Sātana ausīs vēl arvien skanēja no Debesīm dzirdētie vārdi: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts" (Mat. 3:17) Bet viņš nolēma panākt, lai Kristus šai liecībai neticētu. Dieva teiktais bija Jēzus dievišķās misijas apliecinājums. Viņš nāca kā cilvēks dzīvot cilvēku vidū, un šie vārdi pasludināja Viņa savienību ar Debesīm, bet sātans centās, lai Jēzus tos apšaubītu. Velns zināja, ka, iedragājot Kristus uzticību Dievam, viņš gūtu virsroku visā cīņā. Viņš būtu uzvarējis Jēzu. Tādēļ viņš cerēja, ka izmisuma un ārkārtēja izsalkuma nomākts, Kristus zaudēs uzticību Tēvam un izdarīs kādu brīnumu savā labā. Ja Jēzus to atļautos, atpestīšanas plāns būtu izjaukts.
Kad Lucifers ar Dieva Dēlu pirmo reizi sastapās kā pretinieki, Kristus bija Debesu pulku pavēlnieks. Tad sātans, sacelšanās vadonis, no Debesīm tika izraidīts. Tagad, šķiet, viņu stāvoklis ir mainījies, un velns dara visu, lai izmantotu savas šķietamās priekšrocības. Lucifers stāsta, ka no Debesīm esot izmests viens no visvarenākajiem eņģeļiem un Jēzus izskats rādot, ka tas varētu būt Viņš - Dieva atstāts un cilvēku pamests. Dievišķa Būtne spētu apmierināt prasību: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." Šāda radošā spēka darbība, mudina kārdinātājs, būtu neapgāžams Dievības pierādījums. Tas visai cīņai darītu galu.
Lai klusējot klausītos lielajā krāpniekā, Jēzum bija jāizcīna iekšēja cīņa. Dieva Dēlam sava dievišķība nebija jāpierāda sātanam, nedz jāizskaidro tam savas pazemošanās iemesli. Padodoties dumpinieka prasībām, nekas netiktu iegūts ne cilvēku labā, ne Dievam par godu. Ja Kristus būtu pieņēmis ienaidnieka priekšlikumu, sātans tomēr sacītu: "Rādi man vēl kādu zīmi, lai es varu ticēt, ka Tu esi Dieva Dēls." Jebkurš pierādījums būtu veltīgs, lai lauztu sacelšanās garu viņa sirdī. Kristus savu dievišķo spēku nedrīkstēja izmantot savā labā. Viņš bija nācis, lai izturētu pārbaudījumus, kā tas jādara mums, tā atstājot cilvēkiem ticības un paklausības piemēru. Ne šoreiz, nedz arī vēlāk savas zemes dzīves laikā Viņš savā labā nedarīja nevienu brīnumu. Visi Viņa brīnumdarbi bija darīti citu labā. Kaut gan Jēzus sātanu pazina jau no paša sākuma, Viņš neielaidās ar to strīdā. Stiprināts, atceroties dzirdēto balsi no Debesīm, Viņš dusēja sava Tēva mīlestībā. Viņš neielaidās sarunās ar kārdinātāju.
Jēzus sātanam stājās pretī ar Svēto Rakstu vārdiem. "Stāv rakstīts", Viņš sacīja. Ikkatrā kārdināšanā Viņa cīņas ierocis bija Dieva Vārds. Sātans kā Kristus dievības pierādījuma zīmi prasīja brīnumu, bet lielāka par visiem brīnumiem bija stiprā paļaušanās uz "Tā saka tas Kungs." Tā bija zīme, ko nevarēja apstrīdēt. Tik ilgi, kamēr Kristus ieņēma tādu nostāju, kārdinātājs neko nespēja.
