Kristus savai draudzei ir apsolījis Svētā Gara dāvanu, un šis apsolījums mums pieder tikpat lielā mērā, cik pirmajiem mācekļiem. Bet, tāpat kā jebkurš cits apsolījums, tas ir dots ar nosacījumu. Daudzi tic šim apsolījumam un ar vārdiem apliecina, ka viņi to pieņēmuši; tie runā par Kristu un par Svēto Garu, bet nesaņem nekādu labumu. Viņi nepakļauj savu dvēseli dievišķo spēku vadībai un kontrolei. Mēs nevaram izmantot Svēto Garu - Svētajam Garam ir jāizmanto mūs. Ar Svētā Gara starpniecību Dievs saviem ļaudīm dod "gribu un veiksmi pēc labpatikas". (Filip. 2:13) Bet daudzi to negrib pieļaut. Tie paši vēlas būt noteicēji, un tādēļ nesaņem šo Debesu dāvanu. Svētais Gars tiek dots tikai tiem, kas pazemīgi cer uz Dievu, kas raugās uz Viņu pēc vadības un žēlastības. Dieva spēks gaida, lai tie pēc tā lūgtu un to saņemtu. Šī apsolītā svētība, ticībā izlūgta, sev līdzi nes visas citas svētības. Tā tiek piešķirta pēc Kristus žēlastības bagātības, un Viņš ir gatavs katrai dvēselei dot pēc tās spējām saņemt.
Sarunā ar mācekļiem Jēzus nežēlojās par savām gaidāmajām ciešanām un nāvi. Viņa pēdējais novēlējums tiem piedāvāja mieru. Kungs sacīja: "Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas."
Pirms Viņš atstāja augšistabu, Pestītājs ar mācekļiem uzsāka slavas dziesmu. Viņa balss atskanēja ne skumjas raudu dziesmas vārdos, bet Pasā svētku slavas līksmajās skaņās.
"Teiciet to Kungu, visas tautas! Slavējiet Viņu, visi ļaudis! Jo Viņa žēlastība un patiesība ir varena pār mums mūžīgi. Alelūja!" (Ps. 117*)
Nodziedājuši šo dziesmu, tie izgāja ārā. Pa pārpildītām ielām tie devās prom cauri vārtiem, kas no pilsētas veda uz Eļļas kalnu. Viņi gāja lēnām, ikviens aizņemts ar savām domām. Kad tie jau tuvojās kalna pakājei, Jēzus ar visdziļākajām skumjām balsī sacīja: "Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu Ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs." (Mat. 26:31) Mācekļi klausījās pārsteigti un noskumuši. Tie atcerējās, kā Kapernaumas sinagogā, kad Kristus runāja par sevi kā Dzīvības Maizi, daudzi Viņu pameta un aizgāja. Bet divpadsmit palika uzticīgi. Runādams visu mācekļu vārdā, Pēteris bija apliecinājis savu uzticību Kristum. Tad Pestītājs teica: "Vai Es neesmu izredzējis jūs divpadsmit? Bet viens no jums ir velns." (Jāņa 6:70) Augšistabā Jēzus vēl paziņoja, ka viens no divpadsmit Viņu nodos un ka Pēteris savu Kungu aizliegs. Bet tagad teiktie vārdi attiecās uz visiem.
Atkal Pēteris dedzīgi protestē: "Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne!" Jau augšistabā viņš bija paziņojis: "Savu dzīvību es par Tevi atdošu!" Tad Jēzus brīdināja, ka tajā pašā naktī tas Viņu aizliegs, un tagad brīdinājumu atkārtoja: "Patiesi Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi." (Marka 14:29-31) Bet Pēteris tikai runāja tālāk: "Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi nekad neaizliegšu," - un tāpat sacīja arī citi. Savā pašpaļāvībā tie apstrīdēja Jēzus atkārtoto paziņojumu. Viņi nebija gatavi pārbaudei, un tikai tad, kad kārdināšanas tos pārsteigs, tie beidzot sapratīs savu vājumu.
