Bieži tie atkārtoja vārdus: "Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs." Vientuļi, sāpju sagrauztām sirdīm, tie pieminēja Jēzus teikto: "Kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?" (Lūk. 24:21; 23:31) Tie sapulcējās augšistabā, aizslēdza un aizbultēja durvis, zinādami, ka viņus kuru katru brīdi var piemeklēt mīļotā Mācītāja liktenis.
Bet visu šo laiku tie būtu varējuši līksmoties par augšāmcēlušos Pestītāju! Marija dārzā bija stāvējusi raudādama - tieši Jēzus tuvumā. Viņas acis asaru dēļ bija tik aizmiglotas, ka viņa nepazina savu Kungu. Arī mācekļu sirdis bija tik bēdu pilnas, ka tie neticēja ne eņģeļu vēstij, ne paša Kristus vārdiem.
Cik daudzi vēl šodien izturas tāpat kā mācekļi! Cik daudzi atkārto Marijas izmisuma pilnos vārdus: "Viņi Kungu (..) paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi to nolikuši." Cik daudziem noderētu Pestītāja mierinošie vārdi: "Ko tu raudi? Ko tu meklē?" Kristus stāv tiem blakus, bet šo cilvēku asaru aizmiglotās acis neredz Viņu. Viņš runā uz tiem, bet tie nesaprot.
Ak, kaut tiktu paceltas noliektās galvas, kaut acis varētu Viņu saskatīt un ausis ieklausīties Viņa balsī! "Ejiet steigšus un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies!" Aiciniet tos neskatīties uz Jāzepa jauno kapu, kas tika nosegts ar lielo akmeni un aizzīmogots ar romiešu zīmogu. Kristus tur vairs nav. Neskatieties uz tukšo kapu! Nesērojiet kā tie, kam nav cerības un palīga! Jēzus dzīvo, un tādēļ, ka Viņš ir dzīvs, arī mēs dzīvosim. No pateicīgām sirdīm, no svētās liesmas skartām lūpām lai atskan gaviļu dziesma: "Kristus ir augšāmcēlies! Viņš dzīvo, lai aizlūgtu par mums!" Satveriet šo cerību, tad tā dvēselei būs kā drošs, pārbaudīts enkurs. Ticiet, un jūs redzēsit Dieva godību!