Visspēcīgākās kārdināšanas Kristum uzbruka tieši vislielākā nespēka brīdī. Tā sātans cerēja uzvarēt. Ar tādiem paņēmieniem viņš jau bija guvis uzvaru pār cilvēkiem. Kad spēki izzuda, griba kļuva vājāka, un ticība mitējās paļauties uz Dievu, tad tie, kas ilgi un drosmīgi bija stāvējuši par taisnību, beidzot tika pārvarēti. Mozus pagura četrdesmit gadus ilgajā Israēla ceļojumā, un viņa ticība uz mirkli atrāvās no bezgalīgā spēka Avota. Viņš cieta neveiksmi tieši pie apsolītās zemes robežas. Tāpat bija arī ar Eliju, kurš bezbailīgi bija stāvējis ķēniņa Ahaba priekšā, vēršoties pret visu Israēla tautu ar četrsimt piecdesmit Baāla praviešiem priekšgalā. Pēc drausmīgās dienas Karmela kalnā, kad tika nonāvēti viltus pravieši un ļaudis atjaunoja derību ar Dievu, Elija, izbijies no elku pielūdzējas Izebeles draudiem, bēga, lai glābtu savu dzīvību. Tā sātans bija izmantojis cilvēciskās vājības, un tā viņš arī turpinās darboties. Ja kādam dzīvē neveicas un viņš nonāk grūtos apstākļos, nabadzībā vai bēdās, sātans ir klāt, lai kārdinātu un traucētu. Viņš uzbrūk mūsu rakstura vājākajām vietām. Viņš cenšas iedragāt paļāvību uz Dievu, kas pieļauj šādus apstākļus. Mēs tiekam kārdināti neuzticēties Radītājam un apšaubīt Viņa mīlestību. Bieži kārdinātājs nāk pie mums tieši tā, kā viņš nāca pie Kristus, atgādinādams par mūsu nespēku un vājībām. Viņš cer dvēseli padarīt mazdūšīgu un salauzt tās paļāvību uz Dievu, jo tad viņš var būt pilnīgi drošs, ka ir sagūstījis savu upuri. Ja mēs viņam pretī stātos tā, kā to darīja Jēzus, tad daudzas sakāves nebūtu jāpiedzīvo. Ielaižoties sarunās ar ienaidnieku, mēs paveram viņam iespēju rīkoties.
Kad Kristus sacīja kārdinātājam: "Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes", Viņš atkārtoja vārdus, kurus pirms vairāk nekā tūkstoš četrsimt gadiem bija teicis Israēlam. "Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus (..). Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no tā Kunga mutes." (5. Moz. 8:2,3) Tuksnesī, kad visi pārtikas līdzekļi izsīka, Dievs savai tautai regulāri un pietiekamā daudzumā deva mannu no debesīm. Tādai apgādei vajadzēja tiem mācīt, ka tik ilgi, kamēr tie uzticas Dievam un staigā Viņa ceļus, Viņš tos nekad neatstās. Šai Israēlam sniegtajai mācībai Pestītājs tagad sekoja savā dzīvē. Pēc Dieva rīkojuma nāca palīdzība ebreju pulkiem, un tieši tāpat tai jātiek sniegtai arī Jēzum. Pestītājs gaidīja, kad Dievs palīdzēs. Paklausīdams Dievam, Viņš atradās tuksnesī un negribēja iegūt ēdienu, atsaucoties uz sātana priekšlikumu. Ar to Viņš Visuma priekšā apliecināja, ka mazāka nelaime ir paciest to, kas var notikt, nekā kaut kādā veidā atkāpties no Dieva gribas.
"Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes." Kristus sekotāji bieži nonāk tādos apstākļos, kad nav iespējams reizē kalpot Dievam un turpināt savu laicīgo nodarbošanos. Var pat likties, ka paklausība kādai noteiktai Dieva prasībai atņems iztikas līdzekļus. Tad sātans cenšas iestāstīt, ka tādos gadījumos jāupurē sava sirdsapziņas pārliecība. Tomēr vienīgais, uz ko pasaulē var paļauties, ir Dieva Vārds. "Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas." (Mat. 6:33) Atkāpšanās no Debesu Tēva prāta mums nevar nākt par labu pat šajā dzīvē. Iepazīstoties ar Viņa Vārda spēku, mēs noteikti nesekosim sātana ierosinājumiem, lai iegūtu pārtiku vai glābtu sev dzīvību. Mūsu vienīgais jautājums būs: kāda ir Dieva pavēle un kāds ir Viņa apsolījums? To zinādami, mēs gan paklausīsim pavēlei, gan uzticēsimies apsolījumam.