Kad Pēteris apliecināja, ka ir gatavs savam Kungam sekot cietumā un nāvē, viņš tā arī domāja. Tomēr viņš pats sevi nepazina. Viņa sirdī bija apslēpti ļaunuma elementi, kurus apstākļi varēja uzpūst par liesmu. Ja viņš nesapratīs draudošās briesmas, tad nenovēršami aizies bojā. Pestītājs viņā redzēja egoismu un pašpaļāvību, kas varēja pārspēt pat mīlestību pret Kristu. Viņa piedzīvojums atklāja daudz vājuma un neiznīcināta grēka, daudz bezrūpības, nesavaldības un nevērības kārdinājuma brīdī. Kristus svinīgais brīdinājums aicināja pārbaudīt sirdi. Pēterim vajadzēja atteikties no sevis un paļauties uz Kristu. Ja tas pazemīgi būtu pieņēmis brīdinājumu, tad būtu lūdzis ganāmpulka Ganu pasargāt savu avi. Reiz, sākdams grimt Galilejas jūrā, viņš bija saucis: "Kungs, palīdzi man!" (Mat. 14:30), un Kristus tūlīt izstiepa roku, lai viņu satvertu. Arī tagad viņš tiktu pasargāts, ja būtu saucis: "Glāb mani no manis paša!" Bet Pēteris juta, ka viņam neuzticas, un tam šķita, ka tas ir nežēlīgi. Viņš jau juta aizvainojumu un vēl vairāk iecirtās pašpaļāvībā.
Ar sirsnīgu līdzjūtību Jēzus noraudzījās savos mācekļos. Viņš tos nespēja paglābt no pārbaudījumiem, bet tomēr nepameta bez mierinājuma. Viņš apliecina, ka salauzīs kapa važas un ka Viņa mīlestība pret tiem nebeigsies. "Pēc Manas augšāmcelšanās," Viņš teica, "Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju." (Mat. 26:32) Vēl pirms aizliegšanas tie jau saņēma piedošanas apliecinājumu, tādēļ pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās zināja, ka tiem ir piedots un ka Kristum tie ir ļoti dārgi.
Jēzus ar mācekļiem bija ceļā uz Ģetzemani. Eļļas kalna pakājē bija klusa vietiņa, uz kuru Viņš bieži devās, lai tur pārdomātu un lūgtu. Pestītājs mācekļus bija informējis par savu misijupasaulē un par tiem nepieciešamo garīgo sadraudzību ar Viņu. Tagad Viņš šo mācību ilustrēja. Mēness, spoži spīdēdams, apgaismoja kādu kuplu, ziedošu vīna koku. Pievērsis šim augam mācekļu uzmanību, Viņš to izmantoja kā simbolu.
"Es esmu īstais Vīna koks," Viņš teica. Lai ainotu sevi, Jēzus neizvēlējās vis stalto palmu, augsto ciedru vai stipro ozolu, bet vīna koku ar tā pieguļošajām stīgām. Palma, ciedra un ozols stāv paši. Tiem nevajag atbalsta. Bet vīna koks vijas gar balstu un tādā veidā tiecas augšup pret debesīm. Tāpat Kristus, būdams cilvēka miesā, bija atkarīgs no Dieva spēka. Viņš paziņoja, ka pats no sevis nespēj darīt "neko". (Jāņa 5:30)
"Es esmu īstais Vīna koks." Jūdi vīna koku arvien bija uzskatījuši par visdižciltīgāko augu un par simbolu visam, kas spēcīgs, cēls un auglīgs. Israēls tika attēlots ar vīna koku, ko Dievs dēstījis apsolītajā zemē, un jūdi savu pestīšanas cerību balstīja uz to, ka tie bija cēlušies no Israēla. Bet Jēzus paskaidroja, ka Viņš ir īstais Vīna koks, lai neviens nedomātu, ka ar izcelšanos no Israēla pietiek, lai kļūtu par Dieva dzīvības dalībniekiem un Viņa apsolījuma mantiniekiem. Garīgā dzīvība atrodama vienīgi Jēzū.
"Es esmu īstais Vīna koks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs." Šo labo Vīna koku mūsu Debesu Tēvs bija iedēstījis Palestīnas kalnos, un Viņš pats To kopa. Daudzus valdzināja šī Vīna koka skaistums, un viņi apliecināja Tā dievišķo izcelsmi. Bet Israēla vadoņiem Viņš šķita kā saknīte no sausas zemes. Tie ņēma dēstu, ievainoja un samina To zem savām nesvētajām kājām. Viņi To vēlējās iznīcināt uz visiem laikiem, bet Debesu Dārznieks par To pastāvīgi rūpējās. Pēc tam, kad cilvēki jau iedomājās, ka ir Viņu nonāvējuši, Dārznieks To paņēma un no jauna iedēstīja mūra otrā pusē. Vīna koks vairs nebija redzams. Tas bija paslēpts no cilvēku rupjajiem uzbrukumiem. Bet Vīna koka zari liecās pāri mūriem. Tiem bija jāpārstāv Vīna koks. Uz tiem vēl varēja uzpotēt citus potzarus. No tiem tika iegūti augļi. Tiem ir bijusi raža, ko plūkuši garāmgājēji.
