Tomēr Jāņa dzīve nepagāja slinkumā, askētiskā grūtsirdībā vai savtīgā nošķirtībā. Laiku pa laikam viņš gāja, lai sastaptos ar cilvēkiem, un vienmēr ar interesi vēroja visu, kas notika pasaulē. No savas klusās miera vietas viņš sekoja notikumu attīstībai. Ar Dieva Gara apgaismotu skatienu Jānis pētīja cilvēku raksturus, lai izprastu, kā viņu sirdis aizsniegt ar Debesu vēsti. Viņš nesa sava uzdevuma atbildības nastu. Vientulībā, ar pārdomām un lūgšanām viņš savu dvēseli gatavoja gaidāmajam mūža darbam.
Kaut arī Jānis dzīvoja tuksnesī, viņš nebija brīvs no kārdināšanām. Cik vien iespējams, viņš aizvēra katru pieeju, pa kuru sātans varētu ielauzties, un tomēr vienmēr bija pakļauts ļaunā uzbrukumiem. Tomēr Jāņa garīgā uztvere bija skaidra; un, izkopdams rakstura stingrību un noteiktību, viņš ar Svētā Gara palīdzību vienmēr atklāja sātana tuvošanos un pretojās tā varai.
Tuksnesī Jānis sev atrada gan skolu, gan svētnīcu. Līdzīgi Mozum Midiānas kalnos, viņš bija Dieva klātbūtnes ietverts un Viņa spēka pierādījumu apņemts. Tam gan nebija lemts kā Israēla lielajam vadonim dzīvot varenāko kalnu vientulībā, bet arī viņa priekšā aiz Jordānas pacēlās Moāba augstienes, kas stāstīja par To, kurš ar spēku apjozis kalnus un tos stingri nolicis savā vietā. Drūmie un mežonīgie dabas skati ap viņa tuksneša mītni dzīvi ainoja Israēla stāvokli. Kunga auglīgais vīna dārzs bija kļuvis par pamestu postažu. Bet pāri šim tuksnesim klājās spožas un skaistas debesis. Pie tumšajiem negaisa mākoņiem atspīdēja apsolījuma varavīksne. Tā arī pāri Israēla pazemojumam mirdzēja Mesijas valsts apsolītā godība. Dusmības padebešiem priekšā nostājās Viņa žēlastības derības varavīksne.
Viens klusajā naktī viņš debesīs lasīja apsolījumu par Ābrahāma dzimumu, tikpat neskaitāmu kā zvaigznes. Rīta ausma, zeltījot Moāba kalnus, vēstīja par To, kurš ir kā "rīta gaisma, kad saule uzlec, kā rīts bez mākoņiem". (2. Sam. 23:4*) Pusdienas laika spožumā Jānis skatīja krāšņo Dieva atklāsmi, kad parādīsies "Kunga godība, un (..) visa cilvēce kopā" to redzēs. (Jes. 40:5)
Ar svētu bijību un pacilātu garu Jānis praviešu rakstu ruļļos meklēja apsolījumus par Mesijas nākšanu - par apsolīto sēklu, kas samīs čūskai galvu, par Šilo - "Miera Lielkungu", kam jāparādās, pirms uz Dāvida troņa beigs valdīt pēdējais ķēniņš. Šis laiks bija pienācis. Ciānas kalnā, pilī sēdēja romiešu iecelts pārvaldnieks. Pēc Kunga uzticamā apsolījuma Kristus jau bija piedzimis.
Dienām un naktīm Jāņa pētījumu tēma bija Jesajas saistošie Mesijas godības ainojumi. "Zars (..) no Isaja celma", Ķēniņš, kas valdīs ar taisnību, kas "cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu", patvērums pret negaisu, "kā augstas klints ēna iztvīkušā zemē"; par Israēlu vairs nesacīs: "Atstātais", bet "pie kā Man labs prāts". (Jes. 11:1,4; 32:2; 62:4) Tā vientuļā trimdinieka sirds skatīja godības ainas.
Jānis skatījās uz Ķēniņu Viņa skaistumā, un paša es tika aizmirsts. Viņš redzēja svētuma Majestāti un pats jutās necienīgs un vājš. Viņš bija gatavs iziet kā Debesu vēstnesis, kas nebīstas no cilvēkiem, jo raudzījās vienīgi uz Dievu. Viņš varēja stāvēt ar paceltu galvu un būt bezbailīgs zemes valdnieku priekšā, jo bija dziļi pazemojies pie ķēniņu Ķēniņa kājām.
