Bet bija vēl kādas asākas sāpes, kas šķēla Jēzus sirdi; tik tiešām, skaudrākus cirtienus nebūtu varējusi izdarīt neviena ienaidnieka roka. Brīdī, kad Kristus pacieta izsmieklu Kajafas priekšā, Pestītāju aizliedza viens no Viņa mācekļiem.
Atstājuši savu Kungu dārzā, divi no Viņa mācekļiem tomēr bija uzdrošinājušies Jēzum sekot. Tie bija Pēteris un Jānis. Zinādami, ka Jānis ir viens no Jēzus pazīstamākajiem mācekļiem, priesteri atļāva viņam ieiet zālē, cerēdami, ka tas, savām acīm redzot Vadoņa pazemošanu, atmetīs domu, ka Jēzus varētu būt Dieva Dēls. Jānis lūdza, lai arī Pēterim atļauj ieiet, un atļauja tika dota.
Pagalmā dega ugunskurs, jo bija visdzestrākā nakts stunda tieši pirms rītausmas. Ap ugunskuru sanāca daudz ļaužu, un Pēteris pārgalvīgi ieņēma vietu starp tiem. Viņš nevēlējās, lai kāds to pazītu kā Jēzus mācekli. Paslepus pievienodamies ļaužu pulkam, tas cerēja, ka tiks noturēts par vienu no tiem, kas Jēzu atveda uz tiesas pili.
Bet, kad uguns apgaismoja Pētera seju, durvis sargājošā sieviete tam uzmeta pētošu skatienu. Viņa bija ievērojusi, kā tas ienāca kopā ar Jāni un, pamanot tā sejā nospiestību, domāja, ka tas varētu būt kāds no Jēzus mācekļiem. Tā kā viņa bija Kajafas nama kalpone, tad vēlējās to noskaidrot. Tā uzrunāja Pēteri: "Vai arī tu nepiederi pie šī Cilvēka mācekļiem?" Pēteris satrūkās un apmulsa, jo visu klātesošo skati acumirklī pievērsās viņam. Viņš izlikās, ka kalponi nesaprot. Bet tā bija neatlaidīga un sāka apkārtstāvošajiem skaidrot, ka šis cilvēks ir bijis kopā ar Jēzu. Pēteris jutās spiests atbildēt un dusmīgi teica: "Sieva, es Viņu nepazīstu!" Tā bija pirmā reize, kad māceklis aizliedza Kungu, pēc kuras tūlīt dziedāja gailis. Ak, Pēter, cik ātri tu sāki kaunēties no sava Mācītāja! Tik drīz aizliedzi savu Kungu!
Māceklis Jānis iegāja tiesas zālē un necentās slēpt, ka ir Jēzus sekotājs. Viņš nepievienojās rupjajam pūlim, kas zaimoja Kungu. Viņam arī neviens nejautāja, jo tas netēloja neīstu lomu un tādēļ nemodināja aizdomas. Viņš sameklēja klusāku, no pūļa uzmācības pasargātu stūrīti, cik vien iespējams tuvu Jēzum. Tur tas varēja redzēt un dzirdēt visu, kas notika viņa Kunga tiesāšanas laikā.
Pēteris negribēja, ka viņu kāds pazītu. Izlikdamies vienaldzīgs, tas bija nostājies uz ienaidnieka zemes un tādā veidā kļuvis par vieglu laupījumu kārdināšanai. Ja Pēterim būtu jācīnās par savu Mācītāju, viņš būtu viens no drošsirdīgākajiem kareivjiem, bet, kad pret viņu vērsās izsmiekls, tas izrādījās gļēvs. Tā daudzus, kas nebaidās no aktīvas cīņas par savu Kungu, izsmiekls piespiež aizliegt ticību. Pievienojoties tādiem, no kuriem būtu jāizvairās, tie nostājas uz kārdināšanu ceļa. Tie izaicina ienaidnieku tos kārdināt un tad pasaka un izdara daudz ko tādu, ko citos apstākļos nekad nebūtu pieļāvuši. Mūsdienu Kristus māceklis, kas slēpj savu ticību, baidīdamies no ciešanām un negoda, Kungu aizliedz tikpat tieši kā Pēteris tiesas namā.
Pēteris centās neizrādīt interesi par sava Kunga tiesāšanu, bet viņa sirds sažņaudzās aiz bēdām, kad tas izdzirda negantos zaimus un redzēja negodu, ko Pestītājs izcieta. Vēl vairāk, tas jutās pārsteigts un sašutis, ka Jēzus tā pazemojās un, paciezdams tādu rīcību, pazemoja arī savus sekotājus. Lai slēptu patiesās jūtas, tas centās pievienoties Jēzus vajātājiem viņu nepiedienīgajos jokos. Bet viņa izturēšanās nebija dabiska. Viņš tēloja neīstu lomu un, cenzdamies runāt vienaldzīgi, nespēja aizturēt sašutuma vārdus par nekrietnību, kas jāpiedzīvo viņa Kungam.
