"Un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu." No izredzētajiem divpadsmit mācekļiem, kas bija sekojuši Kristum, viens tikko bija noņemts kā nokaltis zars, bet pārējos gaidīja bargs dārznieka naža pārbaudījums. Svinīgi un reizē laipni Kristus paskaidroja dārza kopēja nolūku. Attīrīšana, dabiski, rada sāpes, bet tas ir Tēvs, kas lieto nazi. Viņš nestrādā ar neuzmanīgu roku un vienaldzīgu sirdi. Daži zari ar savām stīgām par daudz pieķērušies zemei - tie jāatbrīvo no šīm saitēm. Tiem jāstiepjas augšup pretī Debesīm un jāatrod savs atbalsts Dievā. Tāpat ir jāizretina pārbagātā lapu rota, kas augļiem atņem dzīvības sulu, un jāizgriež liekie dzinumi, lai rastos brīva pieeja Taisnības Saules dziedinošajiem stariem. Dārza kopējs stādus veido tā, lai augļi būtu sulīgāki, skaistāki un ražīgāki.
"Ar to Mans Tēvs ir godā celts," sacīja Kristus, "ka jūs nesat daudz augļu." Tādā veidā Dievs vēlas atklāt sava rakstura svētumu, laipnību un līdzjūtību. Tomēr Pestītājs nepavēl mācekļiem nopūlēties, lai nestu augļus. Viņš piekodina, lai tie paliktu Viņā. "Ja jūs paliekat Manī," Viņš saka, "un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, - tas jums notiks." Tieši ar runātā vārda starpniecību Kristus mājo savos sekotājos. Tā ir tā pati vitālā vienotība, kas attēlota ar Viņa miesas ēšanu un Viņa asiņu dzeršanu. Kristus vārdi ir gars un dzīvība. Uzņemdami tos, jūs uzņemat Vīna koka dzīvību. Jūs dzīvojat "no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes". (Mat. 4:4) Kristus dzīvība jūsos rada tos pašus augļus, kas mīt Viņā. Dzīvodami Kristū, piederēdami Kristum, Kristus uzturēti un uzņemdami barības vielas no Kristus, jūs nesīsit tādus pašus augļus kā Viņš.
Šajā pēdējā tikšanās reizē ar mācekļiem Kristus sacīja, ka Viņa lielākā vēlēšanās attiecībā uz tiem ir, lai tie mīlētu cits citu, kā Viņš tos ir mīlējis. Viņš par to runāja atkal un atkal. "Tā ir Mana pavēle," Viņš vairākkārt uzsvēra, "lai jūs mīlētu cits citu." Tas bija arī viens no pirmajiem norādījumiem augšistabā: "Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis." Mācekļiem šis bauslis bija jauns, jo tie nebija cits citu mīlējuši, kā Kristus tos mīlēja. Viņš redzēja, ka tajos jāienāk jaunām idejām un jauniem pamudinājumiem, dzīvē tiem jāvadās pēc jauniem principiem. No Viņa dzīves un nāves tie saņems jaunu izpratni par mīlestību. Viņa pašuzupurēšanās gaismā bauslis par mīlestību pret tuvāko ieguva jaunu nozīmi. Viss žēlastības darbs ir viena vienīga nepārtrauktas mīlestības, pašaizliedzības un pašuzupurēšanās kalpošana. Katrā Kristus zemes dzīves stundā kā neatturama straume no Viņa izplūda Dieva mīlestība. Visi, kas būs piepildīti ar Viņa Garu, mīlēs tā, kā Viņš mīlēja. Tas pats princips, kas lika darboties Kristum, noteiks arī šo ļaužu attieksmi citam pret citu.
Šī mīlestība ir pierādījums tam, ka viņi ir mācekļi. "No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi," sacīja Jēzus, "ja jums būs mīlestība savā starpā." Kad cilvēkus ir apvienojusi nevis vara vai savtīgums, bet mīlestība, tad tas pierāda, ka darbojas kaut kas augstāks par cilvēcisko ietekmi. Kur pastāv tāda vienotība, tur tā ir pierādījums, ka cilvēkā atjaunota Dieva līdzība un viņa sirdī iedēstīts jauns dzīves princips. Tas rāda, ka dievišķajai dabai ir spēks pretoties pārdabiskajiem ļaunā spēkiem un ka Dieva žēlastība var uzvarēt egoismu, kas piemīt katra cilvēka sirdij.
Atklājoties draudzē, šī mīlestība noteikti izsauks sātana dusmas. Kristus saviem mācekļiem nenosprauda vieglu taku. "Kad pasaule jūs ienīst, - ziniet, tā Mani papriekš ir ienīdusi. Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas tai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst. Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos. Bet to visu viņi jums darīs Mana vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis." Evaņģēliju būs jāizplata, nemitīgi cīnoties ar pretestību - briesmās, zaudējumos un ciešanās. Bet tie, kas darīs šo darbu, ies sava Mācītāja pēdās.