Jānis pilnībā neizprata Mesijas valsts būtību. Viņš gaidīja, ka Israēla tauta tiks atbrīvota no saviem nacionālajiem ienaidniekiem. Tomēr Ķēniņa nākšana, taisnības piepildīšana un Israēla paaugstināšana par svētu tautu bija viņa cerību augstākais mērķis. Jānis ticēja, ka tā piepildīsies viņa dzimšanas dienā sniegtais pravietojums: Kungs pieminēs savu svēto derību, lai ļaudis, "no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas".
Viņš redzēja, ka tauta ir pievilta, pašapmierināta un aizmigusi grēkos. Viņš ilgojās to pamodināt svētai dzīvei. Vēstij, ko Dievs viņam uzticēja nest, vajadzēja tos iztraucēt no letarģijas un likt tiem nodrebēt savas lielās bezdievības dēļ. Sirds augsne vispirms bija jāuzar, tikai tad Evaņģēlija sēkla varēja atrast tur vietu. Lai ļaudis meklētu pie Jēzus dziedināšanu, tie bija jāpamudina saskatīt no grēka brūcēm draudošās briesmas.
Dievs nesūta vēstnešus, lai tie grēciniekiem glaimotu. Viņš nesūta miera vēsti, ar ko nesvētos ieaijāt postu nesošā drošības sajūtā. Ļaundara sirdsapziņai Viņš uzliek smagas nastas un šķeļ dvēseli ar vainas apziņas bultām. Kalpojošie eņģeļi grēciniekam rāda Dieva briesmīgo sodu, lai padziļinātu pestīšanas vajadzības izjūtu un izraisītu saucienu: "Kas man jādara, lai es tiktu glābts?" Tad roka, kas pazemojusi pīšļos, paceļ grēku nožēlotāju. Balss, kas norājusi grēku un likusi kaunā lepnumu un godkāri, vismaigākajā līdzjūtībā jautā: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?"
Kad Jānis sāka kalpot, tauta bija satraukta, neapmierināta un atradās uz vispārējas sacelšanās sliekšņa. Pēc Arhelava atcelšanas Jūdeja nonāca tiešā Romas pakļautībā. Romas pārvaldnieku tirānija, patvaļa un neatlaidīgās pūles ieviest pagāniskos simbolus un paražas izraisīja dumpi, kas tika noslīcināts tūkstošiem Israēla drošsirdīgāko vīru asinīs. Tas viss saasināja tautas naidu pret Romu un vairoja ilgas tikt atbrīvotiem no tās varas.
Tad nesaskaņu un cīņu vidū atskanēja balss no tuksneša - satraucoša un skarba balss, tomēr arī cerību pilna: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi". Tā saviļņoja tautu ar jaunu, savādu spēku. Pravieši par Kristus nākšanu bija runājuši kā par tālas nākotnes notikumu, bet šeit skanēja vēsts, ka tā ir pienākusi. Jāņa īpatnējais izskats viņa klausītājiem atgādināja seno laiku praviešus. Pēc izturēšanās un apģērba viņš līdzinājās Elijam. Elijas garā un spēkā viņš nosodīja tautas netikumību un norāja biežāk sastopamos grēkus. Viņa vārdi bija vienkārši, asi un pārliecinoši. Daudzi ticēja, ka Jānis ir kāds no praviešiem, kas uzcēlies no nāves. Visa tauta bija satraukta. Ļaužu pulki steidzās uz tuksnesi.
Jānis sludināja Mesijas nākšanu un aicināja tautu atgriezties. Viņš tos kristīja Jordānas ūdeņos, kas ainoja šķīstīšanu no grēkiem. Ar šo simbolu viņš atklāti parādīja, ka tie, kas sevi uzskata par Dieva izredzētu tautu, ir grēka aptraipīti, un ka bez sirds un dvēseles šķīstīšanas tiem nevar būt daļas Mesijas valstībā.
Pravieti nāca klausīties augstmaņi un rakstu mācītāji, kareivji, muitnieki un zemnieki. Uz laiku tos visus satrauca Dieva svinīgais brīdinājums. Daudzi atgriezās, nožēloja savus grēkus un tika kristīti. Lai tikai gūtu daļu pasludinātajā valstībā, Kristītāja prasībām pakļāvās visu šķiru ļaudis.