Atkal tas pievērsa sev uzmanību, un atkal to apvainoja, ka viņš ir Jēzus piekritējs. Tad Pēteris zvērēdams apliecināja: "Es to Cilvēku nepazīstu!" Tomēr viņam tika dota vēl viena izdevība. Apmēram pēc stundas kāds no augstā priestera kalpiem, tuvs radinieks tam, kuram Pēteris bija nocirtis ausi, jautāja: "Vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā? Patiesi tu esi viens no tiem, jo tu esi galilejietis." "Tava valoda jau nodod tevi." Pēteris iedegās dusmās. Jēzus mācekļus varēja pazīt pēc viņu valodas šķīstuma. Gribēdams pilnīgi maldināt jautātājus un turpināt reiz iesākto lomu, Pēteris tagad savu Kungu aizliedza lādēdamies un zvērēdams. Tad gailis dziedāja otro reizi, un viņš, to dzirdot, atcerējās Jēzus vārdus: "Pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi." (Marka 14:30)
Kad apkaunojošā zvēresta vārdi vēl bija uz Pētera lūpām un gaiļa skaļā dziedāšana skanēja viņa ausīs, Pestītājs novērsās no bargajiem tiesnešiem, lai uzlūkotu savu nabaga mācekli. Tajā pašā mirklī kaut kas vilktin vilka Pēteri paskatīties uz Kungu. Viņa cēlajos sejas vaibstos māceklis lasīja dziļu līdzjūtību un sirdssāpes, bet dusmu tur nebija.
Šīs bālās, ciešanu pilnās sejas izskats, trīcošās lūpas, līdzjūtīgais un piedodošais skats Pētera sirdi skāra kā asa bulta. Pamodās sirdsapziņa. Sāka šķetināties atmiņu pavediens. Pēteris atcerējās savu tikai pirms nedaudz stundām doto solījumu kopā ar Kungu doties cietumā un nāvē. Māceklis atcerējās, kā viņam sāpēja, kad Pestītājs augšistabā teica, ka tas vēl šajā naktī trīs reizes aizliegs savu Kungu. Pēteris tikko bija apliecinājis, ka Jēzu nepazīstot, un tagad ar rūgtumu bija spiests atzīt, cik labi Kungs pazina viņu, cik pareizi spēja lasīt viņa sirdi, kuras maldīgums pašam Pēterim nemaz nebija zināms.
Pār viņu gāzās veseli atmiņu plūdi. Pestītāja sirsnīgā žēlastība, Viņa laipnība un lēnprātība, cēlsirdība un pacietība, ko Viņš parādīja saviem maldos grimušajiem mācekļiem, tas viss no jauna uzpeldēja atmiņā. Viņš atcerējās brīdinājumu: "Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos." (Lūk. 22:31,32) Ar šausmām viņš iedomājās savu nepateicību, savus melus un nepatiesos zvērestus. Vēlreiz uzlūkojis Mācītāju, tas ieraudzīja ceļamies kāda svētuma zaimotāja roku, lai sistu Viņam pa seju. Nespēdams ilgāk izturēt šo skatu, māceklis ar satriektu sirdi metās laukā no zāles.
Viens pats pa tumsu tas traucās uz priekšu, nezinādams un nedomādams uz kurieni. Beidzot viņš atradās Ģetzemanē. Viss pirms dažām stundām notikušais tagad kā dzīva aina nostājās acu priekšā. Viņš redzēja sāpēs raustāmies sava Kunga izmocīto, asins sviedriem klāto seju. Ar rūgtiem pašpārmetumiem tas atcerējās, kā Jēzus lūgšanā bija raudājis un cīnījies viens pats, kamēr tie, kuriem vajadzēja būt ar Viņu vienotiem, šajā pārbaudījuma brīdī gulēja. Viņš pieminēja Jēzus svinīgo pavēli: "Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā." (Mat. 26:41) Viņš vēlreiz pārdzīvoja tiesas nama ainas. Mācekļa asiņojošo sirdi mocīja apziņa, ka tieši viņš ir pielicis vislielāko smagumu Pestītāja pazemojumiem un sirdssāpēm. Tajā pašā vietā, kur Jēzus bija izkratījis savu sirdi Tēva priekšā, lūgdamies nāves mokās, tagad arī Pēteris pakrita uz sava vaiga un vēlējās mirt.
Gulēdams tad, kad Jēzus pavēlēja būt nomodā un lūgt, Pēteris bija sagatavojis ceļu savam lielajam grēkam. Visi mācekļi, guļot kritiskajā stundā, piedzīvoja lielu zaudējumu. Kristus zināja, cauri kādai uguns pārbaudei tiem būs jāiet. Viņš zināja, kā darbosies sātans, lai paralizētu viņu prātus, ka tie nebūtu sagatavoti pārbaudījumam. Tādēļ arī Jēzus tos brīdināja. Ja iepriekšējās stundas dārzā būtu pavadītas nomodā un lūgšanās, Pēteris netiktu atstāts, lai paļautos tikai uz paša vājajiem spēkiem. Viņš savu Kungu nebūtu aizliedzis. Ja mācekļi būtu palikuši nomodā kopā ar Kristu Viņa dvēseles cīņā, tad tie tiktu sagatavoti skatīt Viņa ciešanas pie krusta. Tie zināmā mērā būtu sapratuši Viņa bezgalīgi lielo ciešanu būtību. Tie atcerētos Kristus vārdus, kas jau iepriekš pasludināja Viņa ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Visgrūtākās stundas baigajā tumsā tad atmirdzētu cerības stari, kas uzturētu dzīvu viņu ticību.
