Kad Jēzus paskaidroja, ka Viņa uzdevums virs zemes ir uzcelt garīgu, nevis laicīgu valstību, ieinteresētais klausītājs jutās noraizējies. To redzēdams, Jēzus piebilda: "Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par Debess lietām?" Ja Nikodēms nevarēja saprast Kristus mācību, kas ainoja žēlastības darbu pie sirds, kā viņš spētu aptvert godības pilnās Debesu valstības būtību? Neizprazdams Kristus darba raksturu zemes virsū, viņš nevarēja saprast Kristus darbu Debesīs.
Jūdi, kurus Jēzus izdzina no dievnama, sevi uzskatīja par Ābrahāma bērniem, bet tie bēga no Pestītāja klātbūtnes, jo nespēja panest Viņa atklāto Dieva godību. Ar to viņi pierādīja, ka Dieva žēlastībā nav sagatavoti piedalīties tempļa svētajos dievkalpojumos. Tie dedzīgi pūlējās, lai izskatītos svēti, bet atstāja novārtā sirds svētumu. Būdami sīkumaini bauslības burta kalpi, viņi pastāvīgi pārkāpa bauslības garu. Viņu vislielākā vajadzība bija tieši tā pārmaiņa, ko Kristus skaidroja Nikodēmam - morāla jaunpiedzimšana, šķīstīšanās no grēka un izpratnes un svētuma atjaunošana.
Israēla aklumam pret atdzimšanas darbu nebija nekāda attaisnojuma. Svētā Gara iedvesmā Jesaja rakstīja: "Mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps." (Jes. 64:6) Dāvids lūdza: "Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu." (Ps. 51:12) Ar Ecehiēla starpniecību bija dots apsolījums: "Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jūs apveltīšu ar savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manus noteikumus." (Ec. 36:26,27)
Nikodēms bija lasījis šīs Rakstu vietas ar aptumšotu prātu, bet tagad sāka izprast to nozīmi. Viņš aptvēra, ka visstingrākā paklausība burtam vien, attiecināta uz ārēji redzamo dzīvi, nevienam cilvēkam nevar dot tiesības ieiet Debesu valstībā. Cilvēku vērtējumā viņa izturēšanās bija taisna un godājama, bet Kristus klātbūtnē viņš sajuta, ka sirds tomēr nav šķīsta un dzīve nav svēta.
Nikodēmu valdzināja Kristus tuvums. Kad Pestītājs izskaidroja atziņu par jaunpiedzimšanu, viņš ilgojās pēc šīs pārmaiņas sevī. Bet kā to var īstenot? - Un Jēzus atbildēja uz viņa neizteikto jautājumu: "Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgu dzīvību."
Šī tēma Nikodēmam bija pazīstama. Paaugstinātās čūskas simbols viņam padarīja skaidru Pestītāja misiju. Kad Israēla ļaudis mira no indīgo čūsku kodieniem, Dievs pavēlēja Mozum pagatavot vara čūsku un paaugstināt to draudzes vidū. Tad pa nometni atskanēja vēsts, ka visi, kas uzlūkos šo čūsku, dzīvos. Tauta gluži labi zināja, ka čūskai pašai par sevi nebija spēka palīdzēt. Tas bija Kristus simbols. Kā pēc nāvīgās čūskas līdzības izgatavotais tēls tika paaugstināts sakosto dziedināšanai, tā Tam, kurš tika sūtīts "grēcīgās miesas veidā", vajadzēja kļūt par viņu Pestītāju. (Rom. 8:3) Daudzi israēlieši domāja, ka upuru pienešana jau pati par sevi spēj tos atbrīvot no grēka, bet Dievs gribēja viņiem mācīt, ka tai nav lielāka vērtība kā vara čūskai. Tai tikai vajadzēja viņu domas pievērst Pestītājam. Lai dziedinātu savas brūces vai saņemtu grēku piedošanu, tie paši no sevis neko nespēja darīt; tie varēja vienīgi uzticēties Dieva dāvanai. Lai dzīvotu, viņiem vajadzēja uzlūkot.
Čūsku sakostie varēja arī vilcināties un nepaklausīt. Tie varēja jautāt, kāds spēks var būt tādam vara simbolam? Tie varēja pieprasīt zinātnisku izskaidrojumu. Tomēr nekāds paskaidrojums netika dots. Viņiem vienkārši vajadzēja pieņemt Mozus izteikto Dieva priekšlikumu. Atteikties uzlūkot nozīmēja mirt.
Strīdi un diskusijas dvēseli neapgaismo. Lai dzīvotu, mums ir jāuzlūko. Nikodēms saņēma mācību un aiznesa to sev līdz. Viņš sāka pētīt Rakstus pavisam citā gaismā, ne lai diskutētu par kādu teoriju, bet lai iegūtu dzīvību savai dvēselei. Padodoties Svētā Gara vadībai, viņš tagad iepazinās ar Debesu valstību.