Pēdējā lielajā cīņā ar sātanu tie, kas paliks uzticīgi Dieva gribai, piedzīvos to, ka viņiem tiks atņemts katrs laicīgās zemes dzīves atbalsts. Tāpēc, ka tie atteiksies pārkāpt Dieva likumu un nepakļausies šīs zemes varām, viņiem būs liegts pirkt un pārdot. Beidzot tiks izdota pavēle tos nogalināt (sk. Atkl. 13:11-17). Bet paklausīgajiem pieder apsolījums: "Tas dzīvos augstībā, kalnu stiprumi viņam būs par patvērumu: viņam būs sava maize, ūdens viņam nepietrūks." (Jes. 33:16*) Ar šo apsolījumu Dieva bērni dzīvos. Kad zemi piemeklēs bads, viņi tiks paēdināti. "Tie neiekļūs kaunā ļaunā dienā, un bada laikā tie būs paēduši." (Ps. 37:19) Šo bēdu laiku nākotnē skatīja pravietis Habakuks, un viņa vārdi izsaka draudzes ticību: "Ja arī vīģes koks neziedēs un vīna kokam nebūs ogu, un ja arī nepiepildās cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem, un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!" (Hab. 3:17,18)
No visām atziņām, kuras varētu apgūt no mūsu Kunga pirmās lielās kārdināšanas, neviena nav tik svarīga kā mācība savaldīt savas tieksmes un kaislības. Lai sabojātu un degradētu cilvēci, visos laikos visspēcīgāk ir iedarbojušās tieši tās kārdināšanas, kas skar ziskās vajadzības. Ar nesātības netikumu sātans cenšas izpostīt garīgos un tikumiskos spēkus, ko Dievs cilvēkam devis kā visdārgāko dāvanu. Tā cilvēks zaudē spēju novērtēt mūžības lietas. Ar jutekliskām baudām sātans pūlas izdzēst dvēselē katru Dieva līdzības pazīmi.
Neapvaldīta baudkāre un tai sekojošās slimības un pagrimšana, kas valdīja Kristus pirmās nākšanas laikā, ar vēl lielāku ļaunuma intensitāti parādīsies pirms Viņa otrās atnākšanas. Kristus saka, ka pasaules stāvoklis būs tāds, kāds tas bija pirmsplūdu dienās un kāds tas bija Sodomā un Gomorā. Katra sirds un prāta tieksme nocietināsies ļaunumā. Mēs tagad dzīvojam uz šo briesmīgo laiku robežas, tāpēc mums jāapgūst mācība, ko sniedza Pestītāja gavēšana. Vienīgi Kristus izciestās neizsakāmās mokas liek mums saprast, cik liels ļaunums slēpjas neapvaldītā iegribu apmierināšanā. Viņa priekšzīme norāda, ka mūsu mūžīgās dzīvības cerība ir atkarīga no iekāru un kaislību pakļaušanas Dieva gribai.
Ar saviem spēkiem mēs nespējam pretoties kritušās dabas dziņām. Šo kanālu izmantodams, sātans mums sūta kārdināšanas. Kristus zināja, ka ienaidnieks nāks pie katra cilvēka, lai savā labā izmantotu viņa iedzimtās vājības un ar viltīgiem priekšlikumiem savaldzinātu ikvienu, kas neuzticas Dievam. Iedams pa ceļu, kas jāstaigā katram cilvēkam, Kungs mums ir sagādājis iespēju uzvarēt. Viņš nevēlas, lai cīņā ar sātanu mēs nokļūtu neizdevīgās pozīcijās. Viņš negrib, lai mēs nobītos un zaudētu drosmi čūskas uzbrukumu dēļ. Viņš saka: "Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" (Jāņa 16:33)
Lai tas, kas cīnās ar iekāres varu, raugās uz Pestītāja kārdināšanām tuksnesī! Uzlūkojiet Viņu nāves agonijā pie krusta, kad Viņš izsaucās: "Man slāpst!" Kristus ir panesis visu, kas mums jāpanes, Viņa uzvara ir arī mūsu uzvara.
Jēzus paļāvās uz sava Debesu Tēva gudrību un spēku. Viņš saka: "Tas Kungs Man palīdz, tādēļ Es nenokļuvu kaunā (..), jo Es zināju, ka nepalikšu kaunā (..). Redzi, Dievs, tas Kungs, Man palīdz." Norādīdams uz savu personīgo piemēru, Viņš saka: "Kas jūsu starpā bīstas to Kungu? (..) Kas tumsībā staigā, kur gaismas nav, tas lai paļaujas uz tā Kunga vārdu un cer uz savu Dievu." (Jes. 50:7-9; 50:10*)