Jau iepriekš bija uzpirkti viltus liecinieki, lai Jēzu apvainotu dumpja organizēšanā un mēģinājumā nodibināt atsevišķu valdību. Bet viņu liecības izrādījās nedrošas un pretrunīgas. Izmeklēšanā tie sajauca un nevarēja atcerēties agrāk teiktos vārdus.
Savas darbības sākumā Kristus bija sacījis: "Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu." Pravietojumu tēlainajā valodā Viņš tādā veidā bija pasludinājis savu nāvi un augšāmcelšanos. "Viņš runāja par savas miesas templi." (Jāņa 2:19,20) Šos izteicienus jūdi bija sapratuši burtiski, it kā tie attiektos uz Jeruzālemes dievnamu. No visa, ko Kristus jebkad bija runājis, priesteri nevarēja atrast neko citu, ko varētu vērst pret Viņu, kā vien šos vārdus. Tos sagrozīdami, tie tagad cerēja īstenot savu nodomu. Arī romieši bija piedalījušies dievnama pārbūvē un izgreznošanā un ar to ļoti lepojās. Dievnamam parādīta necieņa noteikti izraisītu viņos sašutumu. Šeit romieši un jūdi, farizeji un saduķeji varēja atrast kopīgu valodu, jo pret dievnamu visi izturējās ar lielu godbijību. Tādēļ tie sameklēja divus lieciniekus, kuru liecības nebija tik pretrunīgas kā pārējo. Viens no uzpirktajiem, Jēzu apsūdzot, sacīja: "Viņš ir teicis: Es varu noplēst Dieva namu un to atkal trijās dienās uzcelt." Kristus vārdi tika sagrozīti. Ja tie būtu atkārtoti tieši tā, kā Viņš tos izteica, tad Viņa notiesāšana nebūtu panākta pat Sinedrijā. Ja jau Jēzus bija tikai cilvēks, kā jūdi apgalvoja, tad tāds paziņojums liecināja vienīgi par neprātīgu, lielīgu garu, un to nevarēja uzskatīt par Dieva zaimošanu. Pat viltus liecinieku sagrozīti, Viņa vārdi nesaturēja neko tādu, ko romieši varētu vērtēt kā noziegumu, par kuru vajadzētu sodīt ar nāvi.
Jēzus pacietīgi uzklausīja visas pretrunīgās liecības. Viņš neteica neviena vārda, lai sevi aizstāvētu. Beidzot Viņa apsūdzētāji sapinās, apjuka un saskaitās. Tiesāšana nesekmējās, un izskatījās, ka viņu sazvērestība cietīs neveiksmi. Kajafa nonāca strupceļā. Vēl palika neizmantots tikai viens, pēdējais līdzeklis. Kristu vajadzēja piespiest pašam sevi apsūdzēt. Augstais priesteris piecēlās no tiesneša krēsla. Viņa seja bija dusmu pārvērsta. Balss un izturēšanās skaidri izteica - ja vien tas būtu iespējams, viņš pats nosistu klātesošo priekšā stāvošo gūstekni. "Vai Tu nekā neatbildi uz to," tas sauca, "ko tie liecina pret Tevi?"
Jēzus klusēja. "Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja savu muti." (Jes. 53:7)
Beidzot Kajafa pacēla savu labo roku pret debesīm un uzrunāja Jēzu svinīgā zvēresta veidā. "Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?"
Pēc šāda uzaicinājuma Kristus vairs nevarēja klusēt. Savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Viņš neizteica nevienu vārdu, pirms to tieši nejautāja. Arī tagad Jēzus saprat, ka atbilde apzīmogos Viņa nāves spriedumu. Viņu uzrunāja tautas visaugstāk atzītā autoritāte un Visaugstākā vārdā. Kristus negribēja parādīt necieņu likumam. Vēl vairāk, te tika apšaubītas Viņa attiecības ar Tēvu. Tagad Viņam skaidri vajadzēja apliecināt savu raksturu un sūtību. Jēzus pats mācekļiem bija sacījis: "Ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to ir Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs." (Mat. 10:32) Tagad ar personisku priekšzīmi Viņš savu mācību apstiprināja.
Ikviena auss tiecās dzirdēt, ikviena acs raudzījās tieši sejā, kad Viņš atbildēja: "Tu to teici." Likās, ka Debesu gaisma apstaroja bālo seju, kad Viņš turpināja: "Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem."
