Jāņa 4:1-42
[183] Ceļā uz Galileju Jēzus gāja cauri Samarijai. Kad Viņš sasniedza skaisto Sihemas ieleju, bija tieši pusdienas laiks. Ielejas sākumā atradās Jēkaba aka. No ceļojuma noguris, Viņš apsēdās pie tās atpūsties, kamēr mācekļi aizgāja pirkt pārtiku.
Jūdi un samarieši dzīvoja rūgtā ienaidā un, cik vien iespējams, izvairījās no jebkādiem darījumiem vai savstarpējas saskares. Nepieciešamības gadījumos tirdzniecību ar samariešiem rabīni uzskatīja par atļautu, bet visi sabiedriskie kontakti ar tiem tika nosodīti. Jūdi no samariešiem neko neaizņēmās, nepieņēma arī nekādu laipnības izrādīšanu, pat ne maizes gabalu vai ūdens krūzi. Pirkdami pārtiku, mācekļi rīkojās saskaņā ar savas tautas paradumu. Bet tālāk par to viņi negāja. Kristus mācekļiem pat prātā nenāca lūgt no samariešiem kādu labvēlību vai arī kaut kādā veidā tiem palīdzēt.
Kad Jēzus nosēdās pie akas, Viņš bija izsalcis un izslāpis. Kopš rīta bija noiets garš ceļa gabals, un tagad Viņu spieda karstā pusdienas saule. Slāpes vēl pavairoja doma par vēso, atspirdzinošo ūdeni, kas šķita tik tuvu un tomēr neaizsniedzams, jo Viņam nebija ne virves, ne ūdens trauka, un aka bija dziļa. Kristus dalījās visas cilvēces liktenī un tādēļ gaidīja, kad kāds nāks smelt ūdeni.
Akai tuvojās kāda samariešu sieviete un, nelikdamās ne zinis par Viņa klātbūtni, piepildīja savu krūzi ar ūdeni. Kad viņa pagriezās, lai aizietu, Jēzus tai lūdza iedot padzerties. No šāda pakalpojuma neviens austrumnieks neatteicās, jo tur ūdeni sauca par "Dieva dāvanu". Pasniegt malku ūdens izslāpušam ceļiniekam uzskatīja par tik svētu pienākumu, ka tuksneša iemītnieki arābi bija gatavi mainīt pat sava ceļa virzienu, lai tikai to izpildītu. Tomēr naids starp jūdiem un samariešiem sievietei liedza šo laipnību piedāvāt Jēzum. Pestītājs meklēja atslēgu uz viņas sirdi un ar dievišķās mīlestības izraisītu smalkjūtību nevis piedāvāja, bet lūdza pakalpojumu. Laipnības piedāvājumu varēja noraidīt, bet uzticība modina uzticību. Debesu Ķēniņš nāca pie šīs izstumtās dvēseles, lūgdams kādu pakalpojumu no viņas rokām. Viņš, kas bija radījis okeānu, kas pārvalda ūdens dziļumus, kas lika izplūst upēm un avotiem virs zemes, tagad noguris atpūtās pie Jēkaba akas un ūdens malka dēļ bija atkarīgs no kādas svešinieces laipnības.
Sieviete redzēja, ka Jēzus bija jūds. Pārsteigumā tā pat aizmirsa izpildīt Viņa lūgumu, bet mēģināja uzzināt iemeslus. Viņa sacīja: "Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?"
Jēzus atbildēja: "Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni." Tu brīnies, ka Es tev lūdzu tik mazu laipnību kā ūdens malku no akas pie mūsu kājām. Ja tu būtu Mani lūgusi, Es tev dotu dzert mūžīgās dzīvības ūdeni.