Mūsdienās tūkstošiem ir jāiemācās tā pati patiesība, kuru no paaugstinātās vara čūskas vajadzēja apgūt Nikodēmam. Tie paļaujas uz savu paklausību Dieva likumiem, domādami ar to iegūt Viņa labvēlību. Kad tiem liek uzlūkot Jēzu un ticēt, ka Viņš tos glābj, vienīgi pateicoties savai žēlastībai, tie izsaucas: "Kā tas var notikt?"
Tāpat kā Nikodēmam, arī mums jābūt gataviem ieiet dzīvībā pa to vienīgo ceļu, ko gāja grēcinieku Vadonis. Izņemot Kristu, "nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana". (Ap. d. 4:12) Ticībā gan mēs saņemam Dieva žēlastību, bet ticība nav mūsu glābēja. Tā neko nepelna. Tā ir roka, ar ko mēs satveram Kristu un attiecinām uz sevi Viņa nopelnus - dziedināšanu no grēka. Bez Dieva Gara mēs pat nevaram atgriezties. Raksti par Kristu saka, ka "Dievs Viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas". (Ap. d. 5:31) Kā piedošana, tā arī atgriešanās nāk no Kristus.
Kā tad mēs tiekam glābti? "Kā Mozus paaugstinājis tuksnesī čūsku", tāpat ir paaugstināts Cilvēka Dēls, lai ikviens čūskas sakostais un pieviltais, Viņu uzlūkojot, varētu dzīvot. "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa 1:29) No krusta starojošā gaisma atklāj Dieva mīlestību, un tā mūs velk pie Viņa. Ja mēs tai nepretojamies, tad tiekam vadīti krusta pakājē, lai nožēlotu grēkus, kas piesita krustā Pestītāju. Tad Dieva Gars caur ticību rada dvēselē jaunu dzīvību. Domas un tieksmes tiek saskaņotas paklausībā Kristum. Sirds un prāts tiek radīti no jauna Tā līdzībā, kas darbojas mūsos, pakļaujot sev visas lietas. Tad Dieva likums tiek ierakstīts prātā un sirdī, un mēs līdz ar Kristu varam sacīt: "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs." (Ps. 40:9)
Sarunā ar Nikodēmu Jēzus atklāja atpestīšanas plānu un savu misiju zemes virsū. Nevienā no savām vēlākajām sarunām Viņš nekur nav tik pilnīgi, soli pa solim izskaidrojis to darbu, kas obligāti jāveic visu to sirdīs, kuri iemantos Debesu valstību. Pašā savas atklātās darbības sākumā Jēzus šo patiesību atklāja Sinedrija loceklim, sevišķi asam prātam un tautā atzītam skolotājam. Tomēr Israēla vadoņi neapsveica gaismu. Nikodēms patiesību paslēpa savā sirdī, un trīs gadus no tās, šķiet, bija pavisam maz augļu.
Bet Jēzus pazina augsni, kurā bija kaisījis sēklu. Naktī vientuļajā kalnā vienīgajam klausītājam teiktie vārdi nebija zuduši. Kādu laiku gan Nikodēms atklāti neapliecināja Kristu, bet vēroja Viņa dzīvi un pārdomāja Viņa mācības. Sinedrija padomē viņš atkārtoti aizkavēja priesteru plānus Jēzu iznīcināt. Kad Viņu piesita krustā, Nikodēms atcerējās Eļļas kalnā teiktos vārdus: "Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību." Tad slepenās sarunas gaisma apspīdēja krustu Golgātas kalnā, un Nikodēms Jēzū ieraudzīja pasaules Pestītāju.
Pēc Kunga pacelšanās Debesīs, kad mācekļi bija vajāšanu izklīdināti, Nikodēms bez bailēm iznāca atklātībā. Viņš savu bagātību izlietoja jaunās draudzes atbalstīšanai, ko jūdi bija cerējuši iznīcināt līdz ar Kristus nāvi. Briesmu laikā viņš, piesardzīgais un šaubīgais, stāvēja stingri kā klints, stiprinādams mācekļu ticību un nodrošinādams ar līdzekļiem Evaņģēlija darba turpināšanu. Viņu apsmēja un vajāja tie, kas agrāk tam bija parādījuši godu. Viņš kļuva nabags šajā pasaulē, bet nesvārstījās ticībā, kuras sākums bija nakts saruna ar Jēzu.
Nikodēms šīs satikšanās stāstu darīja zināmu Jānim, un tas tagad ir uzrakstīts par mācību miljoniem. Tur izteiktās patiesības šodien ir tikpat svarīgas, kā tanī svinīgajā naktī tumšajā kalnā, kad jūdu rakstu mācītājs atnāca, lai no vienkāršā Galilejas Skolotāja mācītos dzīvības ceļu.