Jēzus turpināja: "Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos." Jānis tika aicināts norāt sava laika grēkus un pārmērības, un viņa vienkāršais apģērbs un pašaizliedzīgā dzīve saskanēja ar tam doto uzdevumu. Bagāts apģērbs un dzīves greznība nav Dieva kalpu daļa, bet to, kas dzīvo ķēniņu galmos, kas pārvalda šo pasauli, kam pieder tās vara un bagātības. Jēzus gribēja pievērst uzmanību atšķirībai starp Jāņa apģērbu un drēbēm, ko valkāja priesteri un vadītāji. Šie amata vīri tērpās greznos tērpos un dārgās rotās. Tie vairāk tiecās pēc cilvēku apbrīna nekā pēc sirdsskaidrības, kas tiem nodrošinātu Dieva atzinību. Ar to tie parādīja, ka nav uzticīgi Dievam, bet šai pasaulei.
"Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Šis ir tas, par ko rakstīts: "Redzi, Es sūtu savu eņģeli Tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu Tavā priekšā."
"Patiesi, Es jums saku: No sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju." Pirms Jāņa dzimšanas eņģelis Cakarijam paziņoja: "Viņš būs liels tā Kunga priekšā." (Lūk. 1:15) Bet kas ir lielums Debesu vērtējumā? Ne tas, ko pasaule uzskata par lielu: ne bagātība, ne augsts stāvoklis, ne dižciltīga izcelsme, ne arī apdāvinātība pati par sevi. Ja neatkarīgi no kāda cita augstāka apsvēruma izcils prāts būtu godājams vairāk par visu, tad mums vajadzētu pagodināt sātanu, kuram prāta spējās vēl nekad neviens cilvēks nav līdzinājies. Bet nepareizi un egoistiski izlietota lielākā dāvana var kļūt par vislielāko lāstu. Tikumiskā vērtība ir tā, ko ciena Dievs. Mīlestība uz skaidrību ir tā īpašība, ko Viņš vērtē visaugstāk. Kad Jānis Sinedrija sūtņu, tautas un savu mācekļu priekšā netiecās pēc sevis pagodināšanas, bet norādīja tiem uz Jēzu, viņš bija liels Kunga skatījumā. Nesavtīgais prieks, kalpojot Kristum, liecina par visaugstāko cēluma pakāpi, kāda jebkad atklājusies cilvēkā.
Liecība, ko pēc Jāņa Kristītāja nāves par viņu nodeva tie, kas to bija dzirdējuši runājam par Jēzu, skanēja: "Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība." (Jāņa 10:41) Jānim nebija dots likt ugunij krist no debesīm vai arī uzmodināt mirušos, kā to darīja Elija, nedz arī Dieva vārdā pacelt Mozus spēka zizli. Viņš tika sūtīts pasludināt Pestītāja atnākšanu un aicināt tautu tai sagatavoties. Šo uzdevumu viņš pildīja tik uzticīgi, ka ļaudis, atcerēdamies, ko viņš par Jēzu mācīja, varēja teikt: "Viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība." Tā liecināt par Kristu tiek aicināts ikviens Viņa māceklis.
Kā Mesijas priekštecis Jānis bija "vairāk nekā pravietis". Jo, kamēr pravieši Kristus nākšanu skatīja tikai no tālienes, Jānim bija lemts Viņu redzēt, dzirdēt Debesu apliecinājumu, ka Viņš ir Mesija un norādīt Israēlam uz Viņu kā uz Dieva Sūtīto. Taču Jēzus piebilda, ka "mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu".
Pravietis Jānis bija kā savienojošs loceklis starp diviem laika posmiem. Viņš uzstājās kā Dieva pārstāvis, lai parādītu bauslības un praviešu attiecības ar kristietību. Viņš bija mazākais spīdeklis, pēc kura jānāk lielākam. Jāņa prātu apgaismoja Svētais Gars, lai tas tālāk apgaismotu savu tautu, tomēr neviens cits gaišums nekad nav spīdējis un arī nespīdēs kritušā cilvēka labā tik spoži, kā tas, kas izstaroja no Jēzus mācības un priekšzīmes. Kristus un Viņa misija, kā tā ainota ēnas kalpošanas upuros, tika izprasta visai neskaidri. Pat Jānis nebija pilnībā aptvēris Kristus nodrošinātās nākamās nemirstīgās dzīves iespējas.