Kristum kā pasaules Pestītājam pastāvīgi bija jāsaduras ar šķietamu neveiksmi. Likās, ka Viņš, vislielākais žēlastības Vēstnesis mūsu pasaulē, pavisam maz spēja padarīt cilvēces augšupejas un glābšanas labā, kaut arī ļoti ilgojās to panākt. Viņam pretī nemitīgi darbojās sātana ietekme. Bet Kristus neatkāpās un nezaudēja drosmi. Ar pravieša Jesajas starpniecību Viņš saka: "Es velti esmu pūlējies, Es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku; tomēr Mana taisnība ir pie tā Kunga un Mana alga Mana Dieva rokās (..)." Kaut Israēls nav sapulcināts, "Es tiešām esmu pagodināts tā Kunga acīs, un Mans Dievs ir Mans stiprums". Tas ir Kristus, kuram dots šis apsolījums. "Tā saka tas Kungs, Israēla Pestītājs, Viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai (..) tā saka tas Kungs (..): "Es tevi pasargāju un padarīju tevi par tautas apvienības iemiesotāju, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: Nāciet laukā!, bet tiem, kas sēd tumsā: Nāciet gaismā! (..) Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu Apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās." " (Jes. 49:4,5,7-10)
Jēzus stipri paļāvās uz šiem vārdiem un nedeva sātanam iespēju gūt panākumus. Kad Viņam vajadzēja spert pēdējos soļus pazemojumu tekā, kad ap Viņa dvēseli savilkās visdziļākās bēdas, Kungs saviem mācekļiem sacīja: "Nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan ne nieka nespēj." "Šīs pasaules valdnieks ir dabūjis spriedumu." "Šīs psaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā." (Jāņa 14:30; 16:11; 12:31) Pravietiskā skatienā Kristus pārredzēja notikumus, kas norisināsies Viņa pēdējā lielajā cīņā. Viņš zināja, ka tad, kad Viņš izsauksies: "Viss piepildīts!", triumfēs visas Debesis. Viņa auss jau uztvēra tālo mūziku un uzvaras saucienus Debesu pagalmos. Viņš zināja, ka ar to sātana varai tiks iezvanīts gals un Kristus vārds tiks pausts no pasaules uz pasauli pa visu plašo Visumu.
Kristus priecājās, ka savu sekotāju labā varēs darīt vairāk, nekā tie spēja lūgt vai iedomāties. Viņš runāja ar drošību, zinādams, ka jau pirms pasaules radīšanas bija pieņemts lēmums, kurš nodrošina uzvaru. Viņš zināja, ka patiesība, bruņota ar Svētā Gara visvarenību, gūs uzvaru cīņā ar ļaunumu un asinīm slacītais karogs brīvi plīvos pār Viņa sekotājiem. Viņš saprata, ka Viņam uzticīgo mācekļu dzīve būs līdzīga Viņa dzīvei - tās būs nepārtrauktas uzvaras, kas šeit gan par tādām netiks uzskatītas, bet ko par uzvarām atzīs visā mūžībā.
"To visu Es esmu runājis uz jums," Viņš sacīja, "lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" Kristus nekad nepiedzīvoja neveiksmi, Viņš nekļuva mazdūšīgs, un Viņa sekotājiem jāparāda tikpat izturīga ticība. Tiem jādzīvo, kā Viņš dzīvoja, un jāstrādā, kā Viņš strādāja, tādēļ ka tie paļaujas uz Viņu kā uz lielo darba Vadītāju. Tiem jābūt drosmīgiem, enerģiskiem un izturīgiem. Lai arī šķietami nepārvarami šķēršļi aizsprosto ceļu, Viņa žēlastībā tiem jādodas tikai uz priekšu. Viņiem nav jāsūdzas par grūtībām, jo tie ir aicināti tās pārvarēt. Tie nekādos apstākļos nedrīkst ļauties izmisumam, bet jebkuros apstākļos tiem jāsaglabā cerība. Ar savas ne ar ko nesalīdzināmās mīlestības zelta ķēdi Kristus tos ir savienojis ar Dieva troni. Viņš vēlas, lai tiem piederētu visā plašajā Visumā pieejamais vislielākais iespaids, kas izriet no neizsīkstošā spēka Avota. Tiem jāsaņem spēks atvairīt ļauno, spēks, kuram nevar pretoties ne zeme, ne nāve, ne elle, spēks, kas tos stiprinās Kristum līdzīgai uzvarai.
Kristus vēlas, lai Viņa draudzē virs zemes tiktu pārstāvēta Debesu kārtība, Debesu pārvaldes forma un dievišķā saskaņa. Tad Viņš būtu pagodināts savos ļaudīs. Tad Taisnības Saule pasaulei atklātos neaptumšotā spožumā. Kristus draudzei ir piešķīris vispusīgas dāvanas un priekšrocības, lai savukārt no atpirktā īpašuma saņemtu slavu un pateicību. Viņš saviem ļaudīm ir devis spējas un svētības, lai tie atspoguļotu Viņa pilnību. Apveltīta ar Kristus taisnību, draudze ir Viņa dārgumu glabātāja, kurā līdz galam un visā pilnībā jāatklājas Viņa iejūtībai, žēlastībai un mīlestībai. Kristus raugās uz saviem ļaudīm viņu skaidrībā un pilnībā kā uz savas pazemošanās atalgojumu un slavas papildinājumu - Kristus, varenais Pestītājs, no kura nāk visa godība.
Savas pamācības Kristus noslēdza ar iedrošinošiem cerības vārdiem. Dvēseles nastu par mācekļiem Viņš izteica lūgšanā. Paceldams acis uz Debesīm, Viņš sacīja:
"Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu."
Kristus bija pabeidzis sev uzticēto darbu. Viņš bija pagodinājis Dievu virs zemes. Viņš bija darījis zināmu Tēva vārdu. Viņš arī bija izraudzījis tos, kuriem vajadzēja turpināt darbu starp cilvēkiem. Tagad Viņš sacīja: "Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eju pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens itin kā mēs." "Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens (..). Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis, tāpat kā Tu Mani esi mīlējis."
To sacīdams, Kristus ar dievišķu autoritāti savu izredzēto draudzi nodod Tēva rokās. Kā iesvētīts Augstais Priesteris Viņš aizlūdz par saviem ļaudīm. Kā uzticīgs Gans Viņš ganāmpulku sapulcina Visvarenā paēnā, stiprā un drošā patvērumā. Viņu pašu gaida pēdējā cīņa ar sātanu; Viņš dodas to izcīnīt.