Uz mirkli Kristus dievišķība atspīdēja cauri Viņu ietērpjošajam cilvēka ķermenim. Augstais priesteris nodrebēja Pestītāja caururbjošā skata priekšā. Šis skats it kā lasīja viņa apslēptākās domas un dedzināja viņa sirdi. Visā turpmākajā dzīvē tas nespēja aizmirst šo vajātā Dieva Dēla caururbjošo skatu.
"No šī laika," sacīja Jēzus, "jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem." Šajos vārdos Kristus izcēla pilnīgi pretēju ainu tam skatam, kas tobrīd norisinājās. Viņš - dzīvības un godības Kungs - būs nosēdies pie Dieva labās rokas. Viņš būs visas pasaules Tiesnesis, un Viņa lēmums nebūs pārsūdzams. Tad katra apslēptā lieta tiks atklāta Dieva klātbūtnes gaismā un katram cilvēkam tiks pasludināts spriedums saskaņā ar viņa darbiem.
Kristus vārdi augsto priesteri ļoti satrauca. Kajafu biedēja doma, ka būs mirušo augšāmcelšanās, kad visiem jāstājas Dieva tiesas priekšā, lai saņemtu algu pēc saviem darbiem. Viņš negribēja ticēt, ka nākotnē varētu tikt sodīts atbilstoši darbiem. Viņa gara skatam parādījās pēdējās tiesas ainas. Viņš redzēja briesmīgu skatu, kad kapi atdod mirušos kopā ar visiem noslēpumiem, par kuriem viņš bija cerējis, ka tie zuduši uz visiem laikiem. Uz mirkli tas jutās tā, it kā jau stāvētu Mūžīgā Soģa priekšā, kura visu redzošā acs lasa viņa dvēseli, celdama gaismā noslēpumus, kuri tika uzskatīti par noslēptiem kopā ar mirušajiem.
Tad šis skats priestera acīm izzuda. Kristus vārdi trāpīja viņa, saduķeja, sirdī vissāpīgākajā vietā. Kajafa bija noliedzis mācību par augšāmcelšanos, par tiesu un nākamo dzīvi. Nu viņu sagrāba sātaniskas dusmas. Kas gan ir šis cilvēks, šis gūsteknis, ka uzdrošinās apstrīdēt viņa vismīļākās teorijas? Saplēsdams amata tērpu, lai ļaudīm rādītu savu liekuļoto sašutumu, viņš pieprasīja apcietinātā notiesāšanu uz nāvi par Dieva zaimošanu bez kādas tālākas nopratināšanas. "Kam mums vēl liecinieku vajag?" tas sacīja. "Redziet, tagad jūs paši Viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt. Kā jums šķiet?" Tā viņi visi notiesāja Jēzu.
Dusmas, savstarpēji mainīdamās ar pārliecību, lika Kajafam darīt to, ko viņš izdarīja. Viņš bija nikns pats uz sevi, ka tic Kristus vārdiem, bet tur, kur tam dziļā patiesības atziņā vajadzēja saplosīt savu sirdi un apliecināt, ka Jēzus ir Mesija, viņš, stūrgalvīgi pretodamies, saplēsa priestera tērpu. Šai rīcībai bija dziļa nozīme, tikai Kajafa to visai maz saprata. Ar šo darbību, kuru viņš veica, lai ietekmētu priesterus un tiesnešus notiesāt Kristu, augstais priesteris būtībā notiesāja pats sevi. Pēc Dieva bauslības tas vairs nedrīkstēja kalpot par priesteri. Viņš bija pasludinājis nāves spriedumu pats sev.
Augstais priesteris nedrīkstēja saplēst savas drēbes. Levītu likumos tas bija aizliegts ar nāves sodu. Nekādos apstākļos, nekādā gadījumā priesteris nedrīkstēja saplēst savu svēto apģērbu. Jūdiem bija paradums savas drēbes saplēst draugu nāves gadījumā, bet priesteri nedrīkstēja tā rīkoties. Attiecībā uz to Kristus Mozum bija devis nepārprotamu pavēli. (3. Moz. 10:6)
Visam priestera apģērbam vajadzēja būt veselam un nebojātam. Ar šīm skaistajām amata drēbēm tika attēlots lielā Parauga, Jēzus Kristus, raksturs. Vienīgi pilnība apģērbā un stājā, vārdos un garā varēja būt Dievam pieņemama. Dievs ir svēts, un dievkalpojumiem virs zemes jānorāda uz Viņa godību un pilnību, jo tikai tā ir iespējams pareizi attēlot kalpošanas svētumu Debesīs. Mirstīgais cilvēks drīkstēja saplēst savu sirdi, parādīdams sagrauztu un pazemīgu garu. Tas Dievam ir pieņemams. Bet nekas ieplēsts nedrīkstēja būt priestera tērpā, jo tas izkropļotu līdzību Debesu lietām. Augsto priesteri, kas uzdrošinātos parādīties saplēstā apģērbā, lai veiktu svētā amata kalpošanas pienākumus, uzskatītu par tādu, kurš atkāpies no Dieva. Saplēsdams drēbes, tas sev liedza pārstāvja lomu. Dievs viņu vairs nevarēja pieņemt kā svētu pienākumu izpildošu priesteri. Kajafas rīcības pamatā bija cilvēciskas kaislības un nepilnības.
Saplēsdams savas drēbes, Kajafa atkāpās no Dieva likuma, lai sekotu cilvēku tradīcijām, jo tās paredzēja, ka Dieva zaimošanas gadījumā it kā aiz bailēm par grēku priesteris drīkstēja saplēst savas drēbes un tomēr palikt nevainīgs. Tā cilvēku likumi atcēla Dieva pavēli.
Tauta ar interesi vēroja katru augstā priestera kustību, un Kajafa domāja, kā iespaidīgāk parādīt savu dievbijību. Bet ar šo aktu, kas bija domāts kā apsūdzība pret Kristu, viņš nievāja To, par kuru Dievs bija teicis: "Mans vārds mājo Viņā." (2. Moz. 23:21) Kajafa pats zaimoja Dievu. Dievs viņu jau bija notiesājis, bet viņš pasludināja nāves spriedumu Kristum par Dieva zaimošanu.
Kad Kajafa saplēsa savas drēbes, viņa rīcība simboliski norādīja uz vietu, kādu jūdi kā tauta turpmāk ieņems Dieva priekšā. Tauta, kas reiz bija Dieva izredzēta, pati šķirās no Viņa, ātri kļūdama par tautu, kuru Visaugstākais vairs neatzina par savējo. Kad Kristus pie krusta izsaucās: "Viss piepildīts!" (Jāņa 19:30) un dievnama priekškars pārplīsa divos gabalos, Svētais Gars tādā veidā darīja zināmu, ka jūdu tauta ir atmetusi To, kas bija visu tās simbolu ainojums, visu tās ēnu būtība. Israēls bija šķīries no sava Dieva. Ņemot to vērā, Kajafa tiešām varēja saplēst savas priestera drēbes, ar kuru nēsāšanu tas pretendēja uz to, ka ir Lielā Augstā Priestera pārstāvis. Turpmāk šim tērpam vairs nebija nekādas nozīmes ne viņam, ne tautai. Tiešām, augstajam priesterim vajadzēja saplēst drēbes aiz bailēm par sevi un tautu.
Sinedrijs bija pasludinājis, ka Jēzus ir pelnījis nāvi, bet pēc jūdu likumiem apcietināto nedrīkstēja nopratināt nakts laikā. Likumīgu tiesāšanu drīkstēja izdarīt tikai dienas gaismā un pilna padomes sastāva klātbūtnē. Neraugoties uz to, pret Pestītāju jau izturējās kā pret notiesātu noziedznieku un nodeva Viņu viszemāko un nekrietnāko cilvēku patvaļai. Augstā priestera pili ietvēra atklāts pagalms, kurā bija sanākuši kareivji un ļaužu pūlis. Jēzu tagad veda pāri šim pagalmam uz sardzes telpām, un no visām pusēm uz Viņu bira zaimi par to, ka Viņš sevi bija nosaucis par Dieva Dēlu. Ar izsmieklu tika atkārtoti vārdi par sēdēšanu "pie Visuspēcīgā labās rokas" un "nākšanu uz debess padebešiem". Atrazdamies sardzes telpās un gaidīdams savu likumīgo tiesāšanu, Viņš palika neaizsargāts. Aprobežotais pūlis bija noskatījies, ar kādu nežēlību pret Viņu izturējās padomes priekšā, un tas tiem deva drosmi demonstrēt visus savas sātaniskās dabas elementus. Kristus patiesais cēlums un Dievam līdzīgā izturēšanās tos nokaitināja līdz ārprātam. Viņa lēnprātība, nevainība un diženā, majestātiskā pacietība tos pildīja ar dēmonisku naidu. Žēlsirdība un taisnība tika samītas kājām. Pret noziedzniekiem nemūžam nav izturējušies tik nežēlīgi kā pret Dieva Dēlu.