Tiklīdz kā uzausa diena, Sinedrijs sanāca otrreiz, un Jēzu atkal ieveda sēžu zālē. Viņš pats sevi bija nosaucis par Dieva Dēlu, un šos vārdus tie vērsa pret Viņu kā apsūdzību. Tomēr uz šī pamata vien vēl Viņu nevarēja notiesāt, jo daudzi padomes locekļi nakts sēdē nepiedalījās un to nedzirdēja. Turklāt tie labi saprata, ka Romas tiesa šajos vārdos neatradīs neko tādu, par ko varētu piespriest nāves sodu. Bet, ja Kristus tos vēlreiz visu klātbūtnē atkārtotu, tad nosprausto mērķi varētu sasniegt. Apliecinājumu, ka Viņš ir Mesija, tie varētu pārvērst par politisku apsūdzību - kā musināšanu uz sacelšanos.
"Ja Tu esi Kristus," tie sacīja, "tad saki mums to." Bet Kristus klusēja. Tie turpināja Viņu izjautāt, līdz beidzot sāpju aizlauztā balsī Pestītājs atbildēja: "Ja Es jums saku, jūs neticat. Bet, ja Es jautāju, tad jūs Man neatbildat." Tomēr, lai tiem nebūtu attaisnojuma, Viņš vēl pievienoja svinīgu brīdinājumu: "Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie Visspēcīgā Dieva labās rokas."
"Tātad Tu esi Dieva Dēls?" tie visi vienā balsī izsaucās. "Un Viņš tiem sacīja: "Jūs sakāt, ka Es tas esmu." Tad tie kliedza: "Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes."
Tā trešo reizi jūdu varasvīri nolēma, ka Jēzum ir jāmirst. Pēc viņu domām, tagad tikai vajadzēja panākt, lai romieši nāves spriedumu apstiprina - un Kristu varētu nodot šo ļaužu rokās.
Tad sekoja trešā reize, kad Jēzu sita un apsmēja. Tas bija vēl ļaunāk par to, ko bija darījis nesaprātīgais pūlis. Viss notika priesteru un rakstu mācītāju klātbūtnē un ar viņu atbalstu. Viņu sirdīs vairs nebija nekādu līdzcietības vai cilvēcības jūtu. Ja varasvīru argumenti bija par vājiem, lai apklusinātu Jēzus balsi, tie izmantoja citus līdzekļus, kas pret ķeceriem ir pielietoti visos laikmetos - varmācību, ciešanas un nāvi.
Kad tiesneši pasludināja Jēzum nāves spriedumu, tautu pārņēma sātaniskas dusmas. Ļaužu kliedzieni līdzinājās niknu zvēru rēkšanai. Pūlis aurodams metās virsū Jēzum: "Viņš ir vainīgs! Nāvi Viņam!" Ja nebūtu romiešu kareivju, tad Jēzus nenodzīvotu līdz Golgātas krustam. Ja Romas autoritāte nebūtu stājusies ceļā un ar ieročiem aizkavējusi pūļa vardarbību, tad tie Viņu būtu saplosījuši gabalos turpat tiesnešu priekšā.
Vīri, kas pēc izcelsmes bija pagāni, bija dusmīgi par brutālo izturēšanos pret cilvēku, kuram vēl nebija pierādīta nekāda vaina. Romas vadītāji paziņoja, ka jūdi, piespriezdami Jēzum nāvi, iejaucas Romas varas tiesībās un ka notiesāt cilvēku uz nāvi tikai uz Viņa paša liecības pamata ir pret jūdu bauslību. Šī iejaukšanās notikumu gaitā radīja zināmu atelpas brīdi, tomēr jūdu vadoņi bija miruši tiklab žēlastībai, kā kaunam.
Priesteri un rakstu mācītāji aizmirsa savam amatam atbilstošo cieņu un apsaukāja Dieva Dēlu ar nekrietniem vārdiem. Tie smējās par Viņa izcelsmi. Tie paziņoja, ka, pārgalvīgi pasludinot sevi par Mesiju, Viņš ir pelnījis visapkaunojošāko nāvi. Visnekrietnākie no tiem atļāvās Pestītājam sist. Tad Viņam uz galvas uzmeta vecu drēbi, un, sitot pa seju, mocītāji vaicāja: "Uzmini, Kristu, kurš Tevi sita?" Kad drēbi noņēma, kāds no pēdējiem neģēļiem iespļāva Viņam sejā.
Dieva eņģeļi uzticīgi pierakstīja katru pret viņu mīļoto Pavēlnieku vērsto apvainojošo skatu, vārdu un darbu. Pienāks diena, kad nekrietnie zaimotāji un spļāvēji ieraudzīs kādreiz bālo Kristus seju spīdam spožāk par sauli.