"Es esmu Vīna koks, jūs tie zari," Kristus sacīja saviem mācekļiem. Lai gan Viņam drīz tos būs jāatstāj, tomēr garīgai vienotībai vajadzēja palikt nemainīgai. Viņš sacīja, ka zara vienotība ar vīna koku attēlo attiecības, kādas jums jāuztur ar Mani. Potzariņš tiek uzpotēts dzīvajam stumbram un šķiedriņu pa šķiedriņai, dzīsliņu pa dzīsliņai tas ieaug vīna kokā. Vīna koka dzīvība kļūst par zara dzīvību. Tāpat arī dvēsele, kas bija mirusi noziegumos un grēkos, saņem dzīvību no savienības ar Kristu. Vienotība izveidojas, ticot Viņam kā personīgam Pestītājam. Grēcinieks savu nespēku pievieno Kristus spēkam, savu tukšumu Kristus pilnībai, savu neizturību un trauslumu Kristus paliekošajam varenumam. Tad viņam ir Kristus prāts. Kristus cilvēciskums ir skāris mūsu cilvēciskumu, un mūsu cilvēciskums ir saskāries ar dievišķo dabu. Tā Svētā Gara darbības rezultātā cilvēks kļūst par dievišķās dabas dalībnieku. Viņš tiek pieņemts mīļotā Dēla dēļ.
Šo reiz izveidoto savienību ar Kristu ir jācenšas uzturēt vienmēr. Jēzus saka: "Palieciet Manī, un Es - jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī." Tā nav gadījuma saskaršanās. Zaram jākļūst par dzīvā vīna koka sastāvdaļu. Dzīvības, spēka un auglības plūsma no saknes uz zariem ir netraucēta un pastāvīga. Zars nevar dzīvot, ja ir šķirts no vīna koka. Gluži tāpat, sacīja Jēzus, arī jūs nevarat pastāvēt šķirti no Manis. Dzīvība, ko jūs esat saņēmuši no Manis, var tikt uzturēta vienīgi ar nepārtrauktu savienību. Bez Manis jūs nespējat uzvarēt nevienu vienīgu grēku, nedz arī atvairīt kādu kārdināšanu.
"Palieciet Manī, un Es - jūsos." Palikt Kristū nozīmē pastāvīgi saņemt Viņa Garu un dzīvot dzīvi, kas bez atlikuma nodota kalpošanā Viņam. Sakaru kanālam starp Dievu un cilvēku vienmēr jābūt atvērtam. Kā vīna koka zars pastāvīgi saņem sulu no dzīvā vīna koka, tā mums jāturas pie Jēzus un ticībā jāsaņem Viņa rakstura spēks un pilnība.
Sakne barības vielas nodod tālāk līdz vissīkākajiem koka zariņiem. Līdzīgi arī Kristus ticīgajos uztur garīgā spēka plūsmu. Ja dvēsele ir savienota ar Kristu, tad nedraud briesmas novīst vai aiziet bojā.
Vīna koka dzīvība izpaudīsies smaržīgos augļos. "Kas Manī paliek, un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt." Dzīvojot ticībā Dieva Dēlam, mūsu dzīvē būs redzami Gara augļi, un neviena no tiem netrūks.
"Mans Tēvs ir dārza kopējs. Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem." Ārēji it kā uzpotētajiem zariem dzīvā savienojuma var arī nebūt. Tādā gadījumā nebūs ne attīstības, ne auglības. Tāpat var pastāvēt tikai šķietama savienība ar Kristu, bez īstas vienības ticībā. Ticības apliecība cilvēkus ieved draudzē, bet raksturs un izturēšanās rāda, vai tie ir savienoti ar Kristu. Ja tie nenes augļus, tad tie ir neīsti zari. Viņu atšķirtība no Kristus izraisīs pilnīgu bojāeju, kāda ainota ar nedzīvo zaru. "Ja kas nepaliek Manī," sacīja Kristus, "tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg."