"Gars un līgava saka: "Nāc!" Un, kas to dzird, lai saka: "Nāc!" " (Atkl. 22:17) Ikvienam, kas to dzird, jāatkārto šis aicinājums. Lai kāda arī nebūtu katra atsevišķa cilvēka nodarbošanās ikdienas dzīvē, vairāk par visu tam jācenšas mantot dvēseles Kristum. Varbūt viņš nav spējīgs runāt draudzē, bet var darboties ar atsevišķiem cilvēkiem. Arī tā viņš var pasniegt no Kunga saņemtās mācības. Kalpošana nepastāv vienīgi sludināšanā. Kalpot var, atvieglojot stāvokli slimiem un ciešanu nomāktajiem, palīdzot trūcīgiem un mierinot izmisušos un šaubu nomāktos. Visapkārt ir grēka apziņas nospiestas dvēseles. Tās nav grūtības, darbs vai nabadzība, kas pazemo cilvēci; to pazemo un gremdē netaisnība un noziegumi. Tie ir juku un nemiera izraisītāji. Tādēļ Kristus vēlas, lai Viņa kalpi pūlētos grēkiem slimo dvēseļu labā.
Darbu mācekļiem vajadzēja iesākt tur, kur viņi atradās. Tie nedrīkstēja paiet garām pat visgrūtākajam un vismazāk perspektīvajam laukam. Tādēļ ikvienam Kristus darbiniekam strādāt jāsāk tur, kur viņš atrodas. Mūsu ģimenēs var būt dvēseles, kas izsalkušas pēc līdzjūtības, kas alkst dzīvības maizes. Tur var būt bērni, kas jāaudzina Kristum. Pagāni ir pie pašām mūsu namdurvīm. Darīsim uzticīgi to darbu, kas ir vistuvāk, un tad lai mūsu pūles sniedzas tālāk, tik tālu, cik tālu mūs aizved Dieva roka. Var šķist, ka daudziem darbu ierobežo apstākļi, bet, lai arī kā tas būtu, ja kāds pienākums tiek veikts čakli un ticībā, tas būs jūtams vistālākajās pasaules daļās. Arī Kristus darbs virs zemes šķita ieslēgts šaurā darbības laukā, bet Viņa vēsti dzirdēja milzīgi ļaužu pulki no visām zemēm. Lai panāktu vislabvēlīgākos rezultātus, Dievs bieži pielieto visvienkāršākos līdzekļus. Tas ir Viņa plāns, lai katra lielā darba daļa būtu atkarīga no kādas citas daļas, lai tās nonāktu sazobē kā zobrats zobratā, kur visi darbojas pilnīgā saskaņā. Svētā Gara vadībā visneievērojamākais darbinieks var aizskart neredzamas stīgas, kuru rezonanse aizsniegs pasaules galus, izraisot melodiju cauri nebeidzamiem laikmetiem.
Tomēr nekad nevajadzētu aizmirst pavēli "Ejiet pa visu pasauli!" Mēs tiekam aicināti domāt par tālajiem apgabaliem. Kristus nojauc starpsienas un aizspriedumus, kas šķir tautas; Viņš māca mīlēt visu cilvēces ģimeni. Pestītājs cilvēkus paceļ pāri viņu šaurajam egoisma lokam. Viņš atceļ visas zemes robežas un mākslīgi radītās sabiedriskās atšķirības. Viņš neatzīst starpību starp kaimiņiem un svešiniekiem, draugiem un ienaidniekiem. Katru dvēseli Viņš māca uzlūkot kā savu brāli un visu pasauli - kā mūsu darba lauku.
Kad Pestītājs pavēlēja: "Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas!", Viņš vēl piebilda: "Manā vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." Apsolījums bija tikpat tālejošs kā uzdevums. Visas spējas netiks piešķirtas katram ticīgajam, bet Dieva Gars tās izdalīs, "piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams". (1. Kor. 12:11) Svētā Gara dāvanas ir apsolītas ikvienam ticīgajam pēc viņa vajadzības Kunga darbā. Apsolījums mūsu dienās ir tikpat drošs un uzticams kā apustuļu laikā. "Šīs zīmes ticīgajiem ies līdz." Tā ir Dieva bērnu priekšrocība, tādēļ ticībā cieši jāsatver viss, ko vien iespējams iegūt.
"Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." Mūsu pasaule ir kā milzīga slimnīca, bet Kristus nāca slimos dziedināt un pasludināt atbrīvošanu sātana cietumniekiem. Viņš pats bija pilnīgs veselības un spēka iemiesojums, kas izdala dzīvības enerģiju neveseliem, vājiem un velna apsēstiem. Viņš neatraidīja nevienu, kas nāca, lai saņemtu dziedināšanu, kaut arī labi zināja, ka lūdzēji paši bija vainīgi slimības izcelsmē; Viņš neatteicās tos dziedināt. Kad spēks no Kristus ieplūda šajās nabaga dvēselēs, tās tika pārliecinātas arī par grēku, un tā daudzi tika dziedināti gan no ziskām, gan garīgām kaitēm. Evaņģēlijam joprojām piemīt tas pats spēks; tad kādēļ mēs šodien nevarētu piedzīvot tādus pašus rezultātus?
Kristus jūt katra cietēja sāpes. Kad ļaunie gari plosa cilvēka miesu, Kristus cieš līdzi. Kad drudzis draud izžāvēt dzīvības straumi, Viņš jūt līdzi šajās mokās. Šodien dziedināt slimos Viņš vēlas tāpat kā tad, kad pats bija uz zemes. Savukārt, Kristus kalpi ir kā pārstāvji, kā kanāli, caur kuriem Viņš grib darboties. Viņš ilgojas sniegt savu dziedinošo spēku.
Pestītāja veiktajā dziedināšanā bija mācības Viņa sekotājiem. Reiz Viņš svaidīja neredzīgā cilvēka acis ar dubļiem un tam pavēlēja: " "Ej, mazgājies Ziloas dīķī." Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs." (Jāņa 9:7) Dziedināšanu varēja panākt tikai ar Lielā Ārsta spēku, tomēr Kristus izmantoja vienkāršus dabas līdzekļus. Viņš nevienu nemudināja ārstēties ar ķīmiskajām zālēm, tomēr nenoniecināja vienkāršu dabas dziedniecības līdzekļu izmantošanu.
Daudziem izdziedinātajiem Kristus sacīja: "Negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks." (Jāņa 5:14) Ar to Viņš mācīja, ka slimība ir zisko un garīgo Dieva likumu pārkāpšanas sekas. Pasaulē nebūtu tā lielā posta un nelaimes, ja cilvēki dzīvotu saskaņā ar Radītāja plānu.
Kristus bija senā Israēla Vadonis un Skolotājs, un Viņš israēliešiem mācīja, ka veselība ir atalgojums par paklausību Dieva likumiem. Lielais Ārsts, kas dziedināja sirgstošos ļaudis Palestīnā, kādreiz senatnē uz savu tautu bija runājis no padebeša staba, norādot, kas tai pašai jādara un ko viņu labā darīs Dievs. "Ja jūs klausīdami klausīsit tā Kunga, sava Dieva, balsij," Viņš sacīja, "un darīsit, kas ir taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa pavēles, un izpildīsit visus Viņa likumus, tad Es tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, nelikšu nākt pār jums, jo Es esmu tas Kungs, jūsu Ārsts. (2. Moz. 15:26) Kristus Israēlam deva noteiktus norādījumus, kā tiem jādzīvo, un apsolīja: "Tas Kungs novērsīs no tevis visādas slimības." (5. Moz. 7:15) Kad vien šie nosacījumi tika ievēroti, piepildījās arī apsolījumi. "Neviena gurdena nebija viņu ciltīs." (Ps. 105:37)
Te ir mācība mums. Pastāv nosacījumi, kas jāievēro visiem, kuri grib saglabāt veselību; tādēļ visiem vajadzētu ar šiem nosacījumiem iepazīties. Kungam nav patīkami, ka cilvēki nezina Viņa likumus, vienalga, vai tie ir dabas, vai morālie likumi. Mums jāsadarbojas ar Dievu kā ziskās, tā garīgās veselības atjaunošanā.
Mums arī citiem jāmāca, kā uzturēt un atgūt veselību. Slimības gadījumos jālieto tie ārstniecības līdzekļi, ko Dievs sagādājis dabā, un jānorāda slimniekiem uz To, kas vienīgais var dziedināt viņu kaites. Mūsu uzdevums ir slimos un cietējus ticībā pievest Kristum, pamudinot tos uzticēties Lielajam Ārstam. Mums cieši jāsatver Viņa apsolījumi un jālūdz, lai Viņš atklāj savu spēku. Evaņģēlija būtība ir cilvēka atjaunošana, tādēļ Pestītājs grib, lai mēs visus slimos, cerību zaudējušos un dzīves satriektos aicinātu satvert Viņa spēku.