Sieviete nesaprata Kristus vārdus, bet juta to svinīgo nozīmi. Viņas vieglā, paviršā izturēšanās izmainījās. Domādama, ka Jēzus runā par aku viņu priekšā, tā sacīja: "Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris?" Sieviete savā priekšā redzēja tikai izslāpušu ceļinieku, nogurušu un noputējušu. Domās viņa To salīdzināja ar godāto sentēvu Jēkabu. Sirdī viņa glabāja tās pašas visiem cilvēkiem tik dabīgās jūtas, ka neviena cita aka nav salīdzināma ar to, ko rakuši tēvi. Viņa atskatījās pagātnē uz tēviem un raudzījās nākotnē uz Mesijas nākšanu, kamēr sentēvu cerība, pats Mesija, stāvēja blakus, bet tā Viņu nepazina. Cik daudzas slāpstošas dvēseles arī šodien, atrodoties pie pašas dzīvības akas, ar skatieniem atspirdzinājumu meklē kaut kur tālumā. "Nesaki savā sirdī: kas uzkāps Debesīs? - tas ir, lai novestu zemē Kristu, - nedz arī: kas nokāps bezdibenī? - tas ir, uzcelt Kristu no miroņiem (..). Tuvu pie tevis ir tas Vārds, tavā mutē un tavā sirdī (..). Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts." (Rom. 10:6-9) Jēzus tūlīt neatbildēja par sevi, bet ar svinīgu nopietnību sacīja: "Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei."
Kas savas slāpes cenšas dzesēt pie šīs pasaules akām, tas dzer, lai atkal slāptu. Cilvēki visur ir neapmierināti. Viņi ilgojas pēc kaut kā, kas remdētu dvēseles vajadzības, un tikai Viens spēj to izdarīt. Pasaules vajadzība un "visu tautu Ilgas" ir Kristus. Dievišķā žēlastība, ko spēj dot vienīgi Viņš, ir kā dzīvs ūdens, kas šķīsta, atspirdzina un stiprina dvēseli.
Jēzus neizteica domu, ka saņēmējam būtu pietiekams jau viens pats dzīvības ūdens malks. Kas baudījis Kristus mīlestību, tas pastāvīgi ilgosies saņemt to vēl vairāk un neko citu vairs nemeklēs. Pasaules bagātības, gods un izpriecas viņu vairs nevaldzinās. Viņa sirds pastāvīgais sauciens būs: "Vairāk Tevis!" Un Tas, kas dvēselei atklāj tās vajadzības, gaida, lai apmierinātu radušos izsalkumu un slāpes. Visi cilvēku krājumi un atbalsti reiz izbeigsies. Akas kļūs tukšas, dīķi izžūs, bet mūsu Pestītājs ir kā neizsīkstošs avots. Mēs varam dzert un atkal dzert un arvien atrast jaunu krājumu. Cilvēkā, kurā iemājo Kristus, atrodas svētību avots - ūdens avots, kas "verd mūžīgai dzīvei". No šī avota var smelt spēku un žēlastību visām dvēseles vajadzībām.
Kad Jēzus runāja par dzīvības ūdeni, samariete raudzījās uz Viņu ar izbrīna pilnu uzmanību. Viņš bija pamodinājis interesi un izraisījis vēlēšanos pēc dāvanas, par kuru tikko stāstīja. Sieviete nojauta, ka runa nav par ūdeni no Jēkaba akas, jo to viņa bija pastāvīgi lietojusi, dzērusi un atkal slāpusi. "Kungs," viņa sacīja, "dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt."
Tagad Jēzus sarunu vērsa citā virzienā. Pirms šī dvēsele no Kristus varēja saņemt ilgoto dāvanu, tai vajadzēja atzīt savus grēkus un pieņemt Pestītāju. "Tad Viņš tai saka: "Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!" - Sieva Viņam atbild: "Man nav vīra." " Ar to viņa cerēja novērst visus tālākos jautājumus šajā virzienā, bet Pestītājs turpināja: "Tu pareizi esi sacījusi: "Man nav vīra," jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību."
Klausītāja nodrebēja. Noslēpumaina roka šķirstīja viņas dzīves stāsta lappuses, atklādama to, ko tā cerēja uz visiem laikiem apslēpt. Kas gan bija Tas, kas varēja lasīt viņas dvēseles dziļumus? Prātā ienāca domas par mūžību, par pastaro tiesu, kad viss, kas tagad apslēpts, kļūs skaidri redzams. Šīs pārdomas pamodināja sirdsapziņu.
Viņa neko nevarēja noliegt, bet tikai mēģināja izvairīties no tik nevēlama temata pieminēšanas. Dziļā bijībā tā sacīja: "Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis." Tad, cerēdama apklusināt vainas apziņu, viņa pievērsās strīdīgiem reliģiskiem jautājumiem. Ja šis cilvēks bija pravietis, tad Viņš noteikti varēs paskaidrot, kāpēc šajos jautājumos valda tādas domstarpības.
