa redzēja tuvākās kalnu nogāzes kā nosētas ar Dieva karapulkiem - ugunīgiem zirgiem un ratiem, kas ielenca Kunga kalpu.
Tā eņģeļi visos laikos ir bijuši tuvu uzticīgajiem Kristus sekotājiem. Milzīgā ļauno garu armija tiek vērsta pret visiem, kas grib uzvarēt, bet Kristus vēlas, lai mēs skatītos uz lietām, kas nav redzamas, uz Debesu karapulkiem, kuri ieņēmuši vietas ap visiem, kas mīl Dievu, lai tos izglābtu. No kādām redzamām un neredzamām briesmām mūs ir izglābusi eņģeļu iejaukšanās, mēs tā arī neuzzināsim, līdz mūžības gaismā redzēsim Dieva apsardzības ceļus. Tikai tad mēs sapratīsim, kā lielā Debesu saime ir interesējusies par cilvēces ģimeni šeit virs zemes un kā dienu no dienas sūtņi no Dieva troņa ir pasargājuši mūsu soļus.
Kad Jēzus sinagogā lasīja pravietojumus, Viņš apstājās pirms pēdējā Mesijas darbu raksturojošā teikuma. Izlasījis vārdus: "Pasludināt tā Kunga žēlastības gadu", Viņš izlaida frāzi "un mūsu Dieva atmaksas dienu". (Jes. 61:2) Tā bija tikpat patiesa kā pravietojuma pirmā daļa, un ar savu klusēšanu Jēzus šo patiesību nenoliedza. Bet šis pēdējais izteiciens bija tas, pie kura patika kavēties klausītājiem un kura piepildīšanos tie ilgojās redzēt. Tie izteica nosodošu spriedumu par pagāniem, neizprazdami, ka viņu pašu vaina ir vēl lielāka. Viņiem pašiem vajadzēja žēlastību, kuru tie nenovēlēja un liedza pagāniem. Tajā dienā, kad Jēzus sinagogā stāvēja viņu vidū, tiem bija izdevība pieņemt Debesu aicinājumu. Tad Tas, kuram "patīk žēlastība" (Mih. 7:8), būtu izglābis viņus no bojāejas, uz kuru tos virzīja viņu grēki.
Jēzus tomēr nespēja no tiem aiziet, vēlreiz neaicinājis viņus atgriezties no grēkiem. Neilgi pirms savas darbības nobeiguma Galilejā Viņš atkārtoti apciemoja bērnības pilsētiņu. Kopš tie no Viņa bija atteikušies, visu zemi bija piepildījusi Kristus sludināšanas un brīnumdarbu slava. Neviens vairs nevarēja noliegt, ka Viņam ir vairāk nekā cilvēcisks spēks. Arī Nācaretes ļaudis zināja, kā Viņš ceļoja, labu darīdams un dziedinādams visus sātana nomāktos. Viņu apkārtnē atradās veseli ciemati, kuru namos vairs neatskanēja neviens slimnieka vaids, jo Viņš bija gājis tiem cauri un dziedinājis visus neveselos. Žēlastība, kas atklājās ikvienā Viņa dzīves darbībā, liecināja par Jēzus dievišķo svaidījumu.