Arī daudzi rakstu mācītāji un farizeji nāca, izsūdzēdami grēkus un lūdzot tos kristīt. Tie uzskatīja, ka ir labāki par citiem cilvēkiem un panāca, ka ļaudis augstu vērtē viņu dievbijību, bet tagad tika atklāti to noziedzīgās dzīves noslēpumi. Svētais Gars Jānim atklāja, ka daudziem no šiem vīriem nebija īstas vainas sajūtas. Tie bija līdzskrējēji. Tie cerēja iedraudzēties ar pravieti un tādējādi iegūt arī gaidāmā Valdnieka labvēlību. Saņemdami kristību no jaunā populārā mācītāja rokām, tie cerēja nostiprināt savu ietekmi tautā.
Jānis tos sagaidīja ar iznīcinošu jautājumu: "Jūs, odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: Mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus." (Mat. 3:7-9)
Jūdi bija pārpratuši Israēlam doto Dieva žēlastības apsolījumu: "Tā saka tas Kungs, kas dienā ielicis sauli par spīdekli un mēnesi un zvaigznes pēc noteiktiem likumiem par spīdekļiem naktī, kas sabango jūru, ka tās viļņi krāc, - Kungs Cebaots ir Viņa vārds: "Ja šie nesatricināmie likumi reiz izbeigtos Manā priekšā", saka tas Kungs, "tikai tad izbeigtos arī Israēla dzimums kā tauta Manā priekšā uz visiem laikiem!" Tā saka tas Kungs: "Ja varētu izmērīt debesis augšā un izpētīt zemes pamatus apakšā, tikai tad Es atstumtu arī no sevis visu Israēla dzimumu visa tā dēļ, ko tie darījuši", saka tas Kungs." (Jer. 31:35-37) Jūdi uzskatīja, ka tiesības uz šo apsolījumu tiem dod viņu dabiskā izcelsme no Ābrahāma, un neievēroja nosacījumus, ko Dievs tam pievienoja. Pirms šī apsolījuma Kungs saka: "Es došu savu bauslību viņu prātā un to rakstīšu viņu sirdī, un Es tiem būšu par Dievu, un tie Man būs par tautu (..). Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus". (Jer. 31:33,34*)
Dieva labvēlība ir nodrošināta tautai, kuras sirdī rakstīts Viņa likums. Tā ir vienota ar Viņu. Bet jūdi bija no Dieva atšķīrušies. Savu grēku dēļ tie cieta Viņa sodības. Šī iemesla dēļ tie bija pakļauti pagānu tautai. Pārkāpumi aptumšoja viņu prātu, un tāpēc ka pagājušajos laikos Kungs tiem parādīja tik lielu labvēlību, tie attaisnoja savus grēkus. Viņi tīksminājās ar domu, ka ir labāki par citiem cilvēkiem un ka tiem ir tiesības uz Dieva svētībām.
Tas viss "ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām". (1. Kor. 10:11) Cik bieži mēs nepareizi izskaidrojam Dieva svētības un mierinām sevi, ka baudām Viņa labvēlību tāpēc, ka mūsos ir kaut kas labs! Dievs nevar mūsu labā darīt to, ko Viņš vēlētos. Viņa dāvanas mēs izlietojam, lai vairotu pašapmierinātību un nocietinātu sirdis neticībā un grēkā.
Jānis Israēla skolotājiem paziņoja, ka viņu augstprātība, savtība un nežēlība rāda, ka tie drīzāk ir odžu dzimums, nāves lāsts tautai, nevis taisnā un paklausīgā Ābrahāma bērni. Ja ņemam vērā gaismu, ko jūdi bija saņēmuši no Dieva, rabīni jāuzskata pat par ļaunākiem nekā pagāni, par kuriem tie jutās daudz pārāki. Viņi bija aizmirsuši klinti, no kuras tie ir izcirsti, un bedri, no kuras tie ir izcelti. Savu nodomu piepildīšanā Dievs no viņiem nebija atkarīgs. Kā Viņš Ābrahāmu aicināja iziet no pagānu tautas, tāpat Viņš arī citus varēja aicināt savā kalpošanā. Sirdis, kas tagad varēja likties nedzīvas kā tuksneša akmeņi, Dieva Gars spēja atdzīvināt, lai tās darītu Viņa prātu un saņemtu Viņa apsolījumus.