Jēzus pacietīgi ļāva viņai virzīt sarunu pēc savas vēlēšanās. Viņš nogaidīja izdevīgu brīdi, kad atklāt patiesību. "Mūsu tēvi," viņa sacīja, "ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz." Tieši pretī bija Garicima kalns. Tā templis bija izpostīts, atlicis vienīgi altāris. Pielūgšanas vieta jau no seniem laikiem bija strīdīgs jautājums starp jūdiem un samariešiem. Daži no samariešu tautas priekštečiem agrāk piederēja pie Israēla, bet viņu grēku dēļ Kungs pieļāva, ka tos uzvar elku pielūdzēju tauta. Daudzu paaudžu laikā viņi bija sajaukušies ar elku pielūdzējiem, kuru reliģija pamazām izkropļoja viņu reliģiju. Ir taisnība, ka tie savus elkus lietoja tikai, lai uzskatāmāk varētu atcerēties dzīvo Dievu, Visuma Valdnieku, taču ļaudis tā rezultātā sāka godināt savus pagatavotos tēlus.
Kad Ezras dienās tika atjaunots Jeruzālemes dievnams, samarieši gribēja pievienoties jūdiem tā celšanā. Šo priekšrocību viņiem liedza, un tā starp abām tautām izauga nesamierināms naids. Samarieši Garicima kalnā uzcēla templi - sāncensi. Tur viņi pielūdza saskaņā ar Mozus bauslību, kaut arī pilnīgi neatteicās no elkdievības. Bet viņus pastāvīgi vajāja nelaimes; ienaidnieki izpostīja dievnamu, un likās, ka tie atrodas zem lāsta. Tomēr viņi joprojām ievēroja savas tradīcijas un dievkalpošanas formas. Viņi negribēja atzīt Jeruzālemes templi par Dieva namu, nedz arī pieņemt, ka jūdu reliģija ir pārāka par viņu reliģiju.
Atbildēdams sievietei, Jēzus sacīja: "Tici Man, sieva, nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem." Ar to Jēzus pierādīja, ka ir brīvs no jūdu aizspriedumiem pret samariešiem. Tagad Viņš gribēja lauzt šīs sievietes aizspriedumus pret jūdiem. Atsaukdamies uz to, ka samariešu ticību ir sabojājusi elkdievība, Viņš atklāti pateica, ka lielās pestīšanas patiesības uzticētas jūdiem un Mesijam jānāk no viņu vidus. Svētajos Rakstos tiem bija dots skaidrs Dieva rakstura un Viņa valdīšanas principu attēlojums. Jēzus sevi ierindoja starp jūdiem, kuriem ir atklāta dievatziņa.
Pestītājs vēlējās pacelt samarietes domas pāri formu un ceremoniju strīdīgajiem jautājumiem. Tādēļ Viņš sacīja: "Stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā."
Šeit tika izteikta tā pati atziņa, ko Jēzus atklāja Nikodēmam: "Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības." (Jāņa 3:3) Cilvēki netuvojas Debesīm, apmeklējot kādu svētu kalnu vai templi. Reliģiju nedrīkst ierobežot ar ārējām formām vai ceremonijām. Reliģija, kas nāk no Dieva, ir vienīgā reliģija, kas ved pie Dieva. Lai Viņam pareizi kalpotu, mums jāatdzimst no dievišķā Gara. Tas šķīsta sirdi un atjauno prātu, dodot mums jaunas spējas mīlēt un atzīt Dievu. Tad tas mūs vada labprātīgā paklausībā visām Dieva prasībām. Tā ir patiesā pielūgšana. Tie ir Svētā Gara augļi. Katra sirsnīga lūgšana ir Gara iedvesta un kā tāda Dievam patīkama. Kur vien kāda dvēsele tiecas pēc Dieva, tur izpaužas Gara darbība, jo šai dvēselei vēlas atklāties pats Dievs. Viņš meklē tādus pielūdzējus. Viņš gaida, lai tos uzņemtu un darītu par saviem dēliem un meitām.