Visos Kristus dziedināšanas gadījumos izpaudās Viņa mīlestības spēks, un, vienīgi ticībā kļūstot par šīs mīlestības dalībniekiem, mēs varam kļūt par Viņa darbarīkiem. Bet, ja mēs neizveidojam šo dievišķo savienību ar Kristu, tad dzīvinošā spēka straume nevar no mums bagātīgi plūst tālāk uz citiem. Bija vietas, kur pat Pestītājs nevarēja darīt daudz varenu darbu vietējo ļaužu neticības dēļ. Arī tagad neticība draudzi šķir no tās dievišķā Palīga. Draudze maz uzticas mūžības patiesībām. Šis ticības trūkums apbēdina Dievu un laupa Viņam godu.
Darot Kristus darbu, draudzei ir apsolīta Viņa klātbūtne. "Ejiet un māciet visas tautas," Viņš sacīja, "un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." Viens no pirmajiem noteikumiem spēka iegūšanai ir uzņemties Viņa jūgu. No uzticības šī Kunga uzdevuma pildīšanā ir atkarīga draudzes dzīvība. Būt nolaidīgiem šajā darbā nozīmē izvēlēties garīgu nespēku un bojāeju. Kur nav aktīva darba citu labā, tur izsīkst mīlestība, un ticība kļūst vājāka.
Kristus vēlas, lai Viņa kalpi draudzi audzinātu Evaņģēlija darbam. Tiem jāmāca ļaudis, kā meklēt un glābt pazudušos. Bet vai tie dara šo darbu? Ak, cik daudzi nopūlas uzpūst draudzē izdziestošu dzīvības dzirksteli! Cik daudzas draudzes kā slimus jērus kopj tie, kam vajadzētu meklēt pazudušās avis! Nepārtraukti miljoniem cilvēku iet bojā, jo tiem nav Kristus.
Dieva mīlestība cilvēku dēļ tika aizkustināta līdz neizmērojamiem dziļumiem, tādēļ eņģeļi tagad brīnās, redzot, ka tik lielas mīlestības saņēmēji uz to tik pavirši atsaucas. Eņģeļi ir pārsteigti par cilvēku seklo Dieva mīlestības novērtējumu. Debesis draudoši saceļas pret cilvēku dvēselēm parādīto nevērību. Vai mēs negribētu zināt, kā uz to skatās Kristus? Kā var justies tēvs un māte, uzzinot, ka viņu nomaldījies bērns ir pamests salā un sniegā, ka viņam pagājuši garām tie, kas to varēja izglābt? Vai vecāki nejustos līdz sirds dziļumiem sāpināti un sašutuši? Vai dusmās, kas tikpat karstas kā viņu asaras un tik stipras kā viņu mīlestība, tie šos slepkavas neapsūdzētu? Katra cilvēka ciešanas ir kāda Dieva bērna ciešanas, un tie, kas nesniedz palīdzību iznīcībai pakļautam tuvākajam, izaicina taisnīgas Kunga dusmas. Tā ir Jēra dusmība. Tiem, kas ir atsaukušies uz sadraudzību ar Kristu, bet izturējušies vienaldzīgi pret savu tuvāko vajadzībām, lielajā dienā Viņš pasludinās: "Es nezinu, no kurienes jūs esat, atkāpieties no Manis, visi jūs netaisnības darītāji!" (Lūk. 13:27)
Dodot mācekļiem uzdevumu, Kristus nevien izplānoja viņu darbu, bet deva tiem arī vēsti. Viņš sacīja: "Māciet ļaudis turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis!" Tiem vajadzēja mācīt to, ko mācīja Kristus. Tas neattiecās tikai uz Viņa paša teikto, bet uz visu, ko Viņš jebkad runājis ar Vecās Derības praviešu un draudzes vadītāju starpniecību. Cilvēku mācības tiek izslēgtas. Tur nav vietas tradīcijām, cilvēku teorijām un secinājumiem vai baznīcu likumdošanai. Šajā uzdevumā neietilpst nekādi baznīcas autoritātes ieviesti likumi. Neviens no tiem Kristus kalpiem nav jāmāca. "Bauslība un pravieši" kopā ar vēsti par Viņa vārdiem un darbiem - tā ir mācekļiem uzticētā un pasaulei tālāk nododamā dārgā manta. Kristus vārds ir viņu parole, viņu pazīšanas zīme, viņu vienības saite, rīcības pilnvara un sekmju avots. Kristus valstībā nav atzīstams nekas tāds, ko Viņš pats nav parakstījis.