Jāņa dzīve bija bēdu pilna. Viņš guva prieku vienīgi no savas misijas. Izņemot tuksnesi, pravieša balsi varēja dzirdēt visai reti. Viņš bija vientuļš, un tam nebija lemts piedzīvot sava darba panākumus, nebija priekšrocības būt kopā ar Kristu un ar savām acīm pārliecināties par dievišķā spēka izpausmi, kas pavadīja šo lielāko gaismu. Viņam nebija ļauts skatīt, kā aklie atgūst redzi, kā slimie tiek dziedināti un mirušie uzmodināti dzīvībai. Viņš neredzēja to gaismu, kas izstaroja no katra Kristus vārda, mezdama godības spožumu uz pravietiskajiem apsolījumiem. Vismazākais māceklis, kas redzēja Kristus varenos darbus un dzirdēja Viņa vārdus, šinī ziņā bija vairāk aplaimots nekā Jānis Kristītājs, un tāpēc ir sacīts, ka tas ir lielāks par viņu.
Pateicoties milzīgajām ļaužu masām, kas klausījās Jāņa sludināšanu, viņa slava izplatījās pa visu zemi. Daudzi izrādīja nopietnu interesi par viņa apcietināšanas sekām. Bezvainīgā dzīve un spēcīgais tautas labvēlīgais noskaņojums lika domāt, ka nekādi varmācīgi soļi pret viņu netiks sperti.
Hērods ticēja, ka Jānis ir Dieva pravietis, un bija nolēmis to atlaist brīvībā, bet vilcinājās izpildīt savu nodomu, baidīdamies no Hērodijas.
Hērodija zināja, ka tiešā ceļā viņa nekad nepanāks Hēroda piekrišanu Jāņa nonāvēšanai, tāpēc tā nolēma savu mērķi sasniegt ar viltu. Ķēniņa dzimšanas dienā bija nolemts sarīkot viesības valsts ierēdņiem un galma augstmaņiem. Bija paredzēts mielasts un dzīres. Tādos apstākļos Hērods noteikti nebūs tik piesardzīgs, un viņa to varēs ietekmēt pēc sava prāta.
Kad pienāca lielā diena un ķēniņš ar saviem galminiekiem ēda un dzēra, Hērodija uz dzīru zāli aizsūtīja savu meitu, lai tā tur visiem par prieku dejotu. Salome bija sievišķības pirmajā plaukumā, un viņas kārdinošais skaistums savaldzināja augsto viesu prātus. Nebija parasts, ka šādos svētkos ierodas galma dāmas, un ar to, ka šī Israēla priesteru un augstmaņu meita dejoja Hēroda viesu izklaidēšanai, viņam tika parādīts glaimojošs pagodinājums.
Ķēniņš bija apskurbis no vīna. Pārsvaru guva kaislības un prāts tika gāzts no troņa. Viņš savā priekšā redzēja vienīgi izpriecu zāli ar dzīrojošajiem viesiem, dzīru galdu, dzirkstošo vīnu, mirdzošās ugunis un jaunu dejojošu meiteni. Mirkļa pārgalvībā viņš gribēja izdarīt kaut ko tādu, kas to paaugstinātu valsts vadītāju priekšā. Ar zvērestu viņš Hērodijas meitai apsolīja dot to, ko tā lūgs, līdz pat pusei no savas valsts. Tad Salome aizsteidzās pie mātes, lai prasītu padomu, ko viņai lūgt.
Atbilde bija jau gatava: Jāņa Kristītāja galvu. Salome neko nezināja par atriebības kāri mātes sirdī, un viņa negribēja izteikt tādu lūgumu, bet Hērodijas nepiekāpība uzvarēja. Meitene atgriezās ar šausmīgo prasību: "Es gribu, ka tu man tūlīt dod Jāņa Kristītāja galvu."
Hērods bija pārsteigts un apkaunots. Izlaidīgā līksmība apklusa, un dzīru namā iestājās ļaunumu vēstošs klusums. Ķēniņu sagrāba šausmas, iedomājoties, ka viņam jāatņem Jānim dzīvība. Bet vārds bija dots, un viņš negribēja izrādīties svārstīgs un pārsteidzīgs. Zvērests bija izteikts viesiem par godu, un, ja kāds no tiem būtu iebildis pret šī solījuma pildīšanu, tad viņš ar prieku būtu saudzējis pravieti. Viņš deva tiem izdevību runāt cietumnieka labā. Daudzi no tiem bija gājuši tālus ceļa gabalus, lai dzirdētu Jāņa sludināšanu, un labi zināja, ka viņš ir nevainīgs cilvēks un Dieva kalps. Kaut gan meitenes prasība tos nepatīkami aizskāra, tie tomēr bija pārāk piedzēruši, lai celtu iebildumus. Neatskanēja neviena balss, lai glābtu Debesu vēstneša dzīvību. Šie vīri tautā ieņēma augstus amatus un nesa nopietnu atbildību, bet viņi bija nodevušies dzīrēm un dzeršanai, līdz prāti kļuva truli. Tiem galvas sagrozīja vieglprātīgā mūzika un dejas skati, bet sirdsapziņa bija iesnaudusies. Ar savu klusēšanu tie tagad izteica nāves spriedumu Dieva pravietim, apmierinot netikumīgas sievietes atriebības kāri.
Hērods velti gaidīja, ka viņu atbrīvos no dotā zvēresta, un tad ar nepatiku pavēlēja izpildīt pravietim nāves sodu. Drīz ķēniņa un viņa viesu priekšā tika atnesta Jāņa galva. Tagad uz visiem laikiem bija apklusušas lūpas, kas tik uzticīgi brīdināja Hērodu un aicināja to atgriezties no grēcīgās dzīves. Šī balss vairs nekad neatskanēs, aicinot cilvēkus uz grēku nožēlu. Vienas nakts izpriecas maksāja vislielākā pravieša dzīvību.
Ak, cik bieži nevainīgas asinis tiek izlietas to nesātības dēļ, kam vajadzētu būt par taisnības sargiem! Ikviens, kas stipra dzēriena kausu ceļ pie savām lūpām, pats dara sevi atbildīgu par visu to netaisnību, ko tas var izdarīt, būdams reibuma varā. Aptumšodams saprātu, viņš sevi padara nespējīgu mierīgi apsvērt vai arī izprast, kas ir pareizi un kas nepareizi. Viņš ļauj sātanam ar sevi brīvi rīkoties, lai apspiestu un iznīcinātu nevainīgos. "Vīns ir zobgalis, ikviens stiprs dzēriens trakgalvis, kas no tiem streipuļo, nav gudrs." (Sal. pam. 20:1) Tādēļ "taisnība ir nostumta pie malas (..); kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem". (Jes. 59:14,15) Tos, kam uzticēts pieņemt lēmumus par citu cilvēku dzīvībām, būtu jāuzskata par noziedzniekiem, ja viņi paši nododas dzeršanai. Visiem, kas rīkojas likuma vārdā, pašiem arī likumi ir jāievēro. Tiem jābūt cilvēkiem ar paškontroli. Tiem nepieciešams visā pilnībā valdīt pār saviem fiziskajiem, prāta un tikumiskajiem spēkiem, lai vienmēr varētu saglabāt asas uztveres spējas un augstu taisnības izjūtu.
Jāņa Kristītāja galva tika aiznesta Hērodijai, kas to saņēma ar velnišķīgu gandarījumu. Viņa pie sevis atriebībā gavilēja, ka nu Hēroda sirdsapziņa vairs netiks apgrūtināta. Bet no viņas grēka nekāda laime neuzplauka. Viņas vārds tautā kļuva nicināms un ienīsts, un sirdsapziņas pārmetumi Hērodu mocīja vairāk nekā pravieša brīdinājumi. Jāņa mācību ietekme nebija apklusināma - tai tagad jāaizsniedz katra paaudze līdz laika beigām.
Hēroda grēks vienmēr bija viņa acu priekšā. Viņš nemitīgi pūlējās atbrīvoties no vainas apziņas, tomēr ticība Jānim palika nesatricināta. Atceroties Jāņa pašaizliedzīgo dzīvi, viņa svinīgos, nopietnos aicinājumus un veselīgā sprieduma izteiktos padomus, un tad iedomājoties, kā tas tika nogalināts, Hērods nevarēja atrast mieru. Nodarbodamies ar valsts lietām, baudīdams cilvēku pagodinājumus, viņš rādīja smaidošu seju un cieņas pilnu stāju, cenšoties klusināt baiļu un nemiera pilno sirdi, kas izjuta